Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ar savu angažētību slavenais TV raidījums Nekā personīga aizvadītajā nedēļā veltīja plašu sižetu, lai pastāstītu, ka „bijušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas sakarnieks ASV Arnis Lagzdiņš uzskata, ka ABLV banka pati ir vainīga pie iznīcinošā FinCEN ziņojuma”. Savukārt Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vienu nodaļu no Latvijas grāmatnīcās pēdējā mēneša laikā vispieprasītākās grāmatas – romāna Vara, kurā kāds caurcaurēm izdomāts ārlietu ministrs Edgars Pinkēvičs pēta ziņojumu par kādu „Finanšu tirgus komisijas pārstāvi Savienotajās Valstīs Arni Lezdiņu”.

„Ārlietu ministrs domīgi raudzījās uz rakstāmgalda glīti saliktajās datorraksta lappusēs un īsti nesaprata, kas par šo būtu jādomā, bet vēl mazāk – kas ar šo būtu darāms. Tikai raksturīga kņudoņa daudz pieredzējuša ierēdņa iekšās lika saprast, ka te briest ja ne nepatikšanas, tad vismaz problēmsituācija noteikti.

Par tagadējo Finanšu tirgus komisijas pārstāvi Savienotajās Valstīs Arni Lezdiņu viņš nekad īpaši nebija interesējies, taču šī bezgala nopietnā izskata kunga karjeras dīvainie pavērsieni viņu bija ieintriģējuši jau sen. Šis un tas bija ārpus jebkuriem tradicionālās administratīvās loģikas rāmjiem.

Bija tāds periods, kad diviem Pinkēviča acīs ne visai cienījamiem un simpātiskiem kungiem piederošā “Marex banka” aizrautīgi “latviskojās” tā, kā nu abi kungi to izprata. Rezultātā bankas valdē ap 2007. gadu viens pēc otra parādījās ļaudis, kuru vienīgais uzdevums, no malas skatoties, bija “strādāt par latviešiem”. Kā pēcāk izrādījās, tas banku neglāba, bet – tur nu neko.

Taču Lezdiņa kungs nebija no šiem “amatlatviešiem”. Viņš vietu bankas valdē ieguva jau trīs gadus iepriekš – un nevis par zilām acīm vai pareizu etnisko izcelsmi, bet tāpēc, ka abi kungi augstu vērtēja viņa zināšanas specifiskos banku darbības jautājumos.

Valde ik pa brīdim pamainījās, bet Lezdiņa kungs palika un savu vairāk nekā desmit tūkstošus latu lielo mēnešalgu acīmredzot godam nopelnīja. Vēl vairāk, kad abi kungi pazaudēja jebkādu mēra sajūtu un banka diezgan likumsakarīgi atdeva galus, gluži negaidīti izrādījās, ka Lezdiņa kunga ietekme un izpratne par savu noderīgumu neaprobežojas ar abiem nu jau bijušajiem bankas īpašniekiem.

Izrādījās, ka viņa pakalpojumi vēl vairākus mēnešus bija vajadzīgi arī Latvijas valstij, konkrēti Ivara Podmaņa valdībai, kas mistiskos apstākļos pārņēma banku un nu nesaprata, ko ar to iesākt. Turklāt arī tas vēl nebija viss.

Kad piedienīguma dēļ nu jau valstiskajai bankai no Lezdiņa pakalpojumiem tomēr nācās atteikties, viņš to nepameta tukšām rokām, nudien ne. Saņemot rekordlielu kompensāciju par “darba zaudēšanu”, ilggadējais abu bijušo bankas saimnieku delikātāko uzdevumu izpildītājs no bankas prom devās ar vairāk nekā divsimt tūkstošus lielu “sāpju naudu” bankas kontā.

Taču pats pārsteidzošākais, ka arī ar to stāsts nebeidzās, nemaz ar ne. Ar šādu lietišķo biogrāfiju mūslaiku Latvijas Republikā cilvēkam nebija nekādu iespēju taisīt karjeru valsts darbā – ne politiķa, ne vēl jo vairāk ierēdņa amatā, par to nu Pinkēvičs bija pilnīgi pārliecināts. Cieši ilggadēji kontakti ar abiem kungiem nodrošināja noturīgu smaciņu ikvienam, kas tādos bija iesaistījies.

Tomēr Lezdiņš atkal izrādījās absolūts izņēmums. Pēc bankas kraha un viņa izlidošanas no tās ar divsimt tūkstošus vērto “zelta izpletni” virs galvas par bijušo “Marex bankas” valdes locekli labu laiku nekas nebija dzirdams. “Labu laiku” – tas šajā gadījumā nozīmēja gadus.

