Sargot neafišētas tikšanās, Āboltiņa pretojas novērošanas kameru ierīkošanai pie kabineta
PIETIEK10.04.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vienotības līdere Solvita Āboltiņa (Saeimas kancelejas foto) jau vairākas nedēļas pretojas ierosinājumam, ka pie viņas darba kabineta Saeimas ēkā, kur novietoti arī skapji ar dārgām ārvalstu delegāciju dāvanām, tiktu izvietotas novērošanas kameras, no avotiem Saeimas prezidijā, kas piedalījušies 24. marta slēgtajā sēdē, noskaidroja Pietiek.
Šāds priekšlikums apspriests un ticis noraidīts Saeimas Prezidija slēgtajā sēdē 24. martā, noskaidroja Pietiek. Priekšlikums bijis izvietot novērošanas kameras Saeimas centrālās ēkas trešajā stāvā blakus Āboltiņas kabinetam, kur novietoti skapji ar vērtīgām ārvalstu delegāciju dāvanām. Tomēr kameru leņķis fiksētu arī personu plūsmu, kas ierodas pie Vienotības līderes.
Oficiālajā versijā Āboltiņa prezidija slēgtajā sēdē norādījusi, ka uzticas Saeimas darbiniekiem un nepieļauj zādzības no dāvanu skapjiem, bet neoficiāli šāda politiķes pretošanās novērošanas kameru izvietošanai tiek skaidrota ar viņas nevēlēšanos atstāt liecības par savu apmeklētāju plūsmu, kurā ir arī uzņēmēji un ar ekonomisko ietekmi saistītas figūras.
Atklātus komentārus par sēdē spriesto tās dalībnieki neatklāj, jo dienaskārtībā bijis jautājums par Saeimas apsardzes pastiprināšanu, kas ir ierobežotas pieejamības informācija. Iemesls šādam ierosinājumam, kas nācis no Saeimas administrācijas puses, bijusi nesenā portatīvo datoru zādzība no Saeimas plenārsēžu zāles. Arī plenārsēžu zālē netiek veikta videonovērošana, jo savulaik pret to iebilduši paši deputāti, lai netiktu fiksēta uzvedība balsojumu laikā.
Plenārsēžu zālē gan ir video kameras, bet tās tiek izmantotas tikai plenārsēžu laikā, lai nodrošinātu sēdes translāciju, pēc tam tās tiek atslēgtas, un videoieraksts netiek veikts. Tādēļ pēc datoru zādzības pat nav izdevies atklāt, kad tieši tas noticis - pēdējo reizi datoru esamība konstatēta 27. februāra plenārsēdē, bet to pazušanu Saeimas tehniskie darbinieki konstatējuši tikai 6. martā.
Āboltiņa mēdz savā darba kabinetā Saeimā pieņemt arī uzņēmējus un saimnieciskos lēmumos iesaistītas figūras, un parasti tas notiek pievakarē, kad Saeimā ir mazāka ļaužu plūsma un ir mazāka iespēja, ka to pamanīs žurnālisti, novērojis Pietiek.
Pietiek jau rakstījis, ka dažādi ar Einara Repšes jauno partiju saistīti sponsori, acīmredzot novērtējot reitingu bēdīgās prognozes, sākuši mīt taku atpakaļ pie Vienotības, dodoties pieklājības vizītēs pie Āboltiņas, kura šādām pieņemšanām izmanto arī Saeimas priekšsēdētajas kabinetu.
Pērnā gada nogalē ar puķu pušķi rokā pie Āboltiņas bija ieradies būvfirmas Skonto būve īpašnieks Guntis Rāvis, Vienotības ģenerālsekretāra un par partijas finansēm nu atbildīgā Arta Kampara pavadīts. Rāvis caur dažādu sporta pasākumu sponsorēšanu cieši saistīts ar bijušo Vienotības kasieri, nu Latvijas attīstībai līdzdibinātāju Edgaru Jaunupu.
Pirms dažām nedēļām satiksmes ministrs Anrijs Matīss (Vienotība) audiencē pie Āboltiņas bija atvedis Latvijas Dzelzceļa šefu Uģi Magoni, kura vadītais valsts uzņēmums ir dāsns ar politiķu interesēm saistītu nevalstisko organizāciju un pasākumu sponsors caur necaurspīdīgiem reklāmas līgumiem. Sociālajos tīklos ievietotā fotogrāfija ar Magoni un Matīsu, kuri pēc Āboltiņas apmeklējuma vēlā pēcpusdienā mīņājas pie Saeimas nama, bija izraisījusi apspriešanu politikas un biznesa aizkulisēs, raisot spekulācijas par tās saimniecisko kontekstu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
