Sarkangalvīte un vilks

Reiz Sarkangalvītei bija neliels uzņēmums, kuru mūsdienās sauc par mikrouzņēmumu. Būdama godīga un apzinīga savas valsts pilsone, jau no pirmās sava uzņēmuma pastāvēšanas dienas viņa veica nepieciešamo grāmatvedības uzskati un reizi ceturksnī nomaksāja nodokļus un iesniedza deklarācijas.

Kad dibināja uzņēmumu, Sarkangalvīte, protams, sapņoja, ka viņas uzņēmums, gadiem ejot, kļūs lielāks un varenāks, bet diemžēl tā nenotika. Lai arī pastāvēja iespēja uzņēmuma darbību turpināt līdzšinējā formā un darbu apjomā, viņa, alkdama pārmaiņu, nolēma to likvidēt burtiski dažas dienas pirms uzņēmuma trešās dzimšanas dienas. Likvidējot uzņēmumu, visas finansiālās un juridiskās saistības ar valsti viņa savlaicīgi nokārtoja.

Tā kā tas bija mikrouzņēmums un Sarkangalvīte bija vienīgais tā darbinieks, uzņēmuma likvidācija valsts ekonomiku neiedragāja. Vienīgais iespējamais cietējs šajā situācijā bija pati Sarkangalvīte un viņas ģimene, kas, viņasprāt, ir nelielu uzņēmumu absolūta priekšrocība valstiskā mērogā. Skumjāk viņai kļuva tajos brīžos, kad likvidēja lielus uzņēmumus un darbu zaudēja daudz vienkāršo darba rūķu.

Sarkangalvīte nekad nesēdēja rokas klēpī salikusi, bet vienmēr nenogurstoši meklēja sevis realizācijas iespējas. Likvidējusi uzņēmumu, viņa pamanījās realizēt vairākus projektus, kurus laika trūkuma dēļ līdz šim biju atlikusi. Tomēr šis nav reklāmas raksts, un nebūtu pareizi, ja šeit tiktu stāstīts par to, ko viņa pašlaik dara vai ir darījusi.

Tā, skaistus sapņus sapņojot un jaunas idejas (arī biznesa) lolojot, Sarkangalvīte dzīvoja laimīgi un saticīgi, līdz kādu dienu, trīs nedēļas pirms ziemas saulgriežiem, viņas e-pastkastītē pienāca automātiska ziņa no VID, ka viņai “ir pienācis ziņojums no VID”. Pierakstījusies savā VID-EDS profilā, Sarkangalvīte ieraudzīju brīdinājumu, ka viņai ir nodokļu parāds 3,22 eiro apmērā par viņas likvidēto mikrouzņēmumu, turklāt nodokļa parāda pamatsumma bija 1,92 eiro, bet pārējo summu veidoja pierēķinātā kavējuma nauda. Detalizētāka informācija par nodokļa parāda izcelsmi nebija pieejama.

Tā kā uzņēmējdarbību Sarkangalvīte bija pārtraukusi pirms gandrīz jau gada un parāda summa bija salīdzinoši niecīga, vairāk viņu pārsteidza tas, ka tāds parāds vispār izveidojies. Pārbaudījusi savus grāmatvedības papīrus, iesniegtās un pieņemtās MUN deklarācijas, nekādas kļūdas un neprecizitātes viņa neatrada. Grāmatvedību Sarkangalvīte kārtoja akurāti, nodokļus maksāja regulāri un deklarācijas iesniedza savlaicīgi. Viņasprāt, neprecizitātes varēja būt radušās tikai un vienīgi saistībā ar pēdējo iesniegto deklarāciju, kuru pēc uzņēmuma likvidācijas vairs nevarēja iesniegt elektroniski, bet vajadzēja iesniegt papīra formātā, tādēļ viņa nezināja, vai deklarācija ir vai nav pieņemta. Tomēr, pārrēķinājusi grāmatvedības datus par uzņēmuma darbības pēdējo ceturksni un pārbaudījusi nomaksātos nodokļus bankas kontu izrakstos, viņa secināja, ka visu bija nomaksājusi korekti.

