Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šobrīd, kad Katalonijā atkal uzliesmojuši nemieri, daudzi mēģina saprast, kas tur īsti notiek? Spānijas mediji gadiem ilgi mērķtiecīgi ir izplatījuši dažādas baumas, sējuši šaubas un apzināti jaukuši cilvēkiem prātus. Ņemot vērā, ka esmu gadiem ilgi saistīts ar Kataloniju, daudz pētījis, tad mans uzdevums būtu dalīties ar savām zināšanām. Apzinos, ka ir lietas, kas cilvēkus pamatoti uztrauc, un nav godīgi pārmest neizpratni, ja nav pietiekami daudz skaidrots.

Mēģināšu apkopot galvenos jautājumus, bažas, kas Latvijā izskan visbiežāk. Vispirms īss šo jautājumu uzskaitījums un īsā atbilde. Pēc tam katru punktu skaidrošu plašāk. Kopumā par to var sarakstīt grāmatu, bet to mazliet vēlāk. Pagaidām - īss un lakonisks skaidrojums.

Šajos gados esmu piedalījies neskaitāmās publiskās diskusijās par šiem jautājumiem, mani oponenti ir bijuši gana spēcīgi, cienījami eksperti. Tas man ir ļāvis pārbaudīt, noslīpēt un vajadzības gadījumā ar droši ticamiem avotiem apstiprināt teikto. Tātad:

Vai katalāņi ir separātisti? Nē.

Vai Katalonijas un Latgales situācijas ir salīdzināmas? Nē.

Vai Spānijas karavīru klātbūtne Latvijā ir iemesls klusēt? Nē.

Vai katalāņu valoda ir spāņu valodas dialekts? Nē.

Vai katalāņi vēlas satricināt Eiropu? Nē.

Vai katalāņi ir kaut kādā veidā saistīti ar Putina Krieviju? Nē.

Vai Katalonijas referendums izraisīs Spānijas sabrukumu? Nē.

Vai Katalonijas piemērs izraisīs “separātisma vilni” Eiropā. Nē.

Vai Katalonijas referendums būtiski mainīs Eiropas robežas? Nē.

Vai Tatjana Ždanoka ir katalāņu atbalstītāja un draugs? Nē.

Vai katalāņu prasības ir nelikumīgas? Nē.

Vai Katalonijas konflikts sākās, kā sekas globālai krīzei? Nē.

Vai katalāņi ir pārkāpuši Spānijas konstitūciju? Nē.

Vai Katalonija ir pārāk tālu, lai mēs par to uztrauktos? Nē.

Vai Katalonijas neatkarības ceļš atšķiras no mūsējā? Nē.

Vai tas ir konflikts starp katalāņiem un spāņiem? Nē.

Vai neatkarības atbalstītāju skaits ir pārāk mazs? Nē.

Vai katalāņi šobrīd dzīvo demokrātiskā valstī? Nē.

Vai Katalonijai ir kādas cerības? Jā.

Vai katalāņi ir separātisti?

Separātisms un tautu pašnoteikšanās tiesības nav viens un tas pats. Separātisms ir kādas cilvēku grupas vēlme atdalīties no valsts, lai izveidotu savu vai pievienotos kādai citai. Iemesli tam var būt dažādi - etniski, reliģiski, ekonomiski vai ārējo spēku spiediens. Nereti tas rada satricinājumus un plašus konfliktus. Tāpēc sabiedrības attieksme ir ļoti uzmanīga, visbiežāk noraidoša. Tāpēc šo terminu cenšas “pielīmēt” arī situācijām, kur tas nav īsti atbilstošs.

Savukārt pašnoteikšanās tiesību garants ir legāls, uz mieru un stabilitāti vērsts “ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām”. Tajā teikts, ka visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, citējot paktā rakstīto - “tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”. Tāpat ir noteikts, ka šī pakta dalībvalstīm saskaņā ar ANO Statūtu principiem jāsekmē pašnoteikšanās tiesību īstenošana un jāciena šīs tiesības. To ir parakstījušas teju visas ANO dalībvalstis, tai skaitā Spānija un Latvija.

Pašnoteikšanās tiesības nosaka tikai to, ka tautām ir jābūt brīvām noteikt savu likteni savā zemē. Tas automātiski nenozīmē, ka tās nolems atdalīties no kādas valsts. Nesens piemērs - Skotija mierīgi un demokrātiski realizēja savas pašnoteikšanās tiesības un nolēma palikt Lielbritānijas sastāvā. Teorētiski Katalonijas referenduma rezultāts varētu būt līdzīgs. Protams, ka daļa balsotu par neatkarīgu valsti, bet daļa varētu paust vēlmi palikt kopā ar Spāniju. Stāsta pamats ir nevis par vai pret atdalīšanos, bet gan par tiesībām realizēt ANO paktā paredzētās tiesības uz pašnoteikšanos. Tas ir - būt lemtspējīgai, brīvai tautai. Tas ir arī cieņas un atzīšanas jautājums.

Tādēļ automātiski dēvēt katalāņus par separātistiem ir, mazākais, neprecīzi un nekorekti. Spānijas propaganda manipulatīvi izmanto šo terminu, lai veidotu negatīvu tēlu par katalāņiem. Jo vārds “separātisms” daudzu uztverē ir ar negatīvu pieskaņu, tas rada bažas, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt viņu valstī. Tas ir niansēts propagandas kara paņēmiens, kuru Spānija ļoti aktīvi izmanto. Tādēļ daudzi profesionāli žurnālisti izvēlas lietot daudz neitrālāku apzīmējumu "Katalonijas neatkarības kustība”.

Mazliet vienkāršoti, bet labi atšķirību starp separātismu un pašnoteikšanās tiesībām ilustrē vairāki piemēri. Par skaidru separātismu var runāt Krimas, Donbasa, Luganskas gadījumos. Tur ar tautu pašnoteikšanos nav nekādas saistības, jo neeksistē “krimiešu” vai “donbasiešu” tautas. Kremļa manipulatori mēģina radīt dažādus vēsturiskus falsificējumus, bet speciālistiem ir skaidrs, ka runa ir par ārēju spēku provocētu separātismu. Tas ir nekas vairāk, kā imperiālisma recidīva izpausme.

Savukārt redzami tautu pašnoteikšanās piemēri ir Norvēģija, Somija, Baltijas valstis, arī Čehija, Slovākija un citas cienījamas valstis. Kāpēc tautu pašnoteikšanās princips ir svarīgs mūsdienu pasaules, tai skaitā ES stabilitātei, to 1993. gadā definēja bijušais Igaunijas prezidents Lenarts Meri.

Viņš teica: “Mūsu pasaule neaug, taču valstu skaits pieaug. Nav nekādu zīmju, ka šī tendence rimsies. Mazo valstu skaits pieaugs arī turpmāk, un pasaule būtu vieglprātīga, ja aizvērtu acis šīs realitātes priekšā. Mazo valstu skaits var palielināties tikai uz lielo valstu rēķina. Pasaules daļās ar demokrātisku dzīves kārtību šī palielināšanās atrisina spriedzi un modina jaunu radošo potenciālu, taču pasaules nedemokrātiskajās daļās tā rada sasprindzinājumu un atmodina krīzes perēkļus. Pēdējais īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kur koloniālās attiecības baro totalitārismu vai pretēji, kur totalitārs dzīvesveids ir saglabājis koloniālās attiecības.”

