Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dailes teātrī trešdien, dienu pirms tikšanās ar „parastajiem lasītājiem”, izmeklētiem ļaudīm tiks prezentēta politiķei Solvitai Āboltiņai veltīta grāmata „Varēt”, ko izdevusi viņas kādreiz vadītās Vienotības sponsora, Monako iedzīvotāja Olafa Berķa īpašumā esošā AS Latvijas mediji un kurā apkopotas piecu autoru apmaksātas intervijas ar grāmatas varoni. Tikmēr Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentu no pēdējo divu nedēļu Latvijas grāmatnīcās pieprasītākās grāmatas – romāna „Vara” (Bailes 2), - domājams, ka par šo tēmu Āboltiņas intervijgrāmatā ar ļoti līdzīgo nosaukumu nekas nebūs atrodams.

„Nebija nekādu šaubu – vecā, iedomīgā klukste bija kārtīgi ieķēpājusies. Āboliņa bija Latvijas politikā pavadījusi pietiekami ilgu laiku – te katrs gads ieskaitījās vismaz par trim. Viņai bija pieredze, un arī ar ņuhu un čuju viss bija kārtībā. Kaut kas klukstei izteikti nebija kārtībā, un par to nebija iespējams nepriecāties. Nu, vismaz mazmazdrusciņ.

Cik reizes Sanitai Āboliņai iepriekš nebija nācies izturēt visu šo neiedomājamo augstprātību, visas šīs pašiedomātās mesijas izpausmes vietā, nevietā un ļoti, ļoti nevietā, šo aprobežotību un no tā visa neizbēgami izrietošos pazemojumus visiem apkārtējiem. Jā, arī viņai bija ticis – un ne reizi vien! Madam preziģent, ziniet…

Vēl vairāk. Cik gan reizes Āboliņai, ņemot vērā viņas ietekmi uz visādiem valstiskajiem drošības dienestiem, bija nācies no nepatikšanām pestīt veco, viegli senilo alkoholiķi Imantu. Un vai vecā klukste kaut reizi paldies pateica? Kā tad, gaidi ar maisu! Vēl uzbrēca, ar kāju piesita, sasodītā kūku rijēja! Jā, Dievs nebija nekāds mazais bērns.

Tiesa, tante arī tagad, neraugoties uz nepatikšanu ēnu, bija formā – nekādas milzu atklātības nebija, un uz to arī nevarēja cerēt. Ja saliktu pa plauktiņiem visu konkrēto, ko Vīģe-Treiberga bija pastāstījusi apmēram stundu ilgušajā dīvainajā sarunā, necik daudz plauktiņu nudien nevajadzētu. Šādi tādi mājieni, šāda tāda žēla blēšana – un viss.

Nemierīgi žņaudzījot izcakinātu kabatlakatiņu – jā, bija tomēr šādās kundzītēs kaut kas žulgaini aizkustinošs! –, tante bija kaut ko ļoti, ļoti aplinkus stāstījusi par iespējamām problēmām, par seniem laikiem, par ģeopolitisko situāciju, kas ir izmainījusies. Par to, kā ir parādījušies melni cilvēki – un vēl visu ko tādu. Pieminējusi lielo, tumšo varu un tās pakalpiņus. To, ka vienam īpaši melnam cilvēkam vajadzētu likt kaut ko saprast…

Tas arī bija viss. Vaira bija uzvedusies netipiski haotiski un nesavākti. Āboliņa neatcerējās gadījumu, kad uz kādu sarunu tante nebūtu ieradusies ar savu dienaskārtību un jau sagatavotu skaidru, cietu scenāriju. Jā, kāds viņu bija pamatīgi nobiedējis… Lai gan – nē, te bija vēl kas vairāk par, tā sacīt, vienreizēju nobīli.

Tā jau patiesībā sen runāja, ka kaut kas skeletveidīgs Vīģei skapī vai kumodē ir. Pašas viņas čekas maisos, protams, nebija, tas jau sen būtu noskaidrots; ja nu vienīgi kādā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes kartotēkā, bet tas jau mūsu dienās skaitījās pie nopelniem.