Tad Sarkangalvīte nolēma uzrakstīt VID elektronisku vēstuli, kurā norādīja, ka nepiekrīt nodokļa parādam, un lūdza VID skaidrojumus, kā parāds radies un aprēķināts. Uz atbildi bija jāgaida 2 nedēļas.

VID paskaidroja, ka nodokļa parāds ir par pirmo uzņēmuma darbības ceturksni, kurā tika deklarēts 15 latu apgrozījums, bet netika veikta nodokļa nomaksa. Minētie 15 lati bija Sarkangalvītes personīgais ieguldījums uzņēmumā par uzņēmēja konta atvēršanu bankā un maksa par internetbankas apkalpošanu uzņēmuma darbības pirmajā ceturksnī. Reāla uzņēmuma saimnieciskā darbība šajā periodā nenotika – nebija nedz ienākumu, nedz izdevumu.

Diemžēl atbilstoši tajā brīdī pastāvošajai likumdošanai un ierakstiem grāmatvedības formulāros Sarkangalvītei MUN deklarācijā nācās norādīt arī personīgo ieguldījumu, kas tajā brīdī, izmantojot grāmatvedības vienkāršo ierakstu sistēmu, vēl parādījās arī uzņēmuma kopējā apgrozījumā. Šeit gan jāpiezīmē, ka deklarācijā viņa atzīmēja šo summu kā uzņēmuma apgrozījumu ceturksnī, bet ailē, kurā jānorāda maksājamā nodokļa apmērs, atstāja nulles vērtību. Deklarācija tika iesniegta VID. Deklarācija tika pieņemta, nekādi iebildumi no VID puses par tās aizpildīšanu netika izteikti. Sarkangalvīte, protams, domāja, ka VID savas kompetences un resursu pieejamības ietvaros “redz”, ka ir veikts personiskais ieguldījums, un dzīvoja laimīgi tālāk.

Saņēmusi atbildi no VID, Sarkangalvīte sadusmojās. VID gribēja piedzīt nodokļus no personiskā ieguldījuma uzņēmumā. Šajā gadījumā ieguldījums bija tikai 15 lati, bet kas būtu tajā gadījumā, ja tie būtu 15 tūkstoši latu! Bija arī pagājuši gandrīz 4 gadi, kopš minētās deklarācijas aizpildīšanas dienas, un VID bija aprēķinājis ne tikai it kā nepamaksāto nodokļa parāda, bet arī kavējuma naudu, kas līdz ar VID atbildes vēstuli bija pieaugusi vēl par 3 centiem, turklāt pirmo reizi viņa uzzināja par parādu vienlaikus ar jau pieskaitīto kavējuma naudu!

VID bezpersoniskā attieksme Sarkangalvītei likās ciniska. Viņa rakstīja atbildes vēstuli, kurā norādīja, ka atbilstoši tajā brīdī pastāvošajai likumdošanai un ierakstiem grāmatvedībā viņa savas saistības pret valsti bija nokārtojusi. Viņa arī lūdza VID skaidrot, kādēļ, neceļot iebildumus, minēto deklarāciju VID ir pieņēmis un kādēļ par nodokļa parādu viņa tiek informēta novēloti, turklāt vienlaikus ar jau pierēķināto kavējuma naudu, kas uz vēstules rakstīšanas brīdi jau gandrīz sasniedza 70% no parāda pamatsummas.

Atbilde no VID pienāca tikai jaunajā gadā. Atvērusi savu VID-EDS profilu, pirmais, ko Sarkangalvīte pamanīja, bija nozudušais brīdinājums par nodokļu parādu. Savukārt atbildes vēstulē VID izvairīgi atsaucās uz likuma pantu, pēc kura tiek aprēķināta kavējuma nauda, bet sakarā ar iesniegto MUN deklarāciju ieteica sazināties ar citu VID inspektoru, norādot attiecīgo telefona numuru. Tas bija arī viss.

