Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dailes teātrī trešdien, dienu pirms tikšanās ar „parastajiem lasītājiem”, izmeklētiem ļaudīm tiks prezentēta politiķei Solvitai Āboltiņai veltīta grāmata „Varēt”, ko izdevusi viņas kādreiz vadītās Vienotības sponsora, Monako iedzīvotāja Olafa Berķa īpašumā esošā AS Latvijas mediji un kurā apkopotas piecu autoru apmaksātas intervijas ar grāmatas varoni. Tikmēr Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentu no pēdējo divu nedēļu Latvijas grāmatnīcās pieprasītākās grāmatas – romāna „Vara” (Bailes 2), - domājams, ka par šo tēmu Āboltiņas intervijgrāmatā ar ļoti līdzīgo nosaukumu nekas nebūs atrodams.

„Nebija nekādu šaubu – vecā, iedomīgā klukste bija kārtīgi ieķēpājusies. Āboliņa bija Latvijas politikā pavadījusi pietiekami ilgu laiku – te katrs gads ieskaitījās vismaz par trim. Viņai bija pieredze, un arī ar ņuhu un čuju viss bija kārtībā. Kaut kas klukstei izteikti nebija kārtībā, un par to nebija iespējams nepriecāties. Nu, vismaz mazmazdrusciņ.

Cik reizes Sanitai Āboliņai iepriekš nebija nācies izturēt visu šo neiedomājamo augstprātību, visas šīs pašiedomātās mesijas izpausmes vietā, nevietā un ļoti, ļoti nevietā, šo aprobežotību un no tā visa neizbēgami izrietošos pazemojumus visiem apkārtējiem. Jā, arī viņai bija ticis – un ne reizi vien! Madam preziģent, ziniet…

Vēl vairāk. Cik gan reizes Āboliņai, ņemot vērā viņas ietekmi uz visādiem valstiskajiem drošības dienestiem, bija nācies no nepatikšanām pestīt veco, viegli senilo alkoholiķi Imantu. Un vai vecā klukste kaut reizi paldies pateica? Kā tad, gaidi ar maisu! Vēl uzbrēca, ar kāju piesita, sasodītā kūku rijēja! Jā, Dievs nebija nekāds mazais bērns.

Tiesa, tante arī tagad, neraugoties uz nepatikšanu ēnu, bija formā – nekādas milzu atklātības nebija, un uz to arī nevarēja cerēt. Ja saliktu pa plauktiņiem visu konkrēto, ko Vīģe-Treiberga bija pastāstījusi apmēram stundu ilgušajā dīvainajā sarunā, necik daudz plauktiņu nudien nevajadzētu. Šādi tādi mājieni, šāda tāda žēla blēšana – un viss.

Nemierīgi žņaudzījot izcakinātu kabatlakatiņu – jā, bija tomēr šādās kundzītēs kaut kas žulgaini aizkustinošs! –, tante bija kaut ko ļoti, ļoti aplinkus stāstījusi par iespējamām problēmām, par seniem laikiem, par ģeopolitisko situāciju, kas ir izmainījusies. Par to, kā ir parādījušies melni cilvēki – un vēl visu ko tādu. Pieminējusi lielo, tumšo varu un tās pakalpiņus. To, ka vienam īpaši melnam cilvēkam vajadzētu likt kaut ko saprast…

Tas arī bija viss. Vaira bija uzvedusies netipiski haotiski un nesavākti. Āboliņa neatcerējās gadījumu, kad uz kādu sarunu tante nebūtu ieradusies ar savu dienaskārtību un jau sagatavotu skaidru, cietu scenāriju. Jā, kāds viņu bija pamatīgi nobiedējis… Lai gan – nē, te bija vēl kas vairāk par, tā sacīt, vienreizēju nobīli.

Tā jau patiesībā sen runāja, ka kaut kas skeletveidīgs Vīģei skapī vai kumodē ir. Pašas viņas čekas maisos, protams, nebija, tas jau sen būtu noskaidrots; ja nu vienīgi kādā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes kartotēkā, bet tas jau mūsu dienās skaitījās pie nopelniem.