Bet par vecās klukstes vīra kungu gan visādi runāja. Klusais, rāmais trīsceturtdaļalkoholiķis, kurš vienmēr bija pilnībā zem sievas tupeles, viņai tomēr bija kaut kā ārkārtīgi dārgs un svarīgs. Tur vajadzēja neparastu, neikdienišķu nekaunību, lai izsistu viņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – un tak vecā klukste izsita, pieprasīja, piedraudēja, pierunāja. Gāja apstrādāt katru no ordeņa piešķīrējiem individuāli – un savu panāca.

Nu, lūk, un tā runāja, ka vīra kungs gan savulaik ir, tā sacīt, iesaistījies kontaktos un vēlāk caur viņu uz āķa ir paņemta arī pati Vīģe. Āboliņai vecajos labajos laikos bija parādīti pāris dokumenti, kas varbūt bija īsti, varbūt viltoti – kas to lai zina. Jebkurā gadījumā – tolaik to saturs galīgi nebija nacionālās drošības interesēs, līdz ar ko dokumenti tika nolikti malā. Kaut kur tie, protams, gulēja, bet nez vai kāds neatkarīgajā Latvijas valstī bija ieinteresēts tos izvilkt. Vismaz pagaidām.

Lai nu kā ar dokumentiem – īstiem vai viltotiem, bet bija daži gadījumi, kad Vaira bija rīkojusies, maigi izsakoties, tiešām aizdomīgi un neizprotami. Vai arī tieši otrādi – pat ļoti izprotami, ja noticētu šādām tādām versijām un baumām. Valsts valodas jautājums, tad vēl braukšana uz Maskavas parādēm, tad visa jaundzimušo naturalizācijas būšana. Jā, un, protams, arī dīvainais stāsts par tikšanos ar Tutinu Alpu mednieku namiņā.

Bet visizteiksmīgākie, protams, bija Vīģes manevri čekas maisu atvēršanas vai neatvēršanas jautājumā. Āboliņai kaut kad bija patrāpījies uz galda mazs pseidoanalītisks pārskatiņš par kundzes krāšņākajiem publiskajiem izteikumiem šajā jautājumā. Katru par sevi varēja saprast un izskaidrot, bet tie visi kopā jebkuram racionāli domājošam cilvēkam lika izdarīt pilnīgi konkrētus secinājumus.

Vīģe-Treiberga: čekas maisu atvēršana drīzāk radīs ļaunumu… Valsts prezidente: čekas maisu atvēršana ir novēlota… Vīģe-Treiberga: čekas maisu saturs ar nolūku ir izrevidēts… Vīģe-Treiberga: čekas maisos apslēptas “dziļumbumbas”… Prezidente: lēmums atvērt čekas maisus nedos nekādu rezultātu… Vīģe-Treiberga: galveno čekas cilvēku čekas maisos nebūs… Prezidente: čekas maisu publiskošana radīs sabiedrībā lieku sašutumu… Valsts prezidente: čekas maisos esošajiem, kuri piedalījās noziedzības apkarošanā, to atvēršana radīs draudus…

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sajūta bija tāda, ka ir virkne jautājumu, kuros Vīģei-Treibergai kāds neredzams komandētājs ik pa laikam dod kādu rīkojumu, ko viņa, kaut negribīgi, tomēr cītīgi izpilda, bet visā pārējā laikā paklusām, neuzkrītoši mēģina visu izdarīto, tā sacīt, atdarīt atpakaļ. Vienīgais izņēmums bija čekas maisi.

Jā, attiecībā uz maisiem vecajai klukstei dotais rīkojums, šķiet, bija pastāvīgs un ciets. Viņa mēģināja mainīt argumentus un izteiksmes formu, bet nostāja palika viena un tā pati, cieta un skaidra – izdarīšu visu, lai tikai maisi netiktu atvērti. Tas nebija nejauši, nevarēja būt nejauši, un šodienas saruna to savā ziņā tikai apstiprināja.