Dokumentā, kas tagad bija nolikts priekšā Pinkēvičam, īpaši bija atzīmēts – spriežot pēc publiskām datu bāzēm, Lezdiņš bija vienkārši pazudis. Viņš neparādījās neviena Latvijā reģistrēta uzņēmuma valdē vai dalībnieku vidū, savukārt no valsts amatpersonas statusa laimīgi bija izvairījies vēl pirms kalpošanas sākuma, kad darbojās Finanšu ministrijas sistēmā. Tikai vienu gadu viņam bija nācies iesniegt amatpersonas deklarāciju.

Pazudis gan Lezdiņa kungs bija tikai Latvijā. Izrādījās, ka daudziem vajadzīgais un noderīgais kungs bija pārcēlies uz kaimiņvalsti, tur atrodot darbu līdzīgā bankā un aprūpējot līdzīgas jomas. Savukārt vispārsteidzošākais notika vēl dažus gadus vēlāk – kad arī šo banku piemeklēja bēdīgs gals, izrādījās, ka Lezdiņa kunga talantus atkal ir ievajadzējies Latvijas valstij. “Marex” smaciņa bija izvējojusies.

Nozīmēšanas un apstiprināšanas laikā Pinkēvičs par šo tēmu neko īpaši neinteresējās un vienkārši lika parakstu vajadzīgajās vietās. Ja jau saskaņots, tad saskaņots. Taču tagad, atskatoties uz šiem notikumiem, viņš nevarēja vien nobrīnīties – kā gan bija iespējams, ka cilvēks ar šādu biogrāfiju, šādiem bijušajiem saimniekiem un šādām, maigi izsakoties, apšaubāmām nodarbēm ņem un tiek iecelts par Finanšu tirgus komisijas īpašo padomnieku.

Un ne jau kaut kādu parasto padomnieku. Lezdiņš ar visaugstākajā līmenī pieņemtu lēmumu tika piekomandēts Latvijas vēstniecībai Vašingtonā ar iespaidīgu mēnešalgu un funkcijām, kas līdz galam skaidras nebija pat ārlietu ministram.

Dabā tā nemēdza būt – ar vienu vienīgu izņēmumu: ja bija kāda neredzama roka, kas mēslos iekūlušos, bet vajadzīgu cilvēku no tiem izcēla, nopurināja, nolika atpakaļ uz sausas, cietas zemes un teica: nu, vecīt, dur nu uz priekšu! Bet kas Lezdiņa gadījumā varēja būt šī roka? Te bija plašs variantu loks – cits par citu neticamāks, bet visi vienalga iespējami.

Formāli Lezdiņa sākotnējais uzdevums bija organizēt Latvijas bankās pārbaudes, lai pārliecinātos, kā tās cīnās pret naudas atmazgāšanu. Savukārt reālais – uzturēt kontaktus ar ASV varas iestādēm šajā kutelīgajā jautājumā un visādos veidos censties palīdzēt Latvijas bankām un finanšu nozarei kopumā, cik nu tas vispār iespējams.

Tagad Pinkēvičam uz galda guļošais ziņojums, kas bija sagatavots tai pašā vēstniecībā, tikai, protams, Lezdiņa kungam par to nenojaušot, lika domāt, ka īpašajam padomniekam bija vēl kādi citi uzdevumi – un varbūt šos uzdevumus bija devusi nebūt ne Latvijas valsts. Vai arī – Latvijas valsts pārstāvji, bet nebūt ne Latvijas valsts interesēs.

Vispirms jau izrādījās, ka Lezdiņa kungam arī papildus jau zināmajiem faktiem ir gana interesanta biogrāfija, precīzāk – tās neesamība. 1955. gadā dzimušais kungs padomju laikos bija nodarbojies ar kaut ko diezgan interesantu, bet deviņdesmitajos gados darbojies Finanšu ministrijas struktūrās, pamēģinājis vadīt loteriju uzņēmumu, tad strādājis saistībā ar Pasaules banku, pabijis Latvijas Olimpiskās komisijas vadībā, līdz meties Margina un Rasovicka kungu apkampienos.

