Iesaki rakstu: 
Es domāju - beidzot ir jāteic kāds vārds, aizstāvot Saeimā svaigi iespraukušos deputāti, kurai pašlaik jāizcieš vēl nebijusi nomelnojumu, apvainojumu un visādu citādu netīrumu straume.
"Man Āboltiņa sāk iepatikties - tik dzelžains sakodiens Latvijas politikā vēl nav pieredzēts. "Vienotības" bālie zēni var ūdeni pienest," zvaigā viens ņirga.
"Āboltiņa kā mērķtiecības ideāls: izsper pa durvīm - pa logu ierāpjas, izmet vēlreiz un aiztaisa logu - skat, jau šļūc pa skursteni lejup," piebalso otrs nomelnotājs.
"Teicienu "Ir divas lietas, no kurām nevar aizbēgt - nāve un nodokļi" tagad būs jāpapildina ar trešo - "Āboltiņas iekļūšana Saeimā"," skandina trešais.
Un tā tālāk, un tā tālāk - vienas vienīgas ļaunas, pretīgas, nepamatotas ņirgas bez mazākās iejūtības un iecietības.
Nopirka vai izspieda vietu Saeimā? Turklāt ne uz pašas, bet valsts rēķina? Uzspļāva pat savas partijas vēlētājiem, par visādiem tur smadzenes nelietojošajiem nemaz nerunājot?
Nu un? Kas jums par daļu, nenovīdīgie skauģi un nomelnotāji? Vai jūs savās nožēlojamajās, mikroskopiskajās pasaulītēs vispār spējat iedomāties - kāda ir sajūta, ja jums jau pusmūža gados viens bižains puņķutapa un vēl visādi melno spēku pārstāvji pēkšņi atņem visu?
Jā, atņem tiešām visu, kas dzīvei piešķir garšu un jēgu - savu mazo KGB, valsts apmaksātus puišus, kas nes iepirkumu maisus, pat "migalku", dienesta mersedesu un zema lidojuma skurbumu. Visu - ar vienu rāvienu. Bija - un nav. Vietā - melns tukšums...
Ņirgas kaut ko te zvaigā par gludekļa nospiedumu uz bižainā puņķutapas vēdera, skrūvspīlēs iespiestu viņam nemaz ne tik vajadzīgu ķermeņa daļu vai īpaši vārīgā vietā iebāztu lodāmuru, kas varētu būt palīdzējis pieņemt pareizo lēmumu.
"Atcerējos deviņdesmito gadu krievu kriminālās autoritātes citātu: nesodi, pirms pats neesi izjutis kā dibenā uzkarst lodāmurs," tviterī ņirgājas vēl kāds nomelnotājs.
Bet lodāmuri var būt dažādi - un ne jau pēcpusē bāžamie ir tie briesmīgākie. Vai jūs spējat pat iedomāties, cik baisi ir tas, ka neko īpašu nemākošas - ja neskaita intrigu pīšanu - pusmūža sievietes smadzenēs kā nokaitēts lodāmurs aizvien dziļāk urbjas doma: tev atņems, tev atņems, ļaunie tev atņems visu, kas bija tavs un tev pienācās, it īpaši jau šajā ģeopolitiskajā situācijā?...
Nespējat? Pamēģiniet - un atcerieties, ka pret galēji izmisušām sievietēm labākajos gados un viņu pamatvajadzībām vajag izturēties ar pietāti, bijību un cieņu.
Un galu galā - kurš tad ir cietis? Kam tad no notikušā gabals nokritis?
Neviens. Visi sveiki un veseli. Jā, varbūt kāda pilsoņa bumbuļi arī kādu brīdi ir pabijuši skrūvspīlēs, bet te nu tvitera ņirgām taisnība - ja reiz tie pilsonim tāpat nav funkcionāli nepieciešami, kāda gan vainīte?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