Lenarts Meri ļoti skaidri norāda, ka tautu pašnoteikšanās tiesību realizācija nevis rada nestabilitāti, bet tieši otrādi - atrisina spriedzi un modina jaunu radošo potenciālu. Un to apliecina arī Eiropas vēsture - skatoties kartē, redzam, ka pirms 150 gadiem nebija ne Īrijas, ne Norvēģijas, ne Somijas, ne Čehijas, ne Ungārijas… nebija lielas daļas no Eiropas valstīm. Tagad tās ir. Vai tas ir padarījis Eiropu vājāku? Tieši pretēji – kopumā Eiropa ir vienotāka, mierīgāka un spēcīgāka nekā jelkad iepriekš. Vai mēs spējam iedomāties Eiropu bez minētajām valstīm – vai viņām lielākas stabilitātes vārdā būtu jāatgriežas pie veco impēriju tautu sāniem un patronāžas? Nē, Eiropu apdraud nevis valstu dažādība, bet gan ilgstoši neatrisināti konflikti starp tautām, cilvēktiesību pārkāpumi, valsts neattaisnotā varmācība pret pašu pilsoņiem.

Pavisam korekti runājot - katalāņi šobrīd prasa, lai viņus atzīst par pilnvērtīgu nāciju, kura var brīvi realizēt savas ANO paktā garantētās tiesības uz pašnoteikšanos. Un mums tas ir jārespektē, ja jau esam likušu savu parakstu zem šī pakta. Vai referenduma rezultāts būs atdalīšanās jeb separātisms - tas ir minējums. Jau minētajā Skotijas referendumā mēs redzējām, ka puse no balsotājiem izvēlējās palikt ar Lielbritāniju. Tātad ne vienmēr nācija, kura brīvi realizē savas pašnoteikšanās tiesības, izvēlas kļūt par separātistiem. Tieši tāpat mēs nevaram apgalvot, ka visi katalāņi, kuri pieprasa pašnoteikšanās tiesības noteikti nobalsos par atdalīšanos jeb automātiski ir separātisti. Šo būtisko niansi īpaši vajadzētu ievērot un izprast medijiem, diplomātiem un politiķiem.

Vai Katalonijas un Latgales situācijas ir salīdzināmas?

Pilnīgi noteikti - nē. Tās ir pilnīgi dažādas situācijas, kuras manipulatīvi tiek jauktas. Lai to konstatētu, pietiek pat ar minimālām vēstures zināšanām. Latgali gadsimtiem ilgi dažādas impērijas ir mēģinājušas ar varu atdalīt no Latvijas. Kataloniju tieši pretēji - pievienot un noturēt ar varu.

Katalāņi kā nācija pastāv jau gadsimtiem ilgi. Latvieši un Latvija kā modernā nācija izveidojās tikai 19. gs. Savukārt Latgales nosaukums “Lettia” vai “Lotigola” atrodams rakstos jau 13. gadsimtā. Latīniskais Latgales nosaukums – Lettia –  kalpoja par pamatu vācu vārdam Lettland, ar kuru mūsdienas vācu valodā apzīmē visu Latviju. Latgale lielā mērā ir bijis par pamatu, gan mūsdienu valsts - Latvijas nosaukumam, gan arī visas nācijas kopējam vārdam - latvieši. Tēlaini runājot - Latgale un Latvija ir kā galva un sirds, kopīgs, vienots organisms.

Latgaļu valoda ir būtisks pamats mūsdienu latviešu valodai, kas lielā mērā sakņojas tieši Latgalē. Katalāņu valoda savukārt ir neatkarīgs atzars romāņu valodu pudurī - tieši tikpat atšķirīgs, kā citas romāņu valodas - franču, portugāļu, itāļu.

Arī runājot par iedzīvotāju skaitu, abi gadījumi ir nesalīdzināmi. Šobrīd Latgalē dzīvo mazāk par 300 000 iedzīvotāju. Katalonijā - apmēram 7,5 miljoni. Tas ir vairāk nekā, piemēram, Dānijā, Norvēģijā, Somijā vai visās trijās Baltijas valstīs kopā.

Protams, visos laikos ir bijuši cilvēki, kuri vēlas teoretizēt par iedomātu Latgales autonomiju vai pat neatkarību. Bet paši latgaļi jau vairākkārt ir apliecinājuši, ka ir daļa no Latvijas. Cik ilgi apvainosim viņus ar šīm nepamatotajām aizdomām? Visi šie “teorētiķi” ir spiesti apklust konfrontēti ar ļoti precīziem jautājumiem - kur ir tie Latgales “separātisti?” Lūdzu, uzrādiet kādu konkrētu grupu! Tādu nav.

Pēdējo reizi latgaļi to apliecināja pilnīgi skaidri 2013. gada vēlēšanās. Toreiz Vladimira Lindermaņa atbalstītais saraksts “Par dzimto valodu!” izvirzīja ideju par Latgales autonomiju. Kāda bija Latgales iedzīvotāju atbilde? Viņiem neizdevās savākt sarakstu pat visās Latgales pašvaldībās, tik maza interese bija. Beigās vēlēšanās viņi ieguva apmēram 1% balsu.

Latgalē separātismam nav ne vēsturiska pamatojuma, ne arī atbalsta iedzīvotāju vidū. Par to var pārliecināties ikviens, kuru patiešām interesē fakti, nevis lindermaņveidīgo izplatītās spekulācijas. Ja kāds turpina zelēt mītu par “Latgales separātismu,” tad tikai atliek viņam pajautāt, kāpēc viņš izplata Lindermaņa domubiedru propagandu? Fakti, kā redzējām, apliecina pilnīgi pretēju ainu. Lai bilde būtu pilnīgi skaidra - pirms pāris gadiem veikta nopietna aptauja liecināja, ka tieši Latgalē ir procentuāli vislielākais to iedzīvotāju skaits, kuri apdraudējuma gadījumā būtu gatavi aizstāvēt Latviju ar ieročiem rokā.

Runas par “Latgales separātismu” un Kataloniju ir tīši radīts mīts, lai jauktu Latvijas iedzīvotājiem prātus un censtos noskaņot pret Kataloniju. Šis salīdzinājums, maigi sakot, ir nekorekts un tīši maldinošs. Latvija ir Latgales neatņemama sastāvdaļa. Nepārlasījies. Tieši šādā secībā.

Vai Spānijas karavīru klātbūtne Latvijā ir iemesls klusēt? Nē.