Tas arī bija viss, kas par Lezdiņu droši bija zināms. Viss cits bija vieni vienīgi jautājumi un pieņēmumi. Kas īsti bija viņu aizbīdījis uz Latvijas valstij tik nozīmīgo amatu? Pinkēvičs stabili zināja – viņš pats tas nebija, viņa tolaik vēl visvarenā partija arī ne. Ar ko šis Lezdiņš īsti nodarbojās, kam atskaitījās? Izrādījās, ka Finanšu tirgus komisijas vadība tā noteikti nebija, tāpat kā ārlietu ministrs.

Dīvaini kontakti, interesanta rīcība, vēl interesantāki saimnieki… Neoficiāla informācija liecināja, ka sākotnējā aizmugure Lezdiņam acīm redzami bija amerikāniska – bet vai tā bija arī tagad? Vismaz vēstniecības kontakti neko par īpašām saitēm neziņoja. Arī dienesta datora, sarakstes, cita veida komunikācijas rutīnas pārbaude, ar kādu ik pa laikam vajadzēja rēķināties ikvienam vēstniecības darbiniekam, neko nozīmīgu nebija devusi. Lezdiņa kungs bija izrādījies absolūts pedants un sausiņš.

Tiesa, dažas nedaudz dīvainas, varbūt pat viegli aizdomīgas lietas bija konstatētas. Reizumis pedants un sausiņš uz dažām dienām mīklaini pazuda un nebija sazvanāms, pāris reižu viņš bija ļoti profesionāli “aizgājis” no novērotājiem, bet nekas īpašs tas tomēr nebija. Turklāt par to visu bija ziņots Satversmes apsardzības birojam, bet no tā nebija nekādas reakcijas.

Vēl Lezdiņa kungam bija tāda interesanta īpatnība kā ģimene – un tā nebija nekāda parastā ģimene. Viņa dēls savulaik bija spēlējis tenisu ar eiroparlamentārieti Robertu Pīli, par kura kā finanšu ministra palīgu bija kļuvis jau studiju gados.

Vēlāk dēla kungs ar sava tenisa partnera svētību un protekciju kļuva par valsts interešu pārstāvi vairākos uzņēmumos, līdz ņēma un pārgāja uz Drošuma policiju, kur tagad pārraudzīja valsts noslēpuma pielaižu jautājumus un cita starpā kūrēja galvaspilsētas domes kungus.

Lezdiņa kunga dēla karjeru pirms pāris gadiem bija apēnojis kāds plašāks žurnālistisks pētījums, kurā par Aivo Lezdiņu un viņam līdzīgajiem bija lasāmas arī šādas rindas:

“Ikdienā viņi pārvietojas ar dārgu marku automašīnām, piedalās “tusiņos” ar partiju “kasieriem”, spēlē tenisu ar varas eliti un apgrozās miljonāru aprindās, paši vairāk atgādina turīgus uzņēmējus nekā valsts amatpersonas. Viņu ģimenes locekļi un draugi atrod siltas vietas iestādēs, kuru vadību viņi tur dzelžainā tvērienā.

Viņi ir Drošuma policijas augsti stāvoši darbinieki, kuri atbild par pielaižu valsts noslēpumam piešķiršanu vai atteikšanu, izšķirot ietekmīgu amatpersonu un miljonu iepirkumu likteni. “Bagātu vecāku bērni” – tā viņu kolēģi izsakās par nelielu elitāru darbinieku grupu Drošuma policijas struktūrā, kas kontrolē slepenības režīma ievērošanu dažādās ministrijās, valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos…”

Turklāt tepat bija lasāma vēl pusrindiņa, kas citā gadījumā abu Lezdiņu – seniora un juniora – valstiskajai karjerai būtu īpaši draudoša: “Pārdrošākie arī nodarbojas ar biznesu, kurā caur ofšoriem investē Krievijas miljonāri…” Runa bija par Lezdiņa sievu, kas ar interesantiem kungiem no Krievijas bija uzsākusi vērienīgu nekustamo īpašumu biznesu.

Nekā daudz vairāk uz Pinkēviča galda guļošajā dienesta ziņojumā arī nebija, ja neskaita pēdējās pāris lapiņas. Tajās acīmredzami ar vērā ņemamu fantāziju apveltītais ziņojuma sastādītājs, neminot konkrētus avotus, pieminēja no stratēģiskajiem partneriem nākošu neformālu informāciju par aktivitātēm, kuras savukārt varot liecināt par nopietnu provokāciju pret Latviju.

