Iesaki rakstu: 
Kad Agnese Logina šā gada 17. jūnijā negaidīti paziņoja par atkāpšanos no kultūras ministres amata, dīvaini šķita tas, ka lēmumu esot motivējuši “personiski iemesli”. Ne mazāk dīvaini bija uzzināt, ka tanī pašā dienā tika atrasta nākamā kandidāte – Agnese Lāce.
Drīz vien atklājās, ka Logina amatu pametusi “Progresīvo” valdes spiediena dēļ. Taču jādomā, ka spiediens tika izdarīts ne jau Loginas nepiemērotības un nekompetences dēļ, jo tad viņa kā sakratītas šampanieša pudeles korķis būtu izlidojusi no ministres krēsla jau otrajā ministrēšanas dienā. Taču Loginai gandrīz gadu tika ļauts netraucēti runāt un darīt muļķības. Tas liek secināt, ka iemesls ir bijis cits.
Rūpes par nacionālas kultūras uzturēšana un kopšanu neiekļaujas “Progresīvo” ideoloģijā, tādēļ vienīgais racionālais demisijas skaidrojums varētu būt tas, ka Loginai, kas bija gana sarkana, tomēr pietrūka tāda īstenas plintnieces tvēriena un rakstura, kāds piemīt Lācei.
Saprotamu iemeslu dēļ neviens no sabiedriskajiem medijiem nav vēlējies rūpīgi izanalizēt Lāces portfolio, tāpēc apņēmos veikt šo pilsoņa pienākumu, proti: izvērtēt, ar ko un kāpēc viņa varētu būt labāka ministre. Ja kāds neatkarīgs žurnālists vai pētnieks to ir jau izdarījis, viņš var tālāk nelasīt. Bet es tikmēr turpināšu šķetināt.
Pirmais, kas rada izbrīnu, ir fakts, ka Lāce deputāta kandidāta anketā nav norādījusi savu tautību.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka neviens “progresīvais” to nav norādījis. Kādēļ tā? Varbūt nezina? Nevarētu tā būt, jo pasē taču rakstīts. Varbūt kaunas? Bet varbūt viņa vienkārši neuzskata nacionālo piederību par svarīgu cilvēka identitātes daļu?
Internacionālistu idejiskais tēvs biedrs Markss savulaik teica, ka “proletariātam nav tēvijas”. Vai brīnums, ka “Progresīvo” programmā nav ne vārda par nacionālo pašapziņu un nacionālo kultūru? Jo nacionālisms – tās ir mājas, bet mājas nozīmē robežas un likumus, tradīcijas un vērtības, kas neiederas “iekļāvīgās dažādības” ideoloģijā un tai aktīvi pretojas. Ja Lāce nespēj publiski atzīt sevi par latvieti, kā es varu būt drošs, ka viņa aizstāvēs latviešu kultūru? Īstenībā es pat neloloju šādas ilūzijas. Tas diemžēl nozīmē, ka Latvijas Kultūras ministres amatu ieņem nevis nacionālas valsts patriote, bet internacionālistu jeb globālistu instruments un rupors.
Otra lieta. Mani vairs neizbrīnī inteliģentu un kompetentu cilvēku deficīts politikā.
Latvijā izglītības nozari vada bijusī slimnīcas vadītāja, satiksmes ministrs “izmeklē” pats savus noziegumus, bet aizsardzības ministrs Krievijas armijas kaujas dronu, kas pildīts ar vismaz piecdesmit kilogramiem sprāgstvielu, dēvē par “miermīlīgu”.
Līdz ar to nebūtu jābrīnās arī par faktu, ka jaunās kultūras ministres izglītībai un darba pieredzei nav sakara ar kultūras nozari.
Gan bakalaura, gan maģistra darba temati liecina, ka viņas akadēmisko interešu fokuss ir migrācijas un integrācijas procesi.
Spriediet paši: “Eiropas Savienības Kopējās imigrācijas politikas attīstība un izaicinājumi” un “Imigrācijas radītie draudi drošībai: gadījumu analīze caur integrācijas prizmu”. Bakalaura darba anotācijā teikts, ka Lāce “izsaka ieteikumus tam, kas būtu jāietver rīcības plānā Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta ieviešanai dzīvē.” Lācei ir divi maģistra grādi, viens iegūts Latvijas universitātē, otrs – Amsterdamas, Deusto un Osnabrikas universitāšu kopīgais grāds migrācijas studijās. Un arī Turcijas Koča Universitātē, kur Lāce ir uzņemta doktorantūras programmā, viņa strādā Migrācijas pētniecības centrā.
Tātad visa Lāces pieredze ir saistīta tikai un vienīgi ar migrācijas un integrācijas jautājumu pētīšanu un risināšanu. Svarīgi ir zināt, ka Lāce bija noziedzīgās organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle laikā, kad šī biedrība palīdzēja pieciem sīriešu nelegāļiem pārkāpt Latvijas-Baltkrievijas robežu.
