Iesaki rakstu: 
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Nākamās vietvaru vēlēšanas, kas tiks rīkotas 2021.gada 5.jūnijā, notiks tajos 35 vai 36 (vai arī vairāk/mazāk) veidojumos, ko radīs šīs koalīcijas iecerētā un ministra Jura Pūces dzelžaini virzītā administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Vai arī kāda tās variācija, panākta municipālpolitiķu, Saeimas opozīcijas un to uzjundīto iedzīvotāju izmisīgas pretestības rezultātā. Skaidrs, ka tad viss apjomīgais darbs un līdzekļi, kas jau būtu ieguldīti šo dokumentu izstrādē, pārvēršas makulatūrā.
Pret VARAM ieceri skaļi uzstājas Latvijas Pašvaldību savienība – tā esot valsts iejaukšanās vietvaru autonomajā funkcijā. Acīmredzami ir kādi nopietni apsvērumi, kas liek tagadējām domēm klaji cīnīties par "svētajām" tiesībām mētāties ar naudu – izstrādāt attīstības plānus drīzumā vairs neeksistējošiem novadiem. Visticamāk tie ir saistīti eirofondu apguvi – "jāpagūst pakampt to, ko vēl var".
LPS izliekas piemirstam, ka nekāds pārrāvums attīstības stratēģijā neradīsies – ikvienai pašvaldībai ir likumīgas tiesības pagarināt sava spēkā esošā teritorijas plānojuma termiņu. (Piemēram, Alūksne to dara jau kopš 2014. gada.)
Patlaban tiek paredzētas tikai piecas pašvaldības, kuru teritorijas plānotā ATR nemainītu: Alūksnes, Gulbenes, Līvānu novadi, Rīga un Jūrmala. It kā tām varētu piešķirt izņēmuma tiesības jau tagad veidot jaunus plānošanas dokumentus.
Taču diez vai pat Pērkontēvs un mīļā Māra zina, ar kādu pašvaldību daudzumu beigsies ATR apspriešana valdībā un Saeimā. (Negribas piesaukt nelaimi, taču Rīgas rātē kāds ik pa brīdim skaļi pasapņo par Jūrmalas aneksiju…)
Turklāt arvien uzstājīgāka kļūst atziņa, ka daudzviet pilsētām un novadiem ir vajadzīga kopīga pārteritoriālas pārvaldības struktūra, kas lemtu par vairāku pašvaldību sadarbību – vai to nesadarbības problēmām – satiksmē, komunālajā saimniecībā, izglītības jautājumos.
Tas novērstu acīmredzamas nejēdzības – piemēram, uz Valmieras robežas, kur vienā ielas pusē Burtnieku novads plāno privāto apbūvi un bērnudārzu, bet otrā pusē pilsēta ir iecerējusi rūpniecisko zonu, un novads nekādi to nevar ietekmēt.
Ja autobuss brauc no Rīgas cauri Babītei uz Mārupi, tad pat tā sabrauktam ezim ir skaidrs: šīm trim un vēl citām pašvaldībām ir nepieciešama kopīga struktūra, lai plānotu transporta maršrutus un notekūdeņu infrastruktūru Rīgas un Pierīgas saskarsmes vietās.
Daudzi vecāki no Mārupes ved bērnus uz Rīgas "centra" skolām, bet Rīgas vecāki nereti savējos – uz Mārupi (novads intensīvi, nežēlojot nodokļu naudu, pārpērkot labus Rīgas skolotājus). Bez kopējas lēmumu pieņemšanas institūcijas šādi absurdi tikai pieņemsies spēkā.
Man nav nekādu ilūziju par ATR – tas ir prasts risinājums, kā valdībai lētāk apsaimniekot "pārējo Latviju". To, kas atrodas ārpus pasažieru elektrovilcienu galapunktu (+ Sigulda/Cēsis) veidotā loka. Taču diemžēl "smart shrinking" stratēģijai netrūkst neapstrīdamu argumentu, un pārāk daudz resursu jau tika veltīgi izniekots, it kā pūloties noturēt cilvēkus novados.
Ir pat dīvaini, ka VARAM nākas ar varu atturēt pašvaldības no to resursu šķērdēšanas. Valsts kontrolei, to redzot, derētu ņemt rokā lupu un izpētīt, kuras pašvaldības šobrīd izmisīgi mēģina iztērēt savu naudu makulatūras ražošanai.
VARAM saceltajā jezgā ir vēl viena pikanta detaļa. Ministrijas vadība ar šo priekšlikumu ir pamatīgi sāpinājusi dažu tās darbinieku. Telpiskās plānošanas departamenta speciālisti, kā ziņo ļaunas un skaudīgas mēles, prata piepelnīties, diskrēti palīdzot dāsnākām pašvaldībām šādu visai komplicētu dokumentu izstrādē.
Priekšniecības lēmums – nenovīdīgajiem svešas naudas skaitītājiem par ļaunu prieku – esot radījis tur vienu otru ļoti skābu seju. Šī sāpe, atšķirībā no municipālpolitiķu dusmām, ir jāizcieš klusu. Atsaucoties uz nodeldēto parunu, VARAM labā roka, neredzot un pat nezinot kreisās rokas (ne)darbus, tajā sāpīgi ieknieba. Un diez vai pati to pamanīja.
Efektīvākai savu pakalpojumu piedāvāšanai un sniegšanai, kā man tika stāstīts, šie cilvēki pulcējas zem NVO "Latvijas Teritoriālplānotāju asociācija" (LTpA) karoga – vienkopus ar tiem nozares speciālistiem, kuriem nākas iztikt bez "piešprices" valsts maksātas algas un, pieļauju, arī valsts resursu pieejamības veidā. (Patiesībā to var vērtēt kā negodīgu konkurenci, bet gan jau ir savi iemesli, kādēļ organizācija dzīvo tik latviskā saticībā.) Tā īsti pamanāma gan ir vienīgi VARAM TPD sistēmanalītiķe Ilze Circene, jo viņa ir asociācijas valdes locekle. LTpA biedru saraksts, dažiem par prieku un atvieglojumu, tās mājas lapā vairs nav publiski pieejams – protams, atsaucoties uz Vispārējās datu aizsardzības regulu.
Šādi pakalpojumi, ja valdība atbalstīs VARAM, nu kādu laiku vairs nebūs pieprasīti. Varbūt pat kādu jau saņemtu avansu, kas zina, nāksies atmaksāt. Speciālistiem, protams, daudz labāk patiktos, ja uzvarētu LPS prasība ļaut plānus turpināt izstrādāt. Tas solītu dienišķai maizei haltūrdesas ripiņas gan šodien, gan tuvākā nākotnē. Taču ministrs Pūce nav pārāk tendēts uz nesavtīgu cilvēkmīlestību…
Tāds, lūk, šoreiz man pastāsts. Ja gribat, ticiet, ja ne – ierakstiet kādu treknu rupjību atsauksmēs.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