Jau 2004. gadā parlaments bija atbalstījis čekas maisu satura publiskošanu, arī galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu”, nosakot, ka PSRS Valsts drošības komitejas materiāli un informācija ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Bet… Vīģe-Treiberga iestājās pret to stingri un kategoriski – nu gluži kā tad, kad izsita savam Imantiņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Divus gadus vēlāk pienāca jauns izšķiršanās brīdis – bija sagatavots jauns likums, un nu šķita, ka maisu atvēršanas pretiniekiem nebūs, kur sprukt. Bet nekā – vispirms Vīģe-Treiberga likumu nosūtīja Saeimai jaunai caurskatīšanai, jo, lūk, no tā neesot īsti saprotams, kā čekas maisu atvēršana ietekmēs cilvēkus, kuru vārdi minēti VDK kartotēkā, bet pēc tam jau bija klāt jaunas Saeimas vēlēšanas un acīm redzamais aprēķins nostrādāja – tā likums arī izčibēja.

Tāds arī bija Āboliņas galvenais secinājums – ka, visticamāk, kāds veco pleksti paņēmis pie žaunām tieši saistībā ar čekas maisu tēmu. Ņemot vērā patiesi sašutušos izteikumus par īpaši melno cilvēku, varēja arī pieņemt, ka šobrīd ir parādījies kāds, kuram ienācis prātā Vairu šai sakarā drusku pašantažēt. Kā jau amatiere šajā jomā viņa tad arī stresoja – uzskatāmi un acīm redzami.

Bet kas, izņemot maziņu cilvēcisku prieku un gandarījumu, šajā lietā varēja būt pašai Āboliņai? Labi, zināšanas – zināšanas vienmēr bija noderīgas, agri vai vēlu tās kaut kā, kaut kur varēja izmantot, lai kaut ko paveiktu sev vai savējiem, lai kādu pabīdītu, nobīdītu, aizbīdītu…

Taču šis bija laiks, kad ar zināšanām vien bija par maz, – vajadzēja stingru pamatu rīcībai, kas nodrošinātu viņai rezultātu šeit un tagad! Viņa vienkārši nespēja, nespēja, nespēja palikt šajā nošņurkušajā kabinetā, šajā trešās šķiras amatā un katru dienu noskatīties, kā Edgariņš, atvainojiet, staipa roķeles pēc kārtējās svaigās, muskuļotās pēcpuses. Lai cik viņa būtu demokrātiski un pat brīvdomīgi noskaņota, tas bija vienkārši derdzīgi.

Labi, bet ko varēja dot kaut kas jauks vecās Vairas sakarā? Nu, kaut vai fakti būtu graujoši un zemē iedzenoši – kas no tā? Lai kāda nejaucene savulaik būtu bijusi – un arī vēl tagad būtu – vecā klukste, Āboliņa noteikti nebija tā, kas viņu taisītos dzīt zemē. Neko tik sliktu viņa Āboliņai nebija nodarījusi, un, ja arī būtu, – kāda jēga tagad kaut ko šai sakarā pasākt? Visbeidzot – kas tagad vispār bija Vaira Vīģe-Treiberga?

It kā – cilvēks bez varas, bez amatiem, bez formālas ietekmes. Taču atslēgvārds bija “formālas”. Vīģe-Treiberga bija fenomens. Nekā citādi to nosaukt nevarēja. Vaira bija izdarījusi tik daudz visa kā tāda, ka par šo veikumu vidusmēra Latvijas vēlētājam viņu būtu vajadzējis ienīst desmitreiz vairāk nekā Āboliņu. Bet – nekā nebija.

 Protams, daudzi Vairu no visas sirds neieredzēja un visā nopietnībā uzskatīja, ka redzot cauri šai divkosīgajai, savtīgajai, negodīgajai, augstprātīgajai… nu un tā tālāk, tie bija tie paši epiteti, ko attiecībā uz sevi tik bieži bija nācies dzirdēt un lasīt Āboliņai.

