Iesaki rakstu: 
Saņemot no Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Pietiekpārstāvja iesniegumu, kurā tika norādīts uz uzņēmēja Sergeja Zaharjina valsts valodas neprasmi un citiem apstākļiem, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde sākusi pārbaudi par uzņēmuma Liepājas metalurgs saimnieka Latvijas pilsonības iegūšanas likumību.
Oficiāli skaitās, ka Zaharjins sekmīgi nolicis latviešu valodas eksāmenu, kas bijis nepieciešams Latvijas pilsonības iegūšanai. Nesaņēmis to par īpašiem nopelniem, Zaharjins pilsonību naturalizācijas kārtībā (kas paredz arī valodas eksāmena nokārtošanu) ieguva 1999. gadā.
Tikmēr pēdējos pāris mēnešos ir kļuvis skaidrs, ka Zaharjins ne tikai nespēj latviski runāt, bet arī nesaprot latviski, līdz ar ko ir tikai divas versijas - vai nu četrpadsmit gados kopš pilsonības iegūšanas viņš savas tolaik labās latviešu valodas zināšanas ir aizmirsis vai arī valodas eksāmenu reāli nav kārtojis.
Ņemot vērā šos faktus, Pietiek jau marta beigās nosūtīja iesniegumus Valsts valodas centram un Valsts policijai, aicinot pārbaudīt, cik likumam atbilstoša bijusi Latvijas Republikas pilsonības piešķiršana naturalizācijas kārtībā personai, kas, kā tagad izrādās, vispār nepārzina valsts valodu. Valsts valodas centrs jau gandrīz mēneša laikā sniegt atbildi nav spējis vai vēlējies.
Kā jau ziņots, marta beigās valdības sēdē Liepājas mērs Uldis Sesks, paklausot Liepājas metalurga saimnieka rokas mājienam, pakalpoja viņam kā tulks. Savukārt visi pārējie ministri rātni uzklausīja miljonāra uzstāšanos krievu valodā, - tulkojumu nepieprasīja neviens.
Kā Pietiek apliecināja avoti Valsts kancelejā, saistībā ar Liepājas metalurga situācijas apspriešanu valdības sēdes slēgtajā daļā radās kutelīga situācija: Zaharjins savu viedokli vēlējās izklāstīt krieviski, jo latviski nemāk, un visu viņa uzstāšanos krieviski pacietīgi uzklausīja visi ministri, tostarp arī Nacionālās apvienības pārstāvji.
Taču, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzdevis Zaharjinam jautājumu latviski, izrādījies, ka uzņēmējs latviski ne tikai nerunā, bet arī nesaprot. Tad arī Liepājas metalurga saimnieks ar rokas mājienu palūdzis talkā Liepājas mēru, kurš arī Zaharjina sniedzis nepieciešamos tulka pakalpojumus.
Jau iepriekš notikumi ap Liepājas metalurgu atklāja, cik vērti ir Latvijas pilsonības iegūšanas valodas eksāmeni un Valsts valodas likuma normas: tiekoties ar Dombrovski, lai lūgtu valsts atbalstu savam uzņēmumam, izrādījās, ka Zaharjins, kurš savulaik šo eksāmenu it kā nokārtojis un ieguvis LR pilsonību naturalizācijas kārtībā, latviski nespēja pateikt faktiski ne vārda.
„Premjers ar Zaharjina kungu runāja latviski, savukārt Zaharjina kungs runāja krievu valodā,” – tik lakonisks toreiz situācijas atstāstā bija premjera preses sekretārs Mārtiņš Panke.
Taču toreiz tikšanās bija tikai ar vienu premjeru, ne ar visu Ministru kabinetu, savukārt marta beigās izrādījās, ka arī nevienam no Ministru kabineta nav iebildumu, ja ar viņiem runā krieviski. "Tieši tā," Panke atbildēja uz Pietiek jautājumu, vai tiešām tas nozīmē, ka visi Ministru kabineta locekļi, tostarp pat Nacionālās apvienības pārstāvji, bez iebildumiem sēdēja un klausījās, ko tiem stāsta krievu valodā.
Kā jau ziņots, šā gada 7. janvārī Zaharjins tika sodīts ar naudas sodu par valsts valodas ignorēšanu sava uzņēmuma vadīšanā. Uzliktais naudas sods, kā Pietiek noskaidroja Drošības policijā, bijis 80 latu.
Valsts valodas centrs bija rīkojis pārbaudi un konstatējis, ka „AS Liepājas metalurgs padomes priekšsēdētājs S. Zaharjins nelieto valsts valodu amata un profesionālo pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā”; tiesa, uzņēmējs esot solījies, ka „uzlabos savu valsts valodas lietojumu”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