Bet par vecās klukstes vīra kungu gan visādi runāja. Klusais, rāmais trīsceturtdaļalkoholiķis, kurš vienmēr bija pilnībā zem sievas tupeles, viņai tomēr bija kaut kā ārkārtīgi dārgs un svarīgs. Tur vajadzēja neparastu, neikdienišķu nekaunību, lai izsistu viņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – un tak vecā klukste izsita, pieprasīja, piedraudēja, pierunāja. Gāja apstrādāt katru no ordeņa piešķīrējiem individuāli – un savu panāca.

Nu, lūk, un tā runāja, ka vīra kungs gan savulaik ir, tā sacīt, iesaistījies kontaktos un vēlāk caur viņu uz āķa ir paņemta arī pati Vīģe. Āboliņai vecajos labajos laikos bija parādīti pāris dokumenti, kas varbūt bija īsti, varbūt viltoti – kas to lai zina. Jebkurā gadījumā – tolaik to saturs galīgi nebija nacionālās drošības interesēs, līdz ar ko dokumenti tika nolikti malā. Kaut kur tie, protams, gulēja, bet nez vai kāds neatkarīgajā Latvijas valstī bija ieinteresēts tos izvilkt. Vismaz pagaidām.

Lai nu kā ar dokumentiem – īstiem vai viltotiem, bet bija daži gadījumi, kad Vaira bija rīkojusies, maigi izsakoties, tiešām aizdomīgi un neizprotami. Vai arī tieši otrādi – pat ļoti izprotami, ja noticētu šādām tādām versijām un baumām. Valsts valodas jautājums, tad vēl braukšana uz Maskavas parādēm, tad visa jaundzimušo naturalizācijas būšana. Jā, un, protams, arī dīvainais stāsts par tikšanos ar Tutinu Alpu mednieku namiņā.

Bet visizteiksmīgākie, protams, bija Vīģes manevri čekas maisu atvēršanas vai neatvēršanas jautājumā. Āboliņai kaut kad bija patrāpījies uz galda mazs pseidoanalītisks pārskatiņš par kundzes krāšņākajiem publiskajiem izteikumiem šajā jautājumā. Katru par sevi varēja saprast un izskaidrot, bet tie visi kopā jebkuram racionāli domājošam cilvēkam lika izdarīt pilnīgi konkrētus secinājumus.

Vīģe-Treiberga: čekas maisu atvēršana drīzāk radīs ļaunumu… Valsts prezidente: čekas maisu atvēršana ir novēlota… Vīģe-Treiberga: čekas maisu saturs ar nolūku ir izrevidēts… Vīģe-Treiberga: čekas maisos apslēptas “dziļumbumbas”… Prezidente: lēmums atvērt čekas maisus nedos nekādu rezultātu… Vīģe-Treiberga: galveno čekas cilvēku čekas maisos nebūs… Prezidente: čekas maisu publiskošana radīs sabiedrībā lieku sašutumu… Valsts prezidente: čekas maisos esošajiem, kuri piedalījās noziedzības apkarošanā, to atvēršana radīs draudus…

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sajūta bija tāda, ka ir virkne jautājumu, kuros Vīģei-Treibergai kāds neredzams komandētājs ik pa laikam dod kādu rīkojumu, ko viņa, kaut negribīgi, tomēr cītīgi izpilda, bet visā pārējā laikā paklusām, neuzkrītoši mēģina visu izdarīto, tā sacīt, atdarīt atpakaļ. Vienīgais izņēmums bija čekas maisi.

Jā, attiecībā uz maisiem vecajai klukstei dotais rīkojums, šķiet, bija pastāvīgs un ciets. Viņa mēģināja mainīt argumentus un izteiksmes formu, bet nostāja palika viena un tā pati, cieta un skaidra – izdarīšu visu, lai tikai maisi netiktu atvērti. Tas nebija nejauši, nevarēja būt nejauši, un šodienas saruna to savā ziņā tikai apstiprināja.