Jā, Latvijā ir Spānijas bruņoto spēku karavīri un bruņutehnika, kā daļa no NATO spēkiem. Vai Latvijas valdība par to ir apsolījusi Spānijas valdībai klusēt par Katalonijas neatkarību? 2018. gada ārpolitikas diskusijās Saeimā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs to noliedza. Viņš teica, ka Spānijas karavīri Latvijā ieradušies NATO misijas ietvaros, nevis kādu darījumu ietvaros. Līdz ar to nebūtu pamata spekulācijām, ka Latvijai būtu jātur mute principiālos jautājumos par demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem. Protams, ir cilvēki, kuri saka, ka mums “ir jānovērtē Spānijas ieguldījums mūsu drošībā”. Šie “prātīgie” cilvēki mūs ved pavisam tumšos ūdeņos - vai viņi vēlas teikt, ka Latvija būs ietirgojusi savu drošību uz kādas citas tautas tiesību rēķina? Tad, ar ko mēs būtībā atšķiramies no tām valstīm, kuras mūs iztirgoja Molotova - Ribentropa vai citos slepenos darījumos? Mums jāatceras, ka NATO pēc savas būtības tika dibināta kā organizācija brīvās pasaules aizstāvēšanai. Šī organizācija nav un nevar būt tirgus placis, cinisks “reālpolitisks” tirgus - līdzīgs tam, kāds notika 1938. gadā, kad lielvalstis iztirgoja Čehoslovākiju.

Tomēr šajā gadījumā ir vēl kādas citas nopietnas bažas. Vēl ilgi pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas 2014. gadā, Spānija turpināja uzņemt savās Vidusjūras ostās Krievijas kara flotes kuģus un zemūdenes. Spānija viņus apgādāja ar degvielu, dzeramo ūdeni un pārtiku. Šie kuģi devās uz Sīriju, lai atbalstītu Putina sabiedroto diktatoru Asadu. Būtībā Spānija bija galvenais Krievijas sabiedrotais un atbalstītājs Vidusjūrā. Arī diplomātiskajā līmenī abas valstis apmainījās ar savstarpējām laipnībām. Tas rada nopietnus jautājumus par Spānijas patiesajiem nodomiem un iespējamo rīcību nopietnāka konflikta gadījumā.

Vai katalāņu valoda ir spāņu valodas dialekts? Nē.

Katalāņi nav kaut kāda spāņu apakš nācija, katalāņu valoda nav spāņu valodas dialekts kā to daudzi kļūdaini uzskata. Katalāņu valoda ir starptautiski, akadēmiski atzīta par unikālu, patstāvīgu valodu. Labi izglītots cilvēks taču būs redzējis pasaules valodu koku, kurā romāņu valodu pudurī ir atsevišķi, uzsveru – atsevišķi atzari spāņu, portugāļu, itāļu, franču un arī katalāņu valodai. Katalāņu valoda no spāņu valodas ir vismaz tikpat atšķirīga, kā norvēģu no zviedru, igauņu no somu, ukraiņu no krievu, latviešu no lietuviešu. Katalāņi ir viena no senākajām Eiropas pamattautām ar savu unikālu valodu, vēsturi, identitāti. Katalāņu valoda ir tuvāka franču valodai. Spāņu jeb kastīliešu valodā ir krietni vairāk aizguvumu no arābu valodas, ko iespaidoja ilgstošā mauru klātbūtne Spānijā.

Vai katalāņi vēlas satricināt Eiropu? Nē.

Šo apgalvojumu kā indīgu tvana gāzi izplata Madrides mediji. Protams, ka eiropieši vēlas saglabāt ilgi veidoto stabilitāti un iespējami satricinājumi viņus satrauc. Tāpēc šī manipulācija tiek izmantota, lai sētu šaubas par katalāņiem. Bet nepatiesi! Katalāņi nekad un nekādā veidā nav vēlējušies ne satricināt, ne arī kā citādi apdraudēt Eiropas Savienību. Viņi vienmēr ir uzsvēruši dialoga nepieciešamību, un vismaz 20 reizes to atklāti ir piedāvājuši gan Spānijai, gan Eiropas Savienībai, kā vidutājam jeb moderatoram. Katalonijā nekad nav runājuši par kādām papildus robežām vai atdalīšanos no Eiropas politiskās, kulturālās vai ekonomiskās telpas. Tas patiesībā nav iespējams, jo Katalonija jau gadsimtiem ir cieši integrēta Eiropā.

Katalonija ir vienmēr izrādījusi gatavību apspriest ar Spāniju visus iespējamos nākotnes scenārijus - tai skaitā ekonomisko palīdzību, sadarbību. Arī novērst visus iespējamos sākotnējos zaudējumus - izdarīt visu, lai nepieļautu jelkādus ekonomiskos satricinājumus abām pusēm. Lai arī kāds būtu referenduma rezultāts, tas nenozīmē nākamajā dienā kā ar nazi nogriezt savstarpējās attiecības un uzsliet robežas. To nevēlas neviens. Bet šādus jautājumus var atrisināt tikai sarunu ceļā, ko Katalonija ir vismaz divdesmit reizes atklāti piedāvājusi. Spānija ir kategoriski tās noraidījusi.

Tāpat ir pārspīlētas bažas par Katalonijas atdalīšanos no ES. Te jāatgādina Skotijas situācija - arī viņus pirms referenduma biedēja par izmešanu no ES, ja viņi izvēlēsies būt neatkarīgi. Kā mēs redzējām - viņi nevēlējās pamest ES, bet drīz vien tika izmesti tik un tā. Neskatoties uz to, ka “brexit” balsojumā Skotijā izteikts vairākums balsoja pret “brexit”. Šobrīd ES amatpersonas ir mainījušas toni - viņi norāda, ka, ja Skotija atkārtotā referendumā nobalsos par neatkarību, tad nevajadzētu būt problēmām ar atkal iestāšanos ES. Amatpersonām pēkšņi atradušies juridiskie argumenti, lai šo jautājumu atrisinātu ātri un efektīvi. Tas pats noteikti attiecas arī uz Kataloniju iespējamās neatkarības gadījumā. Mēs taču nevēlamies teikt, ka katalāņi ir kāda zemākas šķiras tauta, salīdzinot ar skotiem.

Ja Eiropas Savienība un Spānija beidzot nolems risināt domstarpības ar dialoga, sarunu palīdzību, bez sišanas un cietumsodiem, tad risinājumus var atrast mierīgi. Tajā pašā Skotijā taču viss noritēja mierīgi un nekādi satricinājumi nenotika. Spēja atrisināt sarežģītus izaicinājumus ar cieņpilnu dialoga palīdzību Eiropu nevar satricināt, tieši otrādi - tikai stiprināt. Diemžēl tā vietā Spānija ir izvēlējusies blēdīga policista paņēmienu - katalāņi ir kā autovadītāji, kuri apstājušies krustojumā pie sarkanās gaismas, bet krūmos tup policisti, kuri to neslēdz ārā un gaida, kad viņi izkustēsies. Kad tas notiek, policists lec ārā no krūmiem un soda pēc pilnas programmas.

Tāpat jāatzīmē, ka pēc 2017. gada ES dalībvalstu vienaldzīgās attieksmes, katalāņu ticība Eiropas Savienībai ir krietni mazinājusies. Daudzi katalāņi jūtas nodoti un pamesti. Šādu attieksmi viņi uztvēra kā pliķi sejā. Jāsaka, ka ir vērojama arī vilšanās par Baltijas valstu attieksmi, jo viņi bija cerējuši uz lielāku izpratni un atbalstu. Viņus var saprast un grūti vainot.

Šobrīd Latvijas, Igaunijas un Lietuvas diplomātu attieksmi var ilustrēt šādi - “Mūsu ES mājā kaimiņš sit bērnus, bet mēs par to klusējam, jo mums tā ir izdevīgāk - pret mums kaimiņš ir izpalīdzīgs un labs.”

Vai katalāņi ir kaut kādā veidā saistīti ar Putina Krieviju? Nē.

Nevis katalāņi, bet Spānijas valdība. Patiesībā 2017. gada 2. oktobrī tieši Krievija bija viena no pirmajām valstīm, kura atklāti paziņoja par atbalstu Spānijai. 2017. gada 2. oktobrī, tas ir jau otrā dienā pēc referenduma, Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs sacīja, citējot: “Kremlī uzskata, ka Katalonijā notiekošais ir Spānijas iekšējā lieta un atturas vērtēt Spānijas tiesībsargājošo iestāžu rīcību.” (В Кремле считают происходящее в Каталонии внутренним делом Испании и воздерживаются от оценки действий испанских правоохранителей, заявил журналистам пресс-секретарь президента РФ Дмитрий Песков.)

Kad viņam lūdza komentēt Spānijas policistu rīcību pret vēlētājiem Madrides aizliegtajā referendumā Katalonijā, Peskovs norādīja: “ … ka Maskava no savas puses uzskata par nepieņemamu, ka kāds sāks vērtēt Krievijas tiesībsargājošo iestāžu rīcības metodes.” (На просьбу прокомментировать действия испанской полиции против участников запрещенного Мадридом референдума о независимости региона Песков заметил, что Москва со своей стороны не приемлет, когда кто-то оценивает методы работы российских правоохранительных органов.)

Interesanti, ka Maskavas pozīciju drīz burtiski vārds vārda atkārtoja arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, sakot: “Katalonijas referendums par neatkarību ir Spānijas iekšējā lieta”.

Pēc brīža oficiālā Madride publiski pauda pateicību Maskavai par atbalstu. Šī savstarpējā laipnība nav pārsteidzoša - kā jau iepriekš minēju, Spānijai ir cieša sadarbība ar Krievijas kara floti Vidusjūrā.

Protams, vēlāk Madrides un Maskavas sadarbība izpaudās jau krietni rafinētākā veidā, lai pamatīgi ieriebtu katalāņiem. To gan grūti pierādīt, bet netiešu pierādījumu ir pietiekami daudz. Jāatceras tā laika konteksts - nesen bija notikušas ASV prezidenta vēlēšanas un “brexit.” Pasaules sabiedriskā doma bija pārpludināta ar ziņām par iespējamo Krievijas “troļļu” ietekmi šajos notikumos. Pasaules mediju telpā un politiskajā vidē valdīja krietns satraukums par Krievijas infokara jaunajām metodēm.

Spānijas mediji, atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, apgalvoja, ka arī Katalonijas referendumu esot iespaidojuši Krievijas “troļļi”. Par pamatu kalpoja vārdā nenosaukti avoti drošības dienestos. Protams, netika konkrēti paskaidrots - tieši kā, bet uz vispārēja satraukuma fona šī sazvērestības teorija strauji guva plašu atbalsi pasaules sabiedriskajā domā.

Patiesībā, Krievijas troļļu fabrikām nav un nevar būt liels iespaids uz Katalonijas sabiedrisko domu un referendumu. Katalonijas speciālisti labi zina, ka Krievija ir pārāk tālu un vienkāršajiem katalāņiem par Krieviju ir ļoti maz zināšanu un intereses. Spānijas un Katalonijas konfliktam ir daudz senākas un dziļākas saknes un kaut kādi interneta troļļi tur gaisa temperatūru nekādi nevarēja ietekmēt. Krievijai patīk, ka tās ietekmi tik ļoti pārspīlē, bet Katalonijas un Spānijas konflikts ir gadsimtu jautājums.

Piemēram, liels Katalonijas patriots bija slavenais katalāņu arhitekts, Sagrada Família autors - Antoni Gaudi. Spānija skarbi apspieda katalāņus sen pirms Franko režīma. 1920. gadā Gaudi piedalījās demonstrācijā par katalāņu valodas aizstāvību un spāņu policija sirmgalvi smagi piekāva. Vēl pēc pāris gadiem līdzīgā demonstrācija viņu arestēja un iemeta cietumā. Atvainojos, bet tajā laikā ne Putins, ne viņa troļļi, pat dzimuši vēl nebija. Šī konfrontācija bija īpaši asa visu 20. gadsimtu. 2017. gada referenduma attēlos redzams kā balsot dodas arī ļoti cienījama vecuma katalāņi, daudzi pat ratiņkrēslos. Viņi ir nodzīvojuši visu mūžu ar sapni par neatkarīgu Kataloniju. Liela daļa no viņiem būtu visai pārsteigti par “Krievijas troļļu” stāstu. Vai Latviju 1918. gadā nodibināt savu valsti pamudināja kādi ārvalstu “troļļi”? Taču nē, mēs vienkārši vēlējāmies savu valsti.

Te derētu apskatīt, tā teikt, lielāku diplomātisko bildi. Spānijas galvenais drauds bija starptautiskās sabiedrības simpātijas un iespējamais atbalsts Katalonijai. Tāpēc viņiem bija nepieciešams maksimāli diskreditēt katalāņus, sēt šaubas un aizdomas. Sazvērestības teorija par “Krievijas roku” tam lieliski noderēja. To nekavējoties papildināja apgalvojumi, ka tādā veidā “Krievija vēlas sašķelt, novājināt Eiropu.” Tam nebija nekādu konkrētu pierādījumu vai pamatojuma, bet šādas teorijas izplatās ātrāk par kūlas ugunsgrēkiem.

Lai vēl vairāk pastiprinātu šīs aizdomas, pēkšņi Kataloniju metās aizstāvēt dažādi personāži ar visai pretrunīgu reputāciju. Pēkšņi, pilnīgi sinhroni, acīmredzami koordinēti Katalonijai atbalstu sāka paust Džulians Asanžs, Edvards Snovdens, Tatjana Ždanoka. Tas, protams, aizdomu oglēs ielēja pamatīgu benzīna devu. Katalāņi varēja tikai taisnoties, ka neviens ne gaidīja, ne lūdza viņiem atbalstu. Tas jau bija bezcerīgi - virknei dažādu ekspertu ar to pietika, lai uzbūvētu “oriģinālās” teorijas par Kremļa sazvērestību. Protams, viņi izvēlējās “nepamanīt”, ka šajā situācijā lielākie zaudētāji bija diskreditētie katalāņi, bet Madride varēja berzēt rokas - no katalāņiem novērsās liela daļa ietekmīgu Eiropas valstu politiķu. Neviens nevēlējās nonākt vienā kompānijā ar Ždanoku vai Snovdenu. Paralēli Katalonijā ne saukti, ne aicināti saradās dažādi Krievijas atbalstīti separātisti ar Donbasa un Luganskas pašpasludināto “republiku” karogiem. Protams, ka katalāņiem nebija ne mazākās nojausmas, kas viņi tādi ir. Bet viņi steidza fotografēties un izplatīt šos attēlus sociālajos medijos un tā vēl vairāk diskreditēt Kataloniju. (Vienkāršajiem katalāņiem ir ļoti vājās zināšanas un izpratne par Krieviju vispār. Pat politiķiem ir visai aptuvena nojausma.)

Kāda varēja būt Krievijas interese šajā netīrajā diplomātiskajā spēlē? Vispirms jau ar savām vadāmajām lellēm palīdzēt Spānijai nomelnot, diskreditēt katalāņus. Ko viņi paši no tā iegūst? Vispirms jau parāda Spānijai, ka tā var rēķināties ar Krievijas atbalstu sarežģītās situācijās. Īpaši, kad atkal ievajadzēsies ostas Vidusjūrā. Tomēr pats svarīgākais mērķis Putina aprēķinos ir diskreditēt Eiropas Savienību. Krievija apzinās, ka ES ir pārāk liels un masīvs veidojums, kuru nevar sašķelt vai sagraut. ES ir cieši savijušās miljardu intereses, arī paši iedzīvotāji ir pieraduši pie brīvas pārvietošanās un citiem labumiem. Patiesībā Putina režīmam gaisa temperatūru nemaina fakts, vai ES ir 27, 28 vai 29 dalībvalstis.

Putinam ir daudz svarīgāks kas cits - maksimāli diskreditēt Eiropas Savienības kā demokrātiskas savienības autoritāti. Ja ES dalībvalstī vēlētāji tiek sisti un politiskie oponenti tiek ieslodzīti cietumā, tad tas faktiski atraisa viņam rokas turpināt darīt tieši tāpat. Ne velti Putina runas vīrs Peskovs uzsvēra: “Maskava no savas puses uzskata par nepieņemamu, ka kāds sāks vērtēt Krievijas tiesībsargājošo iestāžu rīcību.” Būtībā viņš pateica - “Jūs sitiet, mēs nekomentējam, mēs sitam un Jūs arī paklusējiet.” ES tā zaudē savu morālo autoritāti.

Tas demoralizē arī Krievijas demokrātisko opozīciju. Putina režīms viņiem norāda, ka žēlastības nebūs, jo “Eiropā dara tāpat.” Līdzīgi tiek iedrošināti arī citi autoritāri režīmi - Ķīna, Turcija. Faktiski Spānija ir devusi nedemokrātiskajiem režīmiem visā pasaulē skaidru vēstījumu - Eiropu patiesībā demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumi īpaši neuztrauc, ja vajag mierīgi var pievērt acis arī pašu mājās.

Krievija ir ieinteresēta atbalstīt Spānijas rīcību, jo tā faktiski leģitimizē uzbrukumus demokrātijai, mazu tautu apspiešanu. Putinam būtu neizdevīgi redzēt, ka piepildās katalāņu vēlme - sarežģītu demokrātisku izaicinājumu var atrisināt miermīlīgi, ar savstarpēju dialogu. Putins baidās, ka ne-krievu tautas Krievijā varētu sagaidīt to pašu.

Tāpēc Putina Krievijas interese ir atbalstīt Spānijas imperiālistisko attieksmi un pēc iespējas vairāk ieriebt katalāņiem. Šī mērķa vārdā viņš ir gatavs pat sūtīt savas paklausīgās politiskās lelles, lai tās sēj šaubas un aizdomas, diskreditē Kataloniju. Spānijas diplomātija par to tikai berzē rokas.

Vai Katalonijas referendums izraisīs Spānijas sabrukumu? Nē.

Šāda versija ir bieži dzirdēta, ka pēc Katalonijas Spānijā varētu sākties separātisma vilnis un atdalīties vēl vairāki reģioni, īpaši jau Basku zeme. Bet arī šī sazvērestības teorija izšķīst pie pirmās konfrontācijas ar realitāti.

Nenoliedzami, ka dažādos Spānijas reģionos var atrast kādu politiķi vai grupējumu, kurš spēlējas ar separātisma idejām. Bet tieši kur tam ir redzams nopietns politisks, vēlētāju atbalsts? Pajautājiet to cilvēkiem, kuri kaut ko tādu apgalvo. Tādus piemērus vairumā gadījumu neviens nevar nosaukt. Un pat ja, piemēram, Valensijā vai Andalūzijā, tiek par to runāts, tad atbalsts šādām idejām ir varbūt vien pāris procenti. Tas nav nopietni. Cits jautājums, protams, par Basku zemi.

Pirms kādā laika vācu sabiedriskais medijs “Deutsche Welle” īpašā materiālā norādīja, ka lielākais vairums basku no domas par neatkarību ir atteicies. To apliecināja vietējā parlamenta vēlēšanu rezultāti. Tajās pārliecinošu atbalstu guva Basku Nacionālistu partija, kas sen atteikusies no prasības pēc neatkarības. Priekšvēlēšanu programmā un diskusijā viņi pat neieminējās par tādu iespēju. Savukārt partija, kas aicina uz Basku zemes neatkarību, jau iepriekšējā parlamentā netika iekļauta valdošajā koalīcijā un šajās vēlēšanās vēl vairāk zaudēja vēlētāju atbalstu.

Basku zemē basku valodu ikdienā lieto vairs tikai 30% iedzīvotāju. Divvalodība ir novedusi pie tā, ka Basku zemes pamata valoda ir kļuvusi par mazākuma valodu pašu zemē. Vairākums cilvēku runā un domā spāniski. Protams, tas nenozīmē, ka visi baski no neatkarības idejas ir pilnībā atteikušies. Tomēr Basku zemes parlamenta vēlēšanu rezultāti ir tādi kādi tie ir. Politiskais atbalsts neatkarības idejai nav kritiski liels.

Tādēļ nav pamata runāt, ka Spānija pēc Katalonijas referenduma varētu sadalīties, rūpīgāka faktu pārbaude liecina par pretējo.

Vai Katalonijas piemērs izraisīs “separātisma vilni” Eiropā. Nē.

Nereti, runājot par Katalonijas neatkarības centieniem, cilvēki bažījas, kas notiks ar pārējo Eiropu, ja katalāņiem izdosies tikt pie savas valsts neatkarības? Vai nesāksies lavīnveida līdzīgas prasības arī citviet Eiropā? Te jāatgādina, ka patiešām nopietnas, plašu sabiedrības atbalstu baudošas neatkarības kustības ir tikai divās vietās Eiropā – Katalonijā un Skotijā. Citur ar šo domu tiek spekulēts, bet tas lielākoties ir politisks blefs, kuru izspēlē politiķi, kuri citādi nemāk piesaistīt mediju uzmanību. Viņi izmanto mediju kāri uz skaļiem virsrakstiem, nevis rūpīgu faktu pārbaudi. Katalonijai līdzīgas situācijas citur atrast ir grūti. Vismaz ar nopietnu, vispārēju sabiedrības atbalstu. Katrā valstī var atrast pāris lindermaņveidīgus politiķus, bet viņiem reti kad ir nopietns vēlētāju atbalsts.

Visbiežāk minētais nopietnais piemērs ir Beļģijas iespējamā sašķelšanās. Bet arī tā ir virspusēja spekulācija, ar kuru biedēt cilvēkus, kuri nav iedziļinājušies patiešām sarežģītajā Beļģijas situācijā. Politikas speciālisti labi apzinās, ka Beļģijas sašķelšana ir grūtāka, nekā mediķiem atdalīt vissarežģītāko Siāmas dvīņu gadījumu. Tā ir sistēmiski un vēsturiski ārkārtīgi savijusies valsts. Kā rakstīja britu vēsturnieks Tonijs Džads - “Beļģija ir tik sarežģīta federācija, ka sarežģītāku grūti iedomāties. Valstī ir trīs “reģioni”: Flandrija, Valonija un “galvaspilsēta Brisele”; katrā reģionā ir savs vēlēts parlaments (līdztekus valsts parlamentam). Vēl ir trīs “kopienas”: holandiešu valodā runājošie, franciski runājošie un vāciski runājošie (tos pārstāv aptuveni 65 tūkstoši cilvēku, kas dzīvo Valonijas austrumos pie Vācijas robežas). Arī tām ir katrai savs parlaments. Reģioni un valodu kopienas līdz galam nesakrīt: Valonijā ir iedzīvotāji, kas runā vāciski, Flandrijā - dažas franciski runājošo pilsētas (vai pilsētu daļas). Uz šiem izņēmumiem attiecas īpašas privilēģijas, atvieglojumi un aizsardzība: pastāvīgs īgnuma avots visiem pārējiem. Divi no reģioniem, Flandrija un Valonija, būtība ir monolingvāli (ar minētājiem izņēmumiem). Oficiāli bilingvālajā Briselē 85 procenti runā franciski. Vēl ir desmit provinces (pa piecām Flandrijā un Valonijā), un arī tām ir administratīvas un pārvaldes funkcijas.” Atvainojos par tik garu citātu, bet kurš šādā juceklī varētu novilkt kādu sadalīšanās līniju? Un, ja pat novilktu, tad kas spētu atrast kaut kādu vienošanas ar neskaitāmajiem parlamentiem?

Atgriežoties pie kopējās situācijas Eiropā, jau pieminētais Skotijas piemērs apliecina, ka viens mierīgs un brīvs neatkarības referendums automātiski neizprovocē citus līdzīgus piemērus. Kad Skotijai atļāva sarīkot neatkarības referendumu, Eiropā nebija vērojams nekāds “neatkarības vilnis”. Katalonija ir izņēmums, jo tur šādi mēģinājumi ir jau vēsturiski.

“Separātisma vilnis” ir kārtējais manipulatīvais bieds, ar kuru biedēt pie stabilitātes pieradušos eiropiešus. Mazliet iedziļinoties redzam, ka uztraukumam nav pamata. 1993. gadā Čehija un Slovākija mierīgi sadalījās - vai tas ir kaut kā vājinājis abas valstis vai Eiropu kopumā? Cits jautājums - kāda būtu situācija, ja abas tautas joprojām dzīvotu kopā? Līdzīgi var jautāt par Zviedriju un Norvēģiju. Reizēm labāk dzīvot draudzīgi, bet atsevišķi. Un, kā redzam, nekas briesmīgs nav noticis.

Vai Katalonijas referendums būtiski mainīs Eiropas robežas? Nē.

Katalonijas robežas ir sen iezīmētas, un viņi nesagaida, nav prasījuši vairāk. Būvēt sienas un dzeloņstiepļu žogus neviens arī neplāno uzstādīt. Katalonijas valdība neskaitāmas reizes ir apliecinājusi Spānijai un ES par gatavību sēsties pie sarunu galda un atbildīgi pārrunāt ikvienu iespējamās pārejas perioda tehnisko detaļu.

Vai Tatjana Ždanoka ir katalāņu atbalstītāja un draugs? Nē.

Taisnība, ka Ždanoka ir mēģinājusi līst pa vidu Katalonijas neatkarības procesam. Bet mēs no vēstures labi zinām, kāda ir viņas patiesā attieksme pret tautu pašnoteikšanās tiesībām. Mazliet mazāk zināma ir kāda cita būtiska lieta, kas Ždanokas iesaisti padara pavisam šifozfrēnisku. Viņa aktīvi iestājas pret vienas valodas izglītības sistēmu Latvijā. Tai pašā laikā Katalonijā jau sen tāda ir ieviesta - pamata izglītības valoda no bērnudārza līdz pat augstskolai tur ir katalāņu valoda. Un nav pamata domāt, ka neatkarīgā Katalonijā kaut kas varētu mainīties. Viens no pamata iemesliem, kādēļ viņi vēlas neatkarību, ir tieši valodas aizsardzība, jo Spānija dažādos veidos vienmēr ir centusies izskaust katalāņu valodu.

Tad kādēļ Ždanoka tur rēgojas un plivinās apkārt ar Katalonijas neatkarības karogu? Te atkal ir svarīgi jautāt, kam šis viņas teātris ir visvairāk izdevīgs? Spānijas diplomātijai kopumā tas labi noder sazvērestības teorijai par “Kremļa pirkstu”. Un Kremlis šim farsam labprāt aizdod savu lelli.

Otrs iemesls ir tikpat acīmredzams - visdrīzākais, ka Spānijas vēstniecībā Latvijā atkorķēja šampanieti, kad Ždanoka sāka tēlot Katalonijas aizstāvi. Jo lielāku putnubiedēkli iedomāties ir grūti. Ždanokas klātbūtne teju vai automātiski padara Katalonijas tēmu politiski toksisku. Nav šaubu, ka viņa pati to lieliski apzinās.

Un tas nav tikai Latvijā vien - šādas ziņas pa diplomātiskajiem un drošības dienestu kanāliem noteikti ir nonākušas arī Ziemeļvalstīs, Igaunijā, Lietuvā, Polijā un citur. Nav brīnums, ka arī šajās valstīs diplomāti un augstākie politiķi vairās no šī jautājuma. Drošības dienesti noteikti ir pateikuši, ka, atbalstot Kataloniju, var gadīties nonākt visai apšaubāmā kompānijā. Putina lelle ar Katalonijas karogu - labāku dāvanu Spānijas diplomātijai grūti iedomāties.

Katalāņiem tas ir negodīgi, bet trāpīgi uzmests traips, no kura grūti tikt vaļā. Bet dēvēt viņu par draugu un atbalstītāju būtu tas pats, kas par draugu dēvēt suņa “suvenīru”, kurā, ejot pa ielu, nejauši gadījies iekāpt. Bet diplomātiskajās spēlēs šādi paņēmieni ir nepatīkama realitāte.

