Iesaki rakstu: 
Skatoties uz vēlēšanu rezultātiem, uzreiz duras acīs divi lieli zaudētāji – valdošā koalīcija un jo īpaši ZZS. Šāds iznākums no vienas puses nepārsteidz. ZZS reitingi visās aptaujās stabili krita visus pēdējos sešus mēnešus, un nebija nekāda pamata domāt, ka patiesā situācija būtu labāka.
Tas, kas tiešām nedaudz pārsteidz, ir īpašais talants, kas vajadzīgs, lai apstākļos, kad valstī visi iespējamie ekonomiskie un sociālie rādītāji uzlabojas, valdība iegūtu tādu rezultātu, it kā šīs valdības dēļ valstī plosītos krīze, posts un lejupslīde.
Kučinskim bija visas iespējas atkārtot Aigara Kalvīša valdības rezultātu 2006.gadā un pat stabili pārspēt to, ņemot vērā, ka skandālu un opozīcijas spiediens uz šo valdību bija daudz mazāks nekā uz Kalvīti un Tautas partiju 2006.gadā. Tā vietā Kučinska objektīvi it kā ļoti veiksmīgā premjerēšana ZZS atnesusi, būsim atklāti, pilnīgu sakāvi, un Brigmanis pat nav ievēlēts Saeimā. Kā tas vispār ir iespējams?
Kā varēja izveidot kampaņu, paskatoties uz kuru, cilvēks nodomā – labo darbu čempioni? Nu nē. Pareizāk sakot, nekādas vienotas kampaņas jau vispār nebija. ZZS vadībā kādam būtu jāuzņemas atbildība par šo sagrāvi, un partijai jāspēj kaut ko sevī mainīt, ja tā vēlas pastāvēt.
Nacionālā apvienība tomēr spēja finiša taisnē mobilizēt savu vēlētāju, turklāt atšķirībā no ZZS netērējot tam milzu līdzekļus, un tomēr arī NA kritums salīdzinājumā ar pagājušajām vēlēšanām ir ļoti ievērojams.
Jaunā Vienotība vispār par savu iekļūšanu Saeimā var pateikties tikai briesmu sajūtai, kuru liberālā un eiropeiskā vēlētājā radīja jaunās partijas, un viņi izmisīgi meklēja iespējas to kaut kā novērst, balsojot par JV un Attīstībai/Par, neskatoties uz visiem to trūkumiem.
Šīs tiešām ir laikmeta beigas. Tie politiķi un partijas, kas nav spējīgas mainīties līdzi sabiedrībai un medijiem, kurās nav iekšējas konkurences un profesionāla, uz rezultātu vērsta menedžmenta, aiziet uz visiem laikiem. Diemžēl, kopā ar vienu otru visnotaļ labu politiķi.
Vecās partijas šādi atbrīvo vietu neprofesionāliem populistiem un dažādu interešu politprojektiem, kas toties grib un māk izmantot viņiem dotās iespējas.
Otrs liels šo vēlēšanu zaudētājs ir to dažu bijušo kompānija, kas visā nopietnībā cerēja uz Saskaņas un KPVLV kopīgo valdību. Tāds plāns pastāvēja, un daži pat tērēja tam visai ievērojamus līdzekļus, no kuriem redzamākā izpausme bija Dienas Biznesa speciālizlaidumi. Par to, ka šis plāns piedzīvos neveiksmi, nebija skaidrības līdz pat pēdējam brīdim, tomēr tas ir pamatīgi izgāzies.
Kas visa tā rezultātā ir šo vēlēšanu uzvarētāji, – visi tie, kuriem izdevīga sašķelta, nestabila, neprofesionāla Latvijas politiskā vide, stagnācija un jebkādu sakarīgu reformu apstāšanās. Tādi spēlētāji ir gan Latvijā, gan ārpus tās. Uzlauztās draugiem.lv lapas vēstījums vēlēšanu dienā, es domāju, ir ļoti zīmīgs.
Piecu vai sešu partiju koalīcija, kurā katram ir zelta akcija vai tuvu tam, kurā dominē narcistiski populisti, iesācēji, skandālisti un pašlabuma meklētāji, – kas tur var sanākt? Vai šī Saeima spēs realizēt, piemēram, reģionālo reformu, ko nespēja iepriekšējā? Atbilde – nekad, jo tādas reformas prasa pilnīgi citu Saeimas un valdības konfigurāciju.
Vai šāda valdība spēs pieņemt jebko, kas nav skaidrs, tīrs populisms? Nē, nākamos četrus gadus mūs visticamāk sagaida nebeidzami ķīviņi, skandāli, valdību maiņas, savstarpēja izrēķināšanās un nekas cits. Pat izveidot valdību nebūs viegls uzdevums, ņemot vērā, ka tāds darbs šādos apstākļos prasa lielu politisku profesionalitāti, zināšanas un prasmes, kur nu vēl pēc tam to daudzmaz jēdzīgi vadīt.
Attiecīgi noskaņojieties uz to sliktāko. Es neredzu ne mazāko cerību stariņu.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
