Sākts kriminālprocess par pretestību neizrādījuša aizturamā atspārdīšanu
PIETIEK19.10.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saistībā ar Pietiek aprakstīto gadījumu, kad policijas speciālo uzdevumu bataljona policisti atspārdīja aizturamo, kurš neizrādīja nekādu pretestību, bet pēc tam apsūdzēja viņu par nepakļaušanos policijas darbinieku prasībām, Valsts policijas Iekšējās drošības birojā ir uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 317.panta 2.daļas - par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, ja tā saistīta ar vardarbību. Par šādu noziegumu maksimālais likumā paredzētais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, un pašlaik kriminālprocesā turpinās pirmstiesas izmeklēšana, skaidro Valsts policijas pārstāvis.
Pietiek jau informēja - tikai pateicoties tam, ka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes speciālo uzdevumu bataljona darbinieki bija pietiekami neapdomīgi, lai brutālo aizturēšanu sarīkotu degvielas uzpildes stacijas videokameras redzes lokā, šiem policistiem, iespējams, neizdosies brutālu aizturēšanu un aizturamā atspārdīšanu, viņam pat nemēģinot pretoties, pasniegt kā aizturamā pretošanos policijas darbinieku likumīgām prasībām.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes speciālo uzdevumu bataljona 2.rotas jaunākais inspektors Oļegs Šalajevs oficiālā ziņojumā gan bija apgalvojis, ka viens no aizturamajiem - Aslans Iznaurovs neesot izpildījis viņam dotās pavēles, tāpēc, lai viņu aizturētu, pielietoti speciālie cīņas paņēmieni un speclīdzekļi - roku dzelži, savukārt pret otru personu - Andreju Volkovu tikuši pielietoti tikai rokudzelži, bet "fizisks spēks netika pielietots".
Ļoti iespējams, ka šī versija paliktu neapstrīdēta, ja vien speciālo uzdevumu bataljona policisti, kuru "likumīgajām prasībām" it kā nebija pakļāvušies abi aizturētie, nebūtu pieļāvuši divas kļūdas, - pirmkārt, veikuši aizturēšanu degvielas uzpildes stacijas videokameras redzeslokā, otrkārt, nepaspējuši izņemt videokameras ierakstu.
Rezultātā tiesa, iepazīstoties ar advokātes Allas Ignatjevas rīcībā esošo videoierakstu, pieņēma šādu lietu izskatīšanā diezgan retu spriedumu: "Tiesnese atzīst par nepieciešamu, izskatīšanas laikā iegūtās ziņas nodot kompetentai iestādei (Rīgas reģiona pārvaldes Iekšējās izmeklēšanas birojam) policijas darbinieku rīcības izvērtēšanai".
Nu Pietiek noskaidrojis, ka par notikušo ir sākts kriminālprocess un Iznaurovam šī kriminālprocesa ietvaros ir noteikts cietušā statuss. Pietiek rīcībā ir arī nonācis Iznaurova aizstāvja Jāņa Davidoviča iesniegums tiesībsargāšanas iestādēm, kurā advokāts izklāsta, kā notikušo aprakstījis viņa aizstāvamais, - stāstījums ir būtiskā pretrunā ar policijas darbinieku versiju, bet atbilst videoierakstā redzamajam:
"Uzpildes stacijā strauji un agresīvi iebrauca policijas mikroautobuss ar ieslēgtām bākugunīm. No policijas auto izlēca kādi pieci - seši melnās drēbēs un maskās tērpušies cilvēki un publiskā vietā, izkliegdami krievu valodā dažādus lamuvārdus, pieskrēja pie mūsu mašīnas. Daļa no šiem cilvēkiem skrēja pie Andreja, bet kādi trīs, pieskrienot pie mūsu mašīnas, atrāva vaļā tās durvis un ļoti rupji, neko nepaskaidrodami, izrāva mani no mašīnas. Visu šo procesu vadīja cilvēks, kas nebija policijas apģērbā.
Es mierīgi tai laikā sēdēju automašīnā un biju gatavs izpildīt jebkādas policijas darbinieku likumīgās prasības un uzaicinājumus, taču tādi netika izteikti. Tā vietā policisti, izkliegdami rupjības, mani izrāva no mašīnas, nogrūda uz zemes, divas, trīs reizes spēcīgi iesitot ar kājām man pa galvu, lauza rokas, divas trīs reizes ar kājām sita man pa seju, ar kājām kāpa man virsū uz potītēm, esot nogāztam zemē, uz aizmugurē atlauztām rokām man uzlika rokudzelžus, tad viens no šiem varmākām man iebāza pirkstu mutē aiz vaiga un spēcīgi plēsa vaigu. Dzirdēju, kā ar smagiem sitieniem tiek dauzīts Andrejs.
Tad mani aizvilka uz pieminēto autobusu, kurā mani iesvieda, iesitot vairākas reizes ar kāju pa seju. Autobusā es mirkli redzēju arī Andreju. Viņa seja bija sadauzīta un vienās asinīs. Ne es, ne Andrejs nekādu pretošanos policijas darbiniekiem neizrādījām, bet viņi pret mums izturējās kā bandīti. Pēc tam mani sāka vadāt pa dažādiem policijas iecirkņiem, tā arī nepaskaidrojot šādas varmācības iemeslus un to, kāpēc mani aiztur un tur rokudzelžos tā, ka nejūtu vairs rokas. Ap plkst 22.00 mani aizveda uz Olaini, kur gribēja piespiest, lai parakstu kādu dokumentu, ka nevis mani piekāva policijas darbinieki, bet it kā es esot pretojies. Šos melus es atsacījos parakstīt."
Interesanti, ka beigu beigās izrādījies - visa aizturēšana notikusi nevis saistībā ar to, ka Iznaurovs būtu meklēts par kāda nozieguma izdarīšanu, bet gan tāpēc, ka viņš figurējis kā liecinieks kādā kriminālprocesā un viņu bijis nepieciešams nopratināt:
"Vēlāk mani aizveda uz kādu Rīgas iecirkni, kur, kā iepriekšējos, man neviens neko nepaskaidroja, vienīgi tiku visu šo laiku aizturēts un turēts saslēgts rokudzelžos. Beidzot, kad bija jau pagājušas apmēram divpadsmit stundas pēc aizturēšanas un bija jau ap pusdiviem naktī, pēdējā policijas iecirknī, man priekšā stādījās policijas darbiniece Olga Kevra, kura man izskaidroja, ka tikšu nopratināts kā liecinieks, pie tam man pilnīgi nesaprotamā lietā, un pavaicāja, kur es esot bijis kaut kādā datumā, un uzrādīja man kaudzi cilvēku fotogrāfijas, kurās es atpazinu vienīgi minēto Andreju.
Viņa man teica ka esmu bijis izsludināts meklēšanā kā liecinieks, kas pats par sevi nav vispār kriminālprocesuāli iespējams, jo Latvijas KPL neparedz to, ka liecinieku var izsludināt meklēšanā, aizturot piekaut un pazemot. Es atbildēju uz šiem abiem man kā lieciniekam uzdotiem jautājumiem, un Olga Kevra teica, ka esmu brīvs un atlaida mani."
Pietiek pagaidām nav izdevies noskaidrot, vai policijas darbinieki, kas veica brutālo aizturēšanu un pēc tam melīgi apsūdzēja aizturamos, ka tie pretojušies policijas prasībām, turpina darbu līdzšinējos amatos. Vismaz inspektors Šalajevs, kurš bija sastādījis nepatieso dienesta ziņojumu, joprojām turpina darbu policijā, rāda viņa amatpersonas deklarācija.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