Te gan ir arī jautājums, kāpēc dažādi analītiķi izvēlas noticēt šādai acīmredzami safabricētai sazvērestības teorijai? Iespējams tādēļ, ka dažiem patīk dzert vīnu kopā ar Spānijas diplomātiem.

Vai katalāņu prasības ir nelikumīgas? Nē.

Daudzi Eiropas politiķi atkārto Spānijas propagandu, ka katalāņi ir pārkāpuši Spānijas konstitūciju. Visdrīzāk viņi to nemaz nav lasījuši. Viņi nav izlasījuši pat pirmo tās pantu. Lūk, kas tur ir rakstīts – „Spānija ir demokrātiska valsts.” Un ziniet, kas ir demokrātija – tā ir tāda kārtība, kur cilvēkiem ir tiesības brīvi paust savu viedokli, kur tiek cienīta un sargāta vārda un sapulču brīvība. Kas notika Spānijā?

Cilvēkus, kuri gribēja miermīlīgi paust savu viedokli, atklāti balsojot, policija vienkārši piekāva un vēlēšanu urnas atņēma ar spēku. Tā ir demokrātija? Vai tiešām Eiropas vadošajiem politiķiem ir aptumšojies prāts? Tā ir demokrātija varbūt vienīgi Putina kunga izpratnē. 

Vēl, runājot par to pašu Spānijas konstitūciju, ir jāatceras, ka tajā ir skaidri un gaiši norādīts (10. daļas 2. paragrāfā un 96. daļā), ka Spānijai ir jāievēro starptautiskās apņemšanās, pašu parakstītās vienošanās. Ja gadījumā vietējie likumi ir pretrunā ar šīm vienošanām, tad jāievēro starptautiski parakstītās. Jau pieminētajā ANO cilvēktiesību pakta I daļā ir nepārprotami norādīts: „1. Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.”

Spānija šo ANO cilvēktiesību paktu ratificēja jau 1977. gadā. Tātad saskaņā ar jau pieminēto Spānijas konstitūciju, katalāņu tautas pašnoteikšanās tiesības bija un ir jāievēro. Vai Spānija un viņas draugi uzskata, ka ANO dokumentus var arī neievērot, jeb ievērot tikai, tā teikt, selektīvi?

Ja runājam par Katalonijas politieslodzītajiem, tad citu ES valstu tiesas atzinušas, ka par šīm apsūdzībām cilvēkus nav jātur cietumā. Vairāki Katalonijas politiķi, tai skaitā prezidents Karless Pudždemons pēc referenduma devās trimdā. Spānija prasīja viņus izdot. Īrijas, Beļģijas, Vācijas un Šveices tiesas atteicās to darīt, jo uzskatīja, ka atbilstoši viņu likumiem katalāņu politiķiem nav jābūt cietumā.

Vai Katalonija ir pārāk tālu, lai mēs par to uztrauktos? Nē.

Katalonija un Spānija ir daļa no Eiropas Savienības. Tēlaini runājot - ja šodien demokrātiski ievēlēti politiķi un NVO vadītāji tiek iemesti cietumā, bet vēlētāji piekauti, tad rīt tas var notikt kādā citā ES valstī, bet parīt pie mums.

Brīdī, kad mēs sākam pievērt acis uz uzbrukumiem demokrātijai, mēs atveram durvis uz katastrofu. Tieši tā notika Eiropā pagājušā gadsimta 30. gados. Tas viss sākās pamazām ar vienu piekāpšanos, pēc tam ar nākošo. Iluzoras stabilitātes vārdā lielvalstis pievēra acis uz aizvien lielākiem un lielākiem noziegumiem. Līdz sāka iztirgot tautu un valstu likteņus. Un beigās tas izraisīja katastrofu. Civilizācijas vēsturē lielāko.

Vai Katalonijas neatkarības ceļš atšķiras no mūsējā? Nē.

Patiesībā ir vairāk sakritību, nekā atšķirību. Jau sākot ar 18. gadsimtu, kad Livoniju okupēja Krievijas cars Pēteris I un pasludināja mūs par daļu no Krievijas impērijas. Vēl šobaltdien daudzi Krievijā uzskata Baltijas valstis, par “savu teritoriju”. Rīgu ieņēma 1710. gadā. Bet Katalonijā kaimiņvalstu impērija okupēja Barselonu 1714. gadā.

- Mūsdienu latviešu nācijas veidošanās sākās 19. gadsimtā. Mūsu intelektuāļi definēja Latviju kā modernu tautu ar gadsimtiem ilgu valodu, identitāti, kultūru, simboliem.

- 19. gadsimtā katalāņu intelektuāļi rīkojās tāpat. Viņi definēja un nostiprināja Kataloniju kā modernu Eiropas tautu ar gadsimtiem ilgu vēsturi, kultūru un identitāti.

- 19. gadsimta beigās krievu imperiālisti aizliedza mūsu valodu - izglītību, grāmatas, kultūru.

- 19. gadsimtā un vēl agrāk spāņu imperiālisti to pašu izdarīja ar katalāņiem. Valoda, kultūra, izglītība tika aizliegta.

Šo uzskaitījumu var turpināt līdz pat mūsdienām - demokrātiski ievēlēts parlaments, impērijas tanki, pasaules vienaldzība (pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas neviens mūs nesteidza atzīt), Baltijas un Katalonijas ceļš, šobrīd Dziesmotās revolūcijas gars.

Vai tas ir konflikts starp katalāņiem un spāņiem? Nē.

Katalāņiem nav raksturīgs vērsties pret spāņiem kā tautu, spāniski runājošajiem. Katalonijā ir neatkarību atbalstoši spāņi un neatkarību noliedzoši katalāņi. To nekādi nevar dēvēt par etnisku konfliktu. Spānijas propagandai patīk izplatīt mītus par katalāņu nacionālistiem. Bet Katalonijā faktiski nav iespējams atrast katalāni, kurš neprastu runāt spāniski. Toties ir diezgan daudz ieceļotāju no Spānijas, kuri nav uzskatījuši par vajadzīgu iemācīties katalāņu valodu. Viņi ikdienā klausās un pamatā informāciju smeļas centrālās Spānijas medijos, kuri, teiksim tā, ar objektivitāti neizceļas. Latvijā pazīstama situācija.

Vai neatkarības atbalstītāju skaits ir pārāk mazs? Nē.

Parasti tiek spekulēts ar dažādiem pieņēmumiem par to, cik no visiem Katalonijas iedzīvotājiem atbalsta neatkarību? Aptaujas un parlamenta vēlēšanu rezultāti liecina, ka ir apmēram puse uz pusi, ar nelielu pārsvaru neatkarības atbalstītājiem. Abas puses mēdz šos datus dažādi interpretēt. Neatkarības referenduma rezultātus ir sarežģīti noteikt, jo par neatkarību nobalsoja vairāk, 2,2 miljoni balsstiesīgo no 5,3 miljoniem balsstiesīgo. No saskaitījām balsīm 90% nobalsoja par neatkarību, 8% - pret. Tukši biļeteni - nepilni 2%. Tiek lēsts, ka Spānijas policija konfiscēja vismaz 700 000 biļetenus, kurus, protams, nevarēja saskaitīt. Tātad pilnīgi precīzi nevar noteikt balsojošo skaitu. Vēl jāatceras, ka Spānijas policijas agresīva pretdarbība kādai daļai vienkārši neļāva nobalsot.