Jau 2004. gadā parlaments bija atbalstījis čekas maisu satura publiskošanu, arī galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu”, nosakot, ka PSRS Valsts drošības komitejas materiāli un informācija ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Bet… Vīģe-Treiberga iestājās pret to stingri un kategoriski – nu gluži kā tad, kad izsita savam Imantiņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Divus gadus vēlāk pienāca jauns izšķiršanās brīdis – bija sagatavots jauns likums, un nu šķita, ka maisu atvēršanas pretiniekiem nebūs, kur sprukt. Bet nekā – vispirms Vīģe-Treiberga likumu nosūtīja Saeimai jaunai caurskatīšanai, jo, lūk, no tā neesot īsti saprotams, kā čekas maisu atvēršana ietekmēs cilvēkus, kuru vārdi minēti VDK kartotēkā, bet pēc tam jau bija klāt jaunas Saeimas vēlēšanas un acīm redzamais aprēķins nostrādāja – tā likums arī izčibēja.

Tāds arī bija Āboliņas galvenais secinājums – ka, visticamāk, kāds veco pleksti paņēmis pie žaunām tieši saistībā ar čekas maisu tēmu. Ņemot vērā patiesi sašutušos izteikumus par īpaši melno cilvēku, varēja arī pieņemt, ka šobrīd ir parādījies kāds, kuram ienācis prātā Vairu šai sakarā drusku pašantažēt. Kā jau amatiere šajā jomā viņa tad arī stresoja – uzskatāmi un acīm redzami.

Bet kas, izņemot maziņu cilvēcisku prieku un gandarījumu, šajā lietā varēja būt pašai Āboliņai? Labi, zināšanas – zināšanas vienmēr bija noderīgas, agri vai vēlu tās kaut kā, kaut kur varēja izmantot, lai kaut ko paveiktu sev vai savējiem, lai kādu pabīdītu, nobīdītu, aizbīdītu…

Taču šis bija laiks, kad ar zināšanām vien bija par maz, – vajadzēja stingru pamatu rīcībai, kas nodrošinātu viņai rezultātu šeit un tagad! Viņa vienkārši nespēja, nespēja, nespēja palikt šajā nošņurkušajā kabinetā, šajā trešās šķiras amatā un katru dienu noskatīties, kā Edgariņš, atvainojiet, staipa roķeles pēc kārtējās svaigās, muskuļotās pēcpuses. Lai cik viņa būtu demokrātiski un pat brīvdomīgi noskaņota, tas bija vienkārši derdzīgi.

Labi, bet ko varēja dot kaut kas jauks vecās Vairas sakarā? Nu, kaut vai fakti būtu graujoši un zemē iedzenoši – kas no tā? Lai kāda nejaucene savulaik būtu bijusi – un arī vēl tagad būtu – vecā klukste, Āboliņa noteikti nebija tā, kas viņu taisītos dzīt zemē. Neko tik sliktu viņa Āboliņai nebija nodarījusi, un, ja arī būtu, – kāda jēga tagad kaut ko šai sakarā pasākt? Visbeidzot – kas tagad vispār bija Vaira Vīģe-Treiberga?

It kā – cilvēks bez varas, bez amatiem, bez formālas ietekmes. Taču atslēgvārds bija “formālas”. Vīģe-Treiberga bija fenomens. Nekā citādi to nosaukt nevarēja. Vaira bija izdarījusi tik daudz visa kā tāda, ka par šo veikumu vidusmēra Latvijas vēlētājam viņu būtu vajadzējis ienīst desmitreiz vairāk nekā Āboliņu. Bet – nekā nebija.

 Protams, daudzi Vairu no visas sirds neieredzēja un visā nopietnībā uzskatīja, ka redzot cauri šai divkosīgajai, savtīgajai, negodīgajai, augstprātīgajai… nu un tā tālāk, tie bija tie paši epiteti, ko attiecībā uz sevi tik bieži bija nācies dzirdēt un lasīt Āboliņai.

Taču tas, kas bija Vīģei un kā nebija Āboliņai, bija apmēram trešā daļa balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, pret kuru uztveri jebkuri fakti par vecās klukstes kārtējām kampšanas un raušanas izdarībām atsitās un atlēca, nenodarot viņai nekādu kaitējumu.

Tie bija vairāki simti tūkstošu ļaužu, kuriem pilnīgi pietiktu, ka viņu mīļā, godātā, cienītā un respektētā prezidente iznāk viņu priekšā un pasaka, kas ir pareizi un kas nepareizi, ko vajag domāt un ko – darīt. Viņi šo sprediķi noklausītos, daļu vienkārši nesaprastu, bet daļu saprastu – un mestos darīt tieši tā, kā viņiem būtu teikts.