Taču tas, kas bija Vīģei un kā nebija Āboliņai, bija apmēram trešā daļa balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, pret kuru uztveri jebkuri fakti par vecās klukstes kārtējām kampšanas un raušanas izdarībām atsitās un atlēca, nenodarot viņai nekādu kaitējumu.

Tie bija vairāki simti tūkstošu ļaužu, kuriem pilnīgi pietiktu, ka viņu mīļā, godātā, cienītā un respektētā prezidente iznāk viņu priekšā un pasaka, kas ir pareizi un kas nepareizi, ko vajag domāt un ko – darīt. Viņi šo sprediķi noklausītos, daļu vienkārši nesaprastu, bet daļu saprastu – un mestos darīt tieši tā, kā viņiem būtu teikts.

Ak, kā Āboliņai pašreizējā situācijā būtu vajadzīgi šādi daži simti tūkstošu, kas darītu un domātu, kā teikts. Pat ar divsimt tūkstošiem pietiktu, pat mazāk, krietni mazāk! Un tieši no šī viedokļa Vīģes nonākšana problēmās bija perspektīva, ļoti, ļoti perspektīva.

Pasapņot taču nebija liegts, vai ne? Visu laiku mīļotākā Valsts prezidente kā tādu dārgakmeni izceļ no sū… čupas gudru, pieredzējušu, prasmīgu, zinošu un patstāvīgu sievieti un saviem simtiem tūkstošu puszombiju paskaidro – tauta, jūs līdz šim viņu neesat novērtējuši, jūs viņu esat pārpratuši, es tagad esmu kopā ar viņu, dodiet viņai iespēju – un viņa sevi parādīs!

Bija tik tāds mazs sīkums – nez vai pasaulē bija tādas narkotikas, pēc kuru lietošanas Vaira uz ko tādu parakstītos. Bet… varbūt varēja arī iztikt bez narkotikām, – ja noskaidrotu, kas un ar ko tad pašlaik kluksti tik veiksmīgi šantažēja, un ar šo šantažētāju mīļi parunātu, tad varbūt viņš piekristu jaukai radošai sadarbībai.

Jo vairāk Āboliņa par to domāja, jo vairāk sāka šķist, ka kaut kas šajā idejā bija. Galu galā viņai bija arī vēl šādi tādi kontakti dienestos, šādi tādi cilvēki ar šādām tādām tehniskām un organizatoriskām iespējām. Viņiem varētu palūgt – un viņi neatteiktu. Jā, bija vēl arī tādi cilvēki palikuši…

– Labi, Vīģes-Treibergas kundze. Es noteikti padomāšu, pakonsultēšos, protams, ievērojot pilnīgu konfidencialitāti, un tad jums pieteikšos. – Cerams, panikā iekritusī vecā klukste šim solījumam noticēja. Savukārt Āboliņa, vēl pēc dažiem šādiem solījumiem iznākusi no riekstokā izbūvētā dzīvokļa, kas atgādināja vecas bordeļa madāmas izpratni par elegantas greznības virsotnēm, pēc īsta pārdomu brīža uzspieda mobilajā telefonā Jāņa Mīzīša numuru.

Satversmes apsardzības biroja direktors, protams, nebija nekāds izcilais variants, bet viņi tomēr viens par otru zināja ļoti daudz un pagātnē bija gadījušās arī situācijas, kas lika domāt, ka Mīzītis vismaz reizēm var būt ne tikai stīvs, resns burta kalps, bet arī pietiekami veselīgi domājošs cilvēks.”

Novērtē šo rakstu:

139
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...

21

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

FotoIesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada 7.septembrī: ”...Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir svarīga katra valsts iedzīvotāja vēlme būt šajā sabiedrībā, dzīvot, pilnveidoties un meklēt aizsardzību nepieciešamības gadījumā...”
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

FotoRietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...