Tomēr ir jāatceras, kāds ļoti būtisks vēsturisks fakts. Pēc Spānijas pilsoņu kara vairāki simti tūkstoši katalāņu bija spiesti doties trimdā. Viņu vietā pēc 1950. gada Katalonijā ieplūda apmēram viens vai divi miljoni ekonomisko migrantu no Spānijas. Lielākā daļa no viņiem neintegrējās, neiemācījās katalāņu valodu, jo tā ilgstoši bija vispār aizliegta. Šobrīd šie ļaudis lielā mērā ir pakļauti centrālās Spānijas angažētajiem medijiem, kuri nodarbojās ar klaju pret neatkarības propagandu, biedēšanu un citām manipulācijām.

Situācija ir vēl sarežģītāka, kāda tā bija Latvijā neatkarības atjaunošanas laikā, kad Latvijas Tautas fronte bija spiesta cīnīties ar pret neatkarības kustību - Interfronti.

Patieso situāciju iespējams uzzināt tikai pēc brīva un netraucēta referenduma. Spānijas agresīvā pretdarbība un nevēlēšanās pieļaut pat neformālu referendumu liecina, ka viņiem ir nopietnas bažas par iespējamo iznākumu.

Vai katalāņi šobrīd dzīvo demokrātiskā valstī? Nē.

Bieži tiek jautāts - kas īsti katalāņiem šobrīd traucē, viņi taču dzīvo kopumā brīvā un it kā demokrātiskā valstī. Tieši tā - it kā demokrātiskā. Patiesās demokrātijās politiskos oponentus cietumā neliek un arī citādi neapspiež.

Tāpat reizēm tiek spekulēts ar domu, ka šī konfrontācija ir 2008. gada pasaules finanšu krīzes rezultāts un jautājums ir tikai par naudu.

Patiesībā pašreizējais konflikts aizsākās vēl pirms krīzes - 2006. gadā. Toreiz Katalonijā notika pilnīgi brīvs referendums par autonomijas tiesību paplašināšanu un katalāņu atzīšanu par nāciju. Tā rezultātus apstiprināja, ne tikai Katalonijas, bet arī Spānijas parlaments. Bet mirkli vēlāk, Spānija daļu no šīs likumīgi panāktās vienošanas vienpusējā kārtā atsauca. Faktiski kārtējo reizi piekrāpa katalāņus. Viens no galvenajiem aizvainojuma iemesliem bija, nevis finansiālie jautājumi, bet gan Spānijas tiesas lēmums neatzīt katalāņus par pilnvērtīgu tautu. Spānijas Tautas partijas ilgadējais līderis, premjerministrs no 2011. līdz 2018. gadam Mariano Rahojs savu politisko karjeru faktiski balstījis izmantojot Katalonijas neatkarības jautājumu, nemītīgi kūdot un biedējot spāņus.

Vai Katalonijai ir kādas cerības? Jā.

Protams.

Te var tikai retoriski jautāt - vai tauta, kura sapņojusi par neatkarību vairākus gadsimtus, paaudžu paaudzēs, kura šobrīd ir pārcietusi piekaušanu, publisku pazemošanu, politisko un pilsonīgo līderu ieslodzīšanu, kuri neatkarības sapņa vārdā ir bijuši gatavi iet cietumā, spējuši neapbruņoti stāties pretī paramilitāro spēku uzbrukumiem, kuri gadiem ir pulcējušies daudzmiljonu demonstrācijās - vai viņi padosies?

Domāju, ka latvieši, lietuvieši un igauņi ļoti labi saprot, ka atpakaļceļa te vairs nav. Mums jāatceras, ka 1989. gadā ar Baltijas ceļu viņus iedvesmojām, devām cerību.

Novērtē šo rakstu:

44
22

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ko varbūt teiktu Olivers Kromvels par “liberālo” Latviju

FotoKaravadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums. Neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt tikpat tālu.
Lasīt visu...

21

Kas ir Latvijas Universitāte - Muižnieka brigādes dzīres vai augstskolas izcilība?

FotoJau drīzumā tiesai būs jālemj, vai bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes (LU) pagaidu rektora Indriķa Muižnieka un viņa “brigādes” dzīres LU varēs turpināties. Lai arī pēdējā laikā LU aktualitātes ir pazudušas no sabiedrības dienaskārtības, pašā Universitātē notiek čakla rosīšanās.
Lasīt visu...

21

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

FotoCeturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju. Šie protesti skaidri rāda, kādas sekas ir nepamatotiem un bezatbildīgiem politiķu lēmumiem, kuri ir aizrāvušies ar populistiskiem saukļiem un sola pienest uz paplātes visu visiem uz brokastlaiku.
Lasīt visu...

21

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

FotoReti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa, un atļaušos sacīt, ka sabiedriskie mediji vēl atrodas gluži labā situācijā, jo viņi vienmēr var aiziet pie valdības un, apelējot uz savu ārkārtīgi lielo nozīmīgumu nacionālajā drošībā, pieprasīt no valsts budžeta papildu naudu.
Lasīt visu...

6

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

Foto2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas toreizējā ministra Edmunda Sprūdža izteikumiem LNT raidījuma “900 sekundes” diskusijā (16.10.2012.), kuras laikā toreizējais ministrs pauda pārliecību par manu atstādināšanu no Ventspils domes priekšsēdētāja amata, cita starpā sakot: „Jums ir jāsaņem [..] taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā”; „un tieši, pateicoties tai Jūsu nesodāmībai, kuru Jūs pērkat par publisku nodokļu maksātāju naudu, tajā skaitā par Ventspils iedzīvotāju naudu.”
Lasīt visu...

21

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

Foto1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests esošajā sastāvā.
Lasīt visu...

12

Unikālais izaicinājums

FotoVai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam?
Lasīt visu...

3

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

FotoLatvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas tiesas izveide ir sasteigta, nav pietiekami izvērtēti visi ar to saistītie faktori, kā arī nav ņemtas vērā citas iespējas, kas lietu izskatīšanu padarītu efektīvāku.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Sabiedrībai ir radīts nepareizs priekšstats, mūsu tiesu sistēma darbojas labi: uzruna Latvijas tiesnešu ikgadējā konferencē

Mūsu sabiedrības un kopējās identitātes pamats ir kopīgu vērtību kopums, kas...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Pārdomas par nāvi

Par eitanāziju, medicīniski asistētu pašnāvību un tiesībām uz cieņpilnu nāvi diskutē politiķi, prese, sabiedrība un mediķi, turklāt diskutē laiku pa laikam. Šīs diskusijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...