Ak, kā Āboliņai pašreizējā situācijā būtu vajadzīgi šādi daži simti tūkstošu, kas darītu un domātu, kā teikts. Pat ar divsimt tūkstošiem pietiktu, pat mazāk, krietni mazāk! Un tieši no šī viedokļa Vīģes nonākšana problēmās bija perspektīva, ļoti, ļoti perspektīva.

Pasapņot taču nebija liegts, vai ne? Visu laiku mīļotākā Valsts prezidente kā tādu dārgakmeni izceļ no sū… čupas gudru, pieredzējušu, prasmīgu, zinošu un patstāvīgu sievieti un saviem simtiem tūkstošu puszombiju paskaidro – tauta, jūs līdz šim viņu neesat novērtējuši, jūs viņu esat pārpratuši, es tagad esmu kopā ar viņu, dodiet viņai iespēju – un viņa sevi parādīs!

Bija tik tāds mazs sīkums – nez vai pasaulē bija tādas narkotikas, pēc kuru lietošanas Vaira uz ko tādu parakstītos. Bet… varbūt varēja arī iztikt bez narkotikām, – ja noskaidrotu, kas un ar ko tad pašlaik kluksti tik veiksmīgi šantažēja, un ar šo šantažētāju mīļi parunātu, tad varbūt viņš piekristu jaukai radošai sadarbībai.

Jo vairāk Āboliņa par to domāja, jo vairāk sāka šķist, ka kaut kas šajā idejā bija. Galu galā viņai bija arī vēl šādi tādi kontakti dienestos, šādi tādi cilvēki ar šādām tādām tehniskām un organizatoriskām iespējām. Viņiem varētu palūgt – un viņi neatteiktu. Jā, bija vēl arī tādi cilvēki palikuši…

– Labi, Vīģes-Treibergas kundze. Es noteikti padomāšu, pakonsultēšos, protams, ievērojot pilnīgu konfidencialitāti, un tad jums pieteikšos. – Cerams, panikā iekritusī vecā klukste šim solījumam noticēja. Savukārt Āboliņa, vēl pēc dažiem šādiem solījumiem iznākusi no riekstokā izbūvētā dzīvokļa, kas atgādināja vecas bordeļa madāmas izpratni par elegantas greznības virsotnēm, pēc īsta pārdomu brīža uzspieda mobilajā telefonā Jāņa Mīzīša numuru.

Satversmes apsardzības biroja direktors, protams, nebija nekāds izcilais variants, bet viņi tomēr viens par otru zināja ļoti daudz un pagātnē bija gadījušās arī situācijas, kas lika domāt, ka Mīzītis vismaz reizēm var būt ne tikai stīvs, resns burta kalps, bet arī pietiekami veselīgi domājošs cilvēks.”

Novērtē šo rakstu:

139
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vēlēšanas: kāpēc vajag iet vai neiet pie balsošanas urnām

FotoPašreiz sociālajos tīklos izskan daudz aicinājumi boikotēt vēlēšanas, un daudzi arī uzskata, ka nav vērts piedalīties vēlēšanām, jo pa lielam nekas nemainīsies. Un uz vēlēšanām pamatā neiet cilvēki, kuri nav apmierināti ar valdību, ar Saeimā ievēlēto deputātu darbu. Bet vēlēšanu boikots ir izdevīgs varas partijām, un tās to slēpti atbalsta.
Lasīt visu...

18

Mūsu politprostitūciju nedrīkst publiski saukt par politprostitūciju!

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) aicina Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju reaģēt uz deputāta Aleksandra Kiršteina (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”–”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK) 25. septembra izteikumiem mikroblogošanas vietnē Twitter. Deputāts, komentējot priekšvēlēšanu debates LTV ēterā, raksta: “Politprostitūta Bērtule, vadot Saeimas kandidātu debates LTV1, visu laiku melo, ka politiķi (domāti NA) grib likvidēt Satversmes Tiesu, noklusējot, ka tā ir jāpārceļ uz Augstāko Tiesu kā Igaunijā, Somijā un Zviedrijā! Pirmskara Latvijā Satversmes jautājumus skatīja AT Senāts!”
Lasīt visu...

12

Kāpēc jums vajadzētu nobalsot par mums - Marksa mūsdienu mazbērniem

FotoLīdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Lasīt visu...