Par to Valsts robežsardze ierosināja krimināllietu. Vai te vēl varētu būt kādas ilūzijas par vērtībām un Lāces mērķiem?
Treškārt, nozīmīga Lāces biogrāfijas daļa aptver septiņu gadu darbu domnīcā “Providus”, kur viņa bija vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā. Tas ir Sorosa Fonda dibinājums, kas uztur kreisos aktīvistus, kuri tur saņem dāsnu finansējumu, ko viņi konvertē “iekļāvīgo dažādību” un “atvērtību” proponējošos pētījumos. “Providus” mājaslapā atrodama informācija par to, ka Lāce ir vadījusi piecus projektus, kopumā “apgūstot” aptuveni 310 tūkstošus eiro. Košākais projekta nosaukums – “Rasisma un ksenofobijas novēršana un apkarošana, attīstot citu valstu pilsoņu sociālās prasmes”.
Ceturtkārt, no Lāces publikācijās ietvertajiem secinājumiem izriet, ka par nopietnu problēmu Lāce uzskata latviešu vēlmi stiprināt valsts valodu. Lāce piedāvā aizmirst deportācijas, reformēt latvietību un veidot jaunu nāciju (varbūt tāpēc viņa neatklāj savu tautību, jo nosaukums tai vēl nav izdomāts?). Tāpat Lāce kritizē sabiedrības zemo atvērtību pret “citādajiem”. Kā risinājumu viņa piedāvā saziņu starp dažādām sabiedrības daļām vairākās valodās. Acīmredzot cer, ka tad, ja ar mani kāds uzstājīgāk runās krieviski, es pēkšņi aizmirsīšu čekistu nogalinātos radiniekus.
Un, protams, Lāce nenogurusi uzsver, ka imigranti no trešajām valstīm atrisinās demogrāfisko problēmu un veicinās ekonomiku ar vēl nepieredzētu sparu.
Un te nu man rodas vairāki jautājumi. Vai šī persona ir piemērota kultministres amatam? (Ak, piedodiet freidisko pārteikšanos!) Manuprāt, nekādā gadījumā ne.
Vai viņa būs labāka plintniece par Loginu? Noteikti.
Vai Lāce aizstāvēs latvisko kultūru, identitāti un dzīvesziņu? Protams, ka ne.
Lai arī pagājuši ir tikai divi mēneši kopš Lāces iecelšanu ministres amatā, viņas darbības sāk apstiprināt nule izteiktās bažas.
Par to liecina fakts, ka Lāce nevēlas ievērot Nacionālajā drošības koncepcijā noteikto kārtību, kas paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturs ir veidojams tikai latviešu valodā un valodās, kas piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Šis, kā Lāce apgalvo, “pēdējā brīdī iekļautais teikums” neesot īstenojams, jo tas liedzot izveidot arī mazākumtautības uzrunājošu mediju vidi.
Ministre nevēlas atzīt, ka krievu valoda sabiedriskajos medijos stiprina okupācijas režīma radīto rusifikāciju. Lāce uzsver nepieciešamību integrēt “piekto kolonnu”, lai arī nenoliedz tās vēsturisko lomu latviskās identitātes nīdēšanā.
Turklāt no ministres teiktā izriet, ka viņa neatšķir jēdzienus “mazākumtautība” un “minoritāte”, un grib mazākumtautībām nodrošināt minoritāšu privilēģijas.
Atgādināšu, ka patlaban Latvijā dzīvo tikai viena etniskā minoritāte – lībieši. Jo tikai viņiem līdztekus latviešiem bijušas vēsturiski apdzīvotas teritorijas Latvijas administratīvajās robežās, laika gaitā kļūstot par latviešu tautas daļu.
Būdama “progresīvā”, Lāce atbalsta marksistu ekonomikas principu “atņemt un pārdalīt”, tāpēc viņai nav iebildumu pret topošā apvienotā sabiedriskā medija vadītāju atalgojumu aptuveni desmit tūkstošu eiro apmērā. Tā kā valsts sektorā nodarbināto algas tiek nodrošinātas no privātajā sektorā strādājošo iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem, tas nozīmē, ka lai nodrošinātu valdes priekšsēdētāja 12 359 eiro (bruto) algu, nepieciešami četrdesmit astoņi nodokļu maksātāji, bet visu valdes locekļu uzturēšanai – divi simti četrdesmit.
Un visbeidzot. Zīmīgi, ka Logina atkāpās 17. jūnijā – dienā, kad 1940. gadā Latviju okupēja PSRS. Un jau tās pašas dienas vakarā Lāce tika nosaukta kā nākamā šā amata kandidāte. Nejaušība vai ļauns joks?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