Nodokļu inspektoram Sarkangalvīte gan nezvanīja, jo uzskatīja, ka līdz ar nozudušo brīdinājumu par nodokļa parādu viņas EDS profilā VID netieši ir atzinis savas rīcības kļūdu. Ar to šī pasaka arī beidzās, un Sarkangalvīte laimīgi dzīvo tālāk. Ak, jā, vilks šajā stāstā tieši pieminēts gan netika, bet cītīgs lasītājs to noteikti atpazina.

Sarkangalvītes stāsts manī uzjundīja sekojošas pārdomas.

Pirmkārt, viss liecina par VID nekompetenci, izskatot un pieņemot nodokļu maksātājam būtiskus dokumentus, tostarp deklarācijas. Tā vien izskatās, ka viens otrs ierēdnis nelietderīgi deldē savas bikses krēslā, kas, starp citu, nopirkts par nodokļu maksātāju naudu, tā īsti nenojaušot (par sapratni nemaz nerunājot), ka no viņa tiek gaidīta profesionāla rīcība, kas būtu vērsta uz mūsu kopējo, nevis viņa personisko labklājību prēmiju izskatā.

Šajā sakarā es ikvienam lasītājam gribētu jautāt, vai mums ir tāda valsts varas institūcija, kurai ikviena nodokļu maksātāja vārdā būtu jāuzrauga un jākontrolē VID darbības (vai varbūt bezdarbības) lietderība? Tā kā VID ir Finanšu ministrijas padotības iestāde, ministrijai pēc būtības būtu jāuzrauga arī VID darba kvalitāte. Ja ministrija to nedara, vai nav tā, ka arī tā attiecībā pret vienkāršo nodokļa maksātāju nepilda tai uzticētās funkcijas? Kā jau mēs, vienkāršie mirstīgie, zinām, ierēdņi vien noplātīs rokas, rotēs no viena krēsla uz otru, un neviena atbildīgā par neizdarībā tā arī nekad nebūs.

Otrkārt, nejauši parādījušais brīdinājums VID-EDS lietotāja profilā par nodokļa parādu vienlaikus ar jau aprēķinātu kavējuma naudu netieši norāda uz jaunas VID programmatūras aktivizēšanu. Pieļauju, ka Sarkangalvītes stāstā minētais brīdinājums par nodokļa parādu ir automātiski ģenerēts – programma atrada datus, atbilstoši tos identificēja un izveidoja brīdinājumu.

Ja tas ir tā, tad man nāk prātā gadījums ar Neo, kad viņš absolūti legāli piekļuva VID datu bāzei, kas citkārt nebija domāta parastajiem mirstīgajiem. Acīmredzot šoreiz VID aktivizēja programmatūru, tā īsti nepārbaudot tās darbību. Protams, neviens vainīgais iekš VID nedz toreiz, nedz tagad neatradīsies. Neviens par nolaidību un valsts resursu izšķērdēšanu sodīts netiks. Tas, ka valsts institūcija nav spējīga rīkoties racionāli un sociāli taisnīgi, šķiet, nevienu vairs nepārsteigs.

Treškārt, Sarkangalvītes stāsts ir klajš cilvēktiesību pārkāpums. VID rīcības rezultātā veselu mēnesi Sarkangalvīte jutās morāli pazemota un diskriminēta, bet valstij bija jānodrošina viss iespējamais, lai šādas situācijas izveidošanos nepieļautu. Diemžēl valsts savas saistības neizpildīja. Neviens vainīgais, protams, netiks nedz meklēts, nedz atrasts.

Šī raksta mērķis arī nav meklēt vainīgos, bet gan aicinājums ikvienam cilvēkam neatkarīgi no tā, kādu darbu viņš dara vai kādu amatu ieņem, darīt savu darbu nesavtīgi, domājot par mūsu kopējo, nevis par savu personisko labklājību. Ceru, ka, stāvot plecu pie pleca, mums visiem kopā tas arī izdosies!

Novērtē šo rakstu: