Šajā valstī nauda ir. Tā ir savējiem. Tiem, kas uztur režīmu
Andris Kulbergs11.05.2025.
Komentāri (74)
Iesaki rakstu: 
Vai jūs zināt, ka Saeima neapstiprina reālu valsts budžetu? Tā apstiprina tikai naudas plūsmas tabulu – cik ienāk un kam aiziet. Nekas, absolūti nekas nenotiks, kamēr sistēmas administratori – Arvils ašeradens un Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne – turpinās apgalvot, ka sistēma strādā. Mēs dzīvosim ilūzijā. Sistēma ir uzkārusies.
Visas reformas ir tikai tik vērtas, cik Finanšu ministrija iedalīs naudu. Šī ir finanšu diktatūra, kuras īstenotāji ir finanšu ministrs un premjere. ViktorsValainis var būt faķīrs, bet Ašeradens ir tas, kas trusi vispār nav ielicis cepurē.
Gadiem ir veidojies vadošās partijas un ierēdniecības astoņkājis, kas viens otru piesedz, balsta, kontrolē un labi eļļo par lojalitāti, klusēšanu un manipulēšanu – amati padomēs, silti krēsli amputēšanas gadījumā par atbildības uzņemšanos politiķu vietā.
Solītajam pedagogu algu pielikumam naudas nav – skolotājus atkal uzmeta, bet Finanšu ministrijas valsts sekretāri ieceļ Rīgas Brīvostas padomē otrajā amatā, lai viņa saņemtu vēl klāt +40 000 € algu papildus 100 000 €/gadā.
Šajā valstī nauda ir. Tā ir savējiem. Tiem, kas uztur režīmu. Naudas nav skolotājiem, policistiem, robežsargiem un daudziem citiem, jo tie nav savējie.
Finanšu ministrija ir absolūts noteicējs valstī pār politikas veidošanu – ekonomikā, satiksmē, ostās, enerģētikā… visur.
Jums ir ieskaidrota mantra, ka vadošai partijai pienākas ieņemt premjera (nu jau arī prezidenta) posteni komplektā ar finanšu ministru, tieslietu ministru un, protams, kā bez Budžeta komisijas Saeimā.
Te ir izcils piemērs – ja grib, tad var; bet, ja negrib, tad RailBaltica paslauka zem galda.
Saeimas deputāta amats ir nonivelēts līdz cirka lāču līmenim – izklaidēt, bet nekādu ietekmi neradīt, jo budžeta apstiprināšana ir farsa process, kur ierēdniecība atnes ciparus bez konteksta, bez paskaidrojumiem, un sabiedrības ievēlētajiem deputātiem tas bez jautājumiem ir jāapstiprina. Katru gadu. Steidzamības procesā.
Mums Finanšu ministrija skaidroja, ka RailBaltica nav valsts saistības!!! Es tam nespēju noticēt – un es atradu, kur tās ir…
Budžets nav skatāms bez Valsts kases gada pārskata – aktīvi un pasīvi, bilance, saistības, ilgtermiņa riski. Saeima, pieņemot valsts budžetu, saņem tikai naudas plūsmas atspoguļojumu, nevis pilnu fiskālo pārskatu!
Budžetā nav atspoguļotas reālās saistības, kas ietekmē nākotnes fiskālo telpu:
- RailBaltica – 1,1 miljards € līgumos, bet budžetā tikai 8,2 miljoni parādīti‼️
- Aizsardzības iepirkumi – 660 miljoni
- Pensiju sistēmas saistības – 1,39 miljardi
- Finanšu garantijas – 57+ miljoni
- Nomas līgumi – 333 miljoni
- Procentu maksājumu pieaugums – +165 miljoni €/gadā
- Kredītreitinga riski – S&P Global brīdina par paaugstinātiem fiskālajiem riskiem
Neiekļaujot šīs saistības, valsts izvairās no to atzīšanas, kas ļauj “uz papīra” samazināt deficītu vai uzrādīt lielāku fiskālo telpu, nekā patiesībā ir.
Kas būtu pareizi un atbilstoši labajai pārvaldībai?
- Saeimai, lemjot par budžetu, jāsaņem un jāpārzina:
- Budžeta likuma teksts un pielikumi
- Makroekonomiskā prognoze
- Parādu un aizņēmumu pārskats
- Valsts kases gada pārskats
- Fiskālo risku pārskats
- Kontingento saistību uzskaite (RB, AirBaltic)
- Ilgtermiņa fiskālās ilgtspējas analīze (pensijas, veselība, izglītība u.c.)
Ja šādi rīkotos biržā kotēts uzņēmums, finanšu direktors sēdētu aiz restēm.
Neviens auditors neapstiprinātu šādu dokumentu.
Saeima šobrīd rīkojas kā valde, kas slēpj finanšu riskus no akcionāriem. Mūsu akcionāri ir sabiedrība.
Valstij nedrīkst būt zemāki pārvaldības standarti nekā publiskai akciju sabiedrībai.
Katrs Saeimas deputāts, kurš balso par budžetu, piedalās atklātā maldināšanā un finanšu datu falsifikācijā.
Latvijas valsts pārvaldības sistēma ir uzkārusies, un tai ir jāveic restarts. Latvijai ir nepieciešams politikas, ierēdniecības un ekonomikas restarts. Bet visvairāk – sabiedrības uzticības restarts valstij.
Un to nevar izdarīt tie, kuri šo sistēmu radījuši, pārkarsējuši un turpina apgalvot, ka viss ir kārtībā.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