Nekas konkrēti neesot zināms, bet, iespējams, runa esot tieši par naudas atmazgāšanas jomu, kurā Latvija ir tradicionāli vulnerabla. Šādā situācijā Lezdiņa kunga darbības un to rezultāti būtu īpaši detalizēti un ieinteresēti izvērtējami, norādīja valstisko rūpju pilnais ziņojuma sastādītājs. Ko, tātad Lezdiņa “jumts” tomēr nebija taipus okeānam?

Varbūt citā situācijā Pinkēvičs būtu rīkojies citādi, taču pašlaik viņam, pirmkārt, bija principiāli citas aktualitātes – pilnīgi personiskas, tas tiesa, tomēr pat ārlietu ministram uz tādām bija neatņemamas tiesības. Bet, otrkārt, – ar ko vispār to visu varētu jēdzīgi pārrunāt?

Ar imbecilo Vājoni? Nu ne taču! Ar Inesi Čībiņu, kura tagad skaitījās Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja un par kuras valstisko saprātu – tā nu tas bija sanācis – visu izteica viņas uzvārds? Ar pašreizējo Finanšu tirgus komisijas vadītāju, kas izmisīgi centās noturēties amatā un būt labs pilnīgi visiem?

Vai varbūt ar Satversmes apsardzības biroja vadītāju Mīzīti, kas, šķiet, baidījās no pilnīgi visa pasaulē un par visu vairāk uztraucās par vienu – lai tikai nespertu kādu nesaskaņotu soli? Vai arī ar finanšu ministri – šo Emberga kreatūru, kurai vienīgais svarīgais dzīvē bija vīra maks un pašas pīārs? Reizēm Pinkēvičam tiešām šķita, ka šī valsts ir bezcerīga…

Tā arī neko konkrētu neizdomājis, viņš rīkojās atbilstoši procedūrai – pāradresēja ziņojumu Mīzītim, nodeva to slepenajai lietvedībai un atmeta šai lietai ar roku. Kāda vēl naudas atmazgāšana… Pēc visiem šiem gadiem, kad bija darīts viss, ko pindosi prasīja.

Jā, nevarēja noliegt, dziļi privāti viņam patika šis krieviskais, naidīgi nicinošais apzīmējums – pindosi. Tieši tādi viņi arī bija – iedomīgi, stulbi, nekaunīgi, visas durvis vēra vaļā ar kāju. Lai nu kurš, bet neatkarīgās Latvijas Republikas ārlietu ministrs to bija dažādos veidos pieredzējis atliku likām.

Tiesa, gulta bija vienīgā vieta, kur Pinkēvičs varēja atļauties ko tādu pateikt skaļi. Viņa mūža mīlestība, viņa saulstariņš viņu saprata un atbalstīja. Tā bija viņa vienīgā stabilitātes un laimes saliņa šajā haosa okeānā, un jau pēc pāris stundām viņš atkal būs tur. Tas bija vienīgais, kas bija pa īstam svarīgi šajā dzīvē.”

Novērtē šo rakstu:

95
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

21

Brāķis

FotoIr lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie notikumi neietilpst vienā lapaspusē. Tāpēc saņemieties, lapaspuses būs trīs.
Lasīt visu...

20

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

FotoPirmdien pulksten 10.00 preses konference par notikumiem valdības veidošanā. Es saprotu, stresa un spriedzes līmenis pieaug, intrigu skaits palielinās, taču Latvija ir pelnījusi labākos no labākajiem ministru posteņos. Latvija ir pelnījusi ieraudzīt balsojumu, vai parlaments vēlas pateikt jā vai nē valsts gudrākajiem prātiem, labākajam, kas mums valstī ir.
Lasīt visu...

21

Servitūts

FotoServitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par labu visiem, lai mazinātu konfliktus.
Lasīt visu...

21

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

Foto2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu fotoilustrācijās) Roberts Raimo izstājās no nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam uzticīgi kalpojošās „zaļās partijas”, lai dibinātu šodienas Latvijā unikālu politisko spēku. Par Roberta Raimo nodomu „Delfi” rakstīja: "Viņš uzskata, ka ir nepieciešams dibināt jaunu politisko spēku – kustību, kas savās rindās vienotu vairāk nekā 20 tūkstošus biedru un "būtu nopietns pretsvars ārējās pārvaldes (!?) uzspiestajai politikai Latvijā".”
Lasīt visu...

10

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

FotoArvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad.
Lasīt visu...

21

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

FotoZaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu turpināt konstruktīvu darbu pie jaunās valdības izveides, lai attaisnotu sabiedrības doto mandātu un izvestu valsti no politiskā strupceļa, akcentē ZZS valdes priekšsēdētājs Armands Krauze.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...