Iesaki rakstu: 
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Protams, paziņojumā tiek vēstīts tikai par absolūtajiem skaitļiem, nevienu konkrētu darījumu neatklājot. Žēl. Būtu, mazākais, interesanti uzzināt vismaz to, tieši kādās biznesa jomās līdzekļi pārsvarā tikuši iesaldēti. Piemēram, cik procenti no šīm summām ir saistīti ar bēdīgi slavenām bankām – PBN un BIB?
Tad vismaz sabiedrībā – ko pagalam nogurdinājusi mūsu «kompetento kantoru» visgudra klusēšana uz VID ķēķa skandālu fona – raisītos cerības, ka arī šajā frontes iecirknī mūsu likumsargātāji tomēr izcīnījuši kādas patiesa progresa druskas.
Pirms kāda laika es publicēju diezgan rūpīgi uzmargotu denunciāciju par pāris kolorītiem mūsu biznesa aprindu personāžiem, kuri bija saistīti ar PNB bankas agrāko agregātstāvokli. Cita starpā, protams, iekļaujot tās tekstā tobrīd aktuālo atslēgvārdu “Panamas papīri” (precīzāk – Paradise papers), lai mūsu valsts likumu un maka sargiem mana vēsts vieglāk iekristu acīs.
Diemžēl pēc tās publikācijas ne šī, ne citas iestādes nav izrādījušas interesi manis aprakstīto izmeklēt. Pat ne carnikavieša Aināra Kokoreviča amizanto savas mājas pārdošanu ar atpakaļizpirkšanu.
Droši vien netrūkst cilvēku, kuri no VID ir smagi dabūjuši «pa pirkstiem» dēļ daudz triviālākām lietām – gan par ienākumu deklarācijām un kapitāla pieauguma nodokli, gan par kovidlaikā saņemtiem pabalstiem. Te, atļaušos apgalvot, VID darbiniekiem uz sudraba paplātes tiek priekšā nolikta diezgan pamanāma naudas mazgāšanas shēma, bet atbildē – klusums. Pārāk sarežģīti?
Vājš mierinājums, ar ko mani uzmundrināja tehnoloģiski advancētāks kolēģis: publikācija nav atstājusi vienaldzīgu vismaz vietējo armēņu kopienu. Tajos sociālajos tīklos, kur iespējams aplūkot profilu statistiku, (viņam patīk izteikties oficiozi) «rakstā norādītās personas un viņiem pietuvinātie – augsti stāvoši armēņu finanšu iestāžu cilvēki – itin daudz ir apmeklējuši to cilvēku profilus, kuri bijuši tik drosmīgi, lai šo rakstu pārpublicētu arī savā privātajā profilā».
Līdz ar to droši vien ir visai neproduktīvi mūsu likumsargiem kaut ko pavaicāt par manis piesauktajā Carnikavas šķērsielā jau iedzīvojušos Igaunijas IT industrijas “haizivi” Sergeju Pjanovu (personas kods 100857-XXXXX)?
Mūspusē viņam pieder vienīgi īpašums Carnikavas pagastā (Ādažu novads), Vīnkalnu ielā. Kaimiņvalstī Pjanovs ir zināms kā DATA TECHNOLOGIES OÜ (reģistra kods 14131616) īpašnieks un – pastarpināti – Infonet DC OÜ līdzīpašnieks. Viņa uzņēmums ir visādi «tīrs», tas strādā ar regulāri lielu apgrozījumu, bet “nez kāpēc” – ar fantastiski mazu peļņu vai pat zaudējumiem.
Vai tikai ēstipoisam – carnikavietim tā paša rajona kaimiņi Kamaljans un Kokorēvičs nav samācījuši savus biznesa trikus? Taču šis, kā pats saprotu, ir vien retorisks jautājums.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
