Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dailes teātrī trešdien, dienu pirms tikšanās ar „parastajiem lasītājiem”, izmeklētiem ļaudīm tiks prezentēta politiķei Solvitai Āboltiņai veltīta grāmata „Varēt”, ko izdevusi viņas kādreiz vadītās Vienotības sponsora, Monako iedzīvotāja Olafa Berķa īpašumā esošā AS Latvijas mediji un kurā apkopotas piecu autoru apmaksātas intervijas ar grāmatas varoni. Tikmēr Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentu no pēdējo divu nedēļu Latvijas grāmatnīcās pieprasītākās grāmatas – romāna „Vara” (Bailes 2), - domājams, ka par šo tēmu Āboltiņas intervijgrāmatā ar ļoti līdzīgo nosaukumu nekas nebūs atrodams.

„Nebija nekādu šaubu – vecā, iedomīgā klukste bija kārtīgi ieķēpājusies. Āboliņa bija Latvijas politikā pavadījusi pietiekami ilgu laiku – te katrs gads ieskaitījās vismaz par trim. Viņai bija pieredze, un arī ar ņuhu un čuju viss bija kārtībā. Kaut kas klukstei izteikti nebija kārtībā, un par to nebija iespējams nepriecāties. Nu, vismaz mazmazdrusciņ.

Cik reizes Sanitai Āboliņai iepriekš nebija nācies izturēt visu šo neiedomājamo augstprātību, visas šīs pašiedomātās mesijas izpausmes vietā, nevietā un ļoti, ļoti nevietā, šo aprobežotību un no tā visa neizbēgami izrietošos pazemojumus visiem apkārtējiem. Jā, arī viņai bija ticis – un ne reizi vien! Madam preziģent, ziniet…

Vēl vairāk. Cik gan reizes Āboliņai, ņemot vērā viņas ietekmi uz visādiem valstiskajiem drošības dienestiem, bija nācies no nepatikšanām pestīt veco, viegli senilo alkoholiķi Imantu. Un vai vecā klukste kaut reizi paldies pateica? Kā tad, gaidi ar maisu! Vēl uzbrēca, ar kāju piesita, sasodītā kūku rijēja! Jā, Dievs nebija nekāds mazais bērns.

Tiesa, tante arī tagad, neraugoties uz nepatikšanu ēnu, bija formā – nekādas milzu atklātības nebija, un uz to arī nevarēja cerēt. Ja saliktu pa plauktiņiem visu konkrēto, ko Vīģe-Treiberga bija pastāstījusi apmēram stundu ilgušajā dīvainajā sarunā, necik daudz plauktiņu nudien nevajadzētu. Šādi tādi mājieni, šāda tāda žēla blēšana – un viss.

Nemierīgi žņaudzījot izcakinātu kabatlakatiņu – jā, bija tomēr šādās kundzītēs kaut kas žulgaini aizkustinošs! –, tante bija kaut ko ļoti, ļoti aplinkus stāstījusi par iespējamām problēmām, par seniem laikiem, par ģeopolitisko situāciju, kas ir izmainījusies. Par to, kā ir parādījušies melni cilvēki – un vēl visu ko tādu. Pieminējusi lielo, tumšo varu un tās pakalpiņus. To, ka vienam īpaši melnam cilvēkam vajadzētu likt kaut ko saprast…

Tas arī bija viss. Vaira bija uzvedusies netipiski haotiski un nesavākti. Āboliņa neatcerējās gadījumu, kad uz kādu sarunu tante nebūtu ieradusies ar savu dienaskārtību un jau sagatavotu skaidru, cietu scenāriju. Jā, kāds viņu bija pamatīgi nobiedējis… Lai gan – nē, te bija vēl kas vairāk par, tā sacīt, vienreizēju nobīli.

Tā jau patiesībā sen runāja, ka kaut kas skeletveidīgs Vīģei skapī vai kumodē ir. Pašas viņas čekas maisos, protams, nebija, tas jau sen būtu noskaidrots; ja nu vienīgi kādā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes kartotēkā, bet tas jau mūsu dienās skaitījās pie nopelniem.

Bet par vecās klukstes vīra kungu gan visādi runāja. Klusais, rāmais trīsceturtdaļalkoholiķis, kurš vienmēr bija pilnībā zem sievas tupeles, viņai tomēr bija kaut kā ārkārtīgi dārgs un svarīgs. Tur vajadzēja neparastu, neikdienišķu nekaunību, lai izsistu viņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – un tak vecā klukste izsita, pieprasīja, piedraudēja, pierunāja. Gāja apstrādāt katru no ordeņa piešķīrējiem individuāli – un savu panāca.

Nu, lūk, un tā runāja, ka vīra kungs gan savulaik ir, tā sacīt, iesaistījies kontaktos un vēlāk caur viņu uz āķa ir paņemta arī pati Vīģe. Āboliņai vecajos labajos laikos bija parādīti pāris dokumenti, kas varbūt bija īsti, varbūt viltoti – kas to lai zina. Jebkurā gadījumā – tolaik to saturs galīgi nebija nacionālās drošības interesēs, līdz ar ko dokumenti tika nolikti malā. Kaut kur tie, protams, gulēja, bet nez vai kāds neatkarīgajā Latvijas valstī bija ieinteresēts tos izvilkt. Vismaz pagaidām.

Lai nu kā ar dokumentiem – īstiem vai viltotiem, bet bija daži gadījumi, kad Vaira bija rīkojusies, maigi izsakoties, tiešām aizdomīgi un neizprotami. Vai arī tieši otrādi – pat ļoti izprotami, ja noticētu šādām tādām versijām un baumām. Valsts valodas jautājums, tad vēl braukšana uz Maskavas parādēm, tad visa jaundzimušo naturalizācijas būšana. Jā, un, protams, arī dīvainais stāsts par tikšanos ar Tutinu Alpu mednieku namiņā.

Bet visizteiksmīgākie, protams, bija Vīģes manevri čekas maisu atvēršanas vai neatvēršanas jautājumā. Āboliņai kaut kad bija patrāpījies uz galda mazs pseidoanalītisks pārskatiņš par kundzes krāšņākajiem publiskajiem izteikumiem šajā jautājumā. Katru par sevi varēja saprast un izskaidrot, bet tie visi kopā jebkuram racionāli domājošam cilvēkam lika izdarīt pilnīgi konkrētus secinājumus.

Vīģe-Treiberga: čekas maisu atvēršana drīzāk radīs ļaunumu… Valsts prezidente: čekas maisu atvēršana ir novēlota… Vīģe-Treiberga: čekas maisu saturs ar nolūku ir izrevidēts… Vīģe-Treiberga: čekas maisos apslēptas “dziļumbumbas”… Prezidente: lēmums atvērt čekas maisus nedos nekādu rezultātu… Vīģe-Treiberga: galveno čekas cilvēku čekas maisos nebūs… Prezidente: čekas maisu publiskošana radīs sabiedrībā lieku sašutumu… Valsts prezidente: čekas maisos esošajiem, kuri piedalījās noziedzības apkarošanā, to atvēršana radīs draudus…

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sajūta bija tāda, ka ir virkne jautājumu, kuros Vīģei-Treibergai kāds neredzams komandētājs ik pa laikam dod kādu rīkojumu, ko viņa, kaut negribīgi, tomēr cītīgi izpilda, bet visā pārējā laikā paklusām, neuzkrītoši mēģina visu izdarīto, tā sacīt, atdarīt atpakaļ. Vienīgais izņēmums bija čekas maisi.

Jā, attiecībā uz maisiem vecajai klukstei dotais rīkojums, šķiet, bija pastāvīgs un ciets. Viņa mēģināja mainīt argumentus un izteiksmes formu, bet nostāja palika viena un tā pati, cieta un skaidra – izdarīšu visu, lai tikai maisi netiktu atvērti. Tas nebija nejauši, nevarēja būt nejauši, un šodienas saruna to savā ziņā tikai apstiprināja.

Jau 2004. gadā parlaments bija atbalstījis čekas maisu satura publiskošanu, arī galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu”, nosakot, ka PSRS Valsts drošības komitejas materiāli un informācija ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Bet… Vīģe-Treiberga iestājās pret to stingri un kategoriski – nu gluži kā tad, kad izsita savam Imantiņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Divus gadus vēlāk pienāca jauns izšķiršanās brīdis – bija sagatavots jauns likums, un nu šķita, ka maisu atvēršanas pretiniekiem nebūs, kur sprukt. Bet nekā – vispirms Vīģe-Treiberga likumu nosūtīja Saeimai jaunai caurskatīšanai, jo, lūk, no tā neesot īsti saprotams, kā čekas maisu atvēršana ietekmēs cilvēkus, kuru vārdi minēti VDK kartotēkā, bet pēc tam jau bija klāt jaunas Saeimas vēlēšanas un acīm redzamais aprēķins nostrādāja – tā likums arī izčibēja.

Tāds arī bija Āboliņas galvenais secinājums – ka, visticamāk, kāds veco pleksti paņēmis pie žaunām tieši saistībā ar čekas maisu tēmu. Ņemot vērā patiesi sašutušos izteikumus par īpaši melno cilvēku, varēja arī pieņemt, ka šobrīd ir parādījies kāds, kuram ienācis prātā Vairu šai sakarā drusku pašantažēt. Kā jau amatiere šajā jomā viņa tad arī stresoja – uzskatāmi un acīm redzami.

Bet kas, izņemot maziņu cilvēcisku prieku un gandarījumu, šajā lietā varēja būt pašai Āboliņai? Labi, zināšanas – zināšanas vienmēr bija noderīgas, agri vai vēlu tās kaut kā, kaut kur varēja izmantot, lai kaut ko paveiktu sev vai savējiem, lai kādu pabīdītu, nobīdītu, aizbīdītu…

Taču šis bija laiks, kad ar zināšanām vien bija par maz, – vajadzēja stingru pamatu rīcībai, kas nodrošinātu viņai rezultātu šeit un tagad! Viņa vienkārši nespēja, nespēja, nespēja palikt šajā nošņurkušajā kabinetā, šajā trešās šķiras amatā un katru dienu noskatīties, kā Edgariņš, atvainojiet, staipa roķeles pēc kārtējās svaigās, muskuļotās pēcpuses. Lai cik viņa būtu demokrātiski un pat brīvdomīgi noskaņota, tas bija vienkārši derdzīgi.

Labi, bet ko varēja dot kaut kas jauks vecās Vairas sakarā? Nu, kaut vai fakti būtu graujoši un zemē iedzenoši – kas no tā? Lai kāda nejaucene savulaik būtu bijusi – un arī vēl tagad būtu – vecā klukste, Āboliņa noteikti nebija tā, kas viņu taisītos dzīt zemē. Neko tik sliktu viņa Āboliņai nebija nodarījusi, un, ja arī būtu, – kāda jēga tagad kaut ko šai sakarā pasākt? Visbeidzot – kas tagad vispār bija Vaira Vīģe-Treiberga?

It kā – cilvēks bez varas, bez amatiem, bez formālas ietekmes. Taču atslēgvārds bija “formālas”. Vīģe-Treiberga bija fenomens. Nekā citādi to nosaukt nevarēja. Vaira bija izdarījusi tik daudz visa kā tāda, ka par šo veikumu vidusmēra Latvijas vēlētājam viņu būtu vajadzējis ienīst desmitreiz vairāk nekā Āboliņu. Bet – nekā nebija.

 Protams, daudzi Vairu no visas sirds neieredzēja un visā nopietnībā uzskatīja, ka redzot cauri šai divkosīgajai, savtīgajai, negodīgajai, augstprātīgajai… nu un tā tālāk, tie bija tie paši epiteti, ko attiecībā uz sevi tik bieži bija nācies dzirdēt un lasīt Āboliņai.

Taču tas, kas bija Vīģei un kā nebija Āboliņai, bija apmēram trešā daļa balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, pret kuru uztveri jebkuri fakti par vecās klukstes kārtējām kampšanas un raušanas izdarībām atsitās un atlēca, nenodarot viņai nekādu kaitējumu.

Tie bija vairāki simti tūkstošu ļaužu, kuriem pilnīgi pietiktu, ka viņu mīļā, godātā, cienītā un respektētā prezidente iznāk viņu priekšā un pasaka, kas ir pareizi un kas nepareizi, ko vajag domāt un ko – darīt. Viņi šo sprediķi noklausītos, daļu vienkārši nesaprastu, bet daļu saprastu – un mestos darīt tieši tā, kā viņiem būtu teikts.

Ak, kā Āboliņai pašreizējā situācijā būtu vajadzīgi šādi daži simti tūkstošu, kas darītu un domātu, kā teikts. Pat ar divsimt tūkstošiem pietiktu, pat mazāk, krietni mazāk! Un tieši no šī viedokļa Vīģes nonākšana problēmās bija perspektīva, ļoti, ļoti perspektīva.

Pasapņot taču nebija liegts, vai ne? Visu laiku mīļotākā Valsts prezidente kā tādu dārgakmeni izceļ no sū… čupas gudru, pieredzējušu, prasmīgu, zinošu un patstāvīgu sievieti un saviem simtiem tūkstošu puszombiju paskaidro – tauta, jūs līdz šim viņu neesat novērtējuši, jūs viņu esat pārpratuši, es tagad esmu kopā ar viņu, dodiet viņai iespēju – un viņa sevi parādīs!

Bija tik tāds mazs sīkums – nez vai pasaulē bija tādas narkotikas, pēc kuru lietošanas Vaira uz ko tādu parakstītos. Bet… varbūt varēja arī iztikt bez narkotikām, – ja noskaidrotu, kas un ar ko tad pašlaik kluksti tik veiksmīgi šantažēja, un ar šo šantažētāju mīļi parunātu, tad varbūt viņš piekristu jaukai radošai sadarbībai.

Jo vairāk Āboliņa par to domāja, jo vairāk sāka šķist, ka kaut kas šajā idejā bija. Galu galā viņai bija arī vēl šādi tādi kontakti dienestos, šādi tādi cilvēki ar šādām tādām tehniskām un organizatoriskām iespējām. Viņiem varētu palūgt – un viņi neatteiktu. Jā, bija vēl arī tādi cilvēki palikuši…

– Labi, Vīģes-Treibergas kundze. Es noteikti padomāšu, pakonsultēšos, protams, ievērojot pilnīgu konfidencialitāti, un tad jums pieteikšos. – Cerams, panikā iekritusī vecā klukste šim solījumam noticēja. Savukārt Āboliņa, vēl pēc dažiem šādiem solījumiem iznākusi no riekstokā izbūvētā dzīvokļa, kas atgādināja vecas bordeļa madāmas izpratni par elegantas greznības virsotnēm, pēc īsta pārdomu brīža uzspieda mobilajā telefonā Jāņa Mīzīša numuru.

Satversmes apsardzības biroja direktors, protams, nebija nekāds izcilais variants, bet viņi tomēr viens par otru zināja ļoti daudz un pagātnē bija gadījušās arī situācijas, kas lika domāt, ka Mīzītis vismaz reizēm var būt ne tikai stīvs, resns burta kalps, bet arī pietiekami veselīgi domājošs cilvēks.”

Novērtē šo rakstu:

139
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...