15

Vai "Konservatīvo" sīkpartijā atdzimst nacisms?

FotoŠis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Lasīt visu...

21

Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"

FotoJums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tautvaldība ir tautas pārstāvniecība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldes institūciju veidošanai un lēmumu pieņemšanai

Satversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder...

Foto

“Kapteinis Amerika” aicina taupīt

Vadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām...

Foto

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu

Nepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet...

Foto

Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

Ļoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju...

Foto

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: es nemaz neesmu tāds hameleons un gļēvulis, kā jums izskatās, jo man ir apņēmība

Jūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms...

Foto

Logs vai varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts

Mums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi...

Foto

Jaunzemes rīcība vērtējama kā amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana

Ceturtdien, 15. septembrī finanšu ministrs Jānis Reirs ir izdevis...

Foto

Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams

«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos...

Foto

Paskaidrojumi Plešam: nav labi, ja nepatiesu informāciju apzināti izplata tik augsta valsts amatpersona kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

[1] 2022. gada 25. augustā Daugavpils...

Foto

Inflācijas krīze – laiks, kad mērķtiecīgi izvēlēties Latvijas uzturproduktus

„Rudentiņis – bagāts vīrs,” septembrī, vācot ražu vai gādājot krājumus ziemai, teica mūsu senči. Septembris mūsdienās ir...

Foto

Kariņam aste kājstarpē - "Vienotības" premjers izrādījies Putina skolnieks

Jau vairākus mēnešus virkne mediju aicina ministru prezidentu Krišjāni Kariņu piedalīties raidījumos, kuros bija iecerēts iztirzāt premjera...

Foto

Politikā man kopā ar Pavļutu pie siles tikt neizdevās, tagad izmēģināšu „dzimumu līdztiesības” tēmu

"Dzimumu līdztiesība?! Mums taču ar to viss kārtībā!" ir biežākā reakcija, kad...

Foto

Tikai nesmejieties, kad es jums mēģināšu iestāstīt, ka Latvijas valsts šajos četros gados ir kļuvusi drošāka un stiprāka

13. Saeima ierakstīs Latvijas valsts politiskajā vēsturē vismaz trīs...

Foto

1. oktobra mājsēdes organizatori

Piežmiegusi CVK naudu Saeimas vēlēšanu popularizēšanai, kliķe atklāti aicināt uz boikotu tomēr neuzdrošinās. Taču izskatās, ka varneši nudien ir nobijušies no ļaužu...

Foto

Subjektīvs Saeimas deputātu kandidātu sarakstu apskats

Pirms kāda laika aicināju iet uz vēlēšanām un balsot kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret varas partijām. Pie viena...

Foto

LPSR 2.0 kūrē reliģiju

Levits, kas identificē sevi kā latvieti, sadarbībā ar valdošās koalīcijas tieslietu ministru (lasi – boļševiku komisāru) Bordānu ir iesniedzis likumprojektu, lai mainītu...

Foto

Vēlēšanas: piedalīties vai ignorēt?

Pēc vairāku lasītāju lūguma mēģināšu “izvilkt esenci” un īsi pamatot savu jau vairākkārt pausto viedokli par “vēlēšanām” mūsdienu Latvijā un to lomu...

Foto

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda bezatbildīgo aicinājumu doties meklēt un fotografēt lāčus

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda nepārdomāto un provokatīvo publiskajā telpā izskanējušo Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīvu,...

Foto

Elektrizētā priekšvēlēšanu kampaņa

Par Dievzemītes “reņģēdāju” nežēlīgu dīrāšanu 2007.—2010. gada finanšu krīzes laikā Valdis Dombrovskis (JV) ticis pie amata Eiropas Komisijā. Toreiz pat starptautiskie naudas dūži...

Foto

Jehovas liecinieki atsāk apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietās

Pēc divarpus gadu pārtraukuma no 1. septembra Jehovas liecinieki visā pasaulē, arī Latvijā, atsāks to savas darbības aspektu, kas...

Foto

Uzņēmuma pāreja – jaunā VID granāta

Nu jau ar zināmu regularitāti līdz mums nonāk lietas, kur Valsts ieņēmumu dienests (VID) apgalvo, ka ir notikusi uzņēmuma vai tā...