Saruna zemzemē. Kolaboracionisms un kolaboracionisti
Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem20.11.2024.
Komentāri (80)
Iesaki rakstu: 
Vārds «kolaboracionisms» ir sarežģīts termins, kas ietver sevī iemeslus, ieganstus, atrunas un sekas, bet faktiski apzīmē to pašu – nodevību. 106 gadus pēc Latvijas valsts dibināšanas un 34 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tie, kuri kolaborēja ar okupācijas varu un tādējādi ir līdzatbildīgi latviešu tautas traģēdijā, joprojām nav atzinuši savu vainu, nav lūguši piedošanu tiem, kuru dzīves viņi ietekmējuši. Ogrē kādreizējā dzelzceļnieku patvertnē kodolkara gadījumam Indrānu ielā 9 atvērta zemzemes ekspedīcija «Kolaboracionisms un kolaboranti».
Izstādes baisākais eksponāts atrodas vienā no patvertnes telpām pie sienas. Mūsdienās publiski atpazīstamo personu saraksts – slēptie okupācijas varas kolaboracionisti – zināmākie vārdi un uzvārdi no «čekas maisiem». Ļoti, ļoti daudz pazīstamu vārdu, un atsevišķi izcelti tie kolaboranti, kas jau atjaunotajā Latvijas valstī pat saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni.
Turpat līdzās uz galdiem ir LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka – trijos eksemplāros, lai apmeklētāji var ērti šķirstīt aģentu kartītes, padomju ideoloģiskajam vadonim Ļeņinam no augšas noskatoties. 2
5 padomju kolaborantiem izstādē atvēlēta padziļināta izpēte, un patversmes telpas tam ir īpaši piemērotas. Katram sava celle. Attēls pie sienas un galds, pie kura apsēsties, lai iepazītos ar viņa lietu un sasniegumiem padomju okupācijas varas stiprināšanā.
Šie uzvārdi ikvienam ir pazīstami – sākot no tautā iemīļotiem skatuves māksliniekiem, kas jau aizsaulē, beidzot ar aktīviem politiķiem, politikas komentētājiem, juristiem, mācībspēkiem. Umblija, Vulfsons, Ziedonis, Skulme, Ēlerte, Skudra, Rozenvalds, Artmane, Ziedonis, Ostrovska, Vonsovičs, Krastiņš, Gorbunovs, Brigmanis, Lembergs, Kalniņš...
Garajā sarakstā vēl daudzi – Eigims, Eipurs, Eisaks, Ekmanis, Ermanbriks, Gaile, Gavars, Gobziņš, Gombergs... Un tā viss alfabēts. Pilnajā kartotēkā droši vien katrs atradīs sev personiski pazīstamu cilvēku – kaimiņu, radinieku, skolotāju. Kādu, kurš denuncēja, iznīcināja otra karjeru vai aizsūtīja uz Sibīriju. Kodolpatvertnes būve dziļā zemzemē ir īpaši piemērota vide, lai aptvertu un saliktu kopā šos pazīstamos uzvārdus ar nodarījumiem, ko tie veikuši. Smarža, gaisa mitrums, skaņa gluži kā čekas pagrabos...
Līdz šim tikai viens padomju varas kolaborants ir publiski atzinis un nožēlojis sadarbību ar padomju varu. Tas ir ārsts un politiķis Georgs Andrejevs. Lai viņam vieglākas smiltis. Pārējie, lielākoties, sadarbību nolieguši, stāstījuši visādas muļķības, ka viss nav tik viennozīmīgi, ka laiki tādi bijuši, ka tikai vazājuši čekistus aiz deguna, ka ielikti aģentūrā aiz neko darīt un ka vispār – īstā kartotēka esot tikai Maskavā. Un viņi turpina savu sabiedriski politisko darbu, māca jauniešus, strādā vai bauda vecumdienas. Bet – ja sāksies karš – ei nu zini, kuru zvērestu viņi pildīs – Latvijas valstij doto vai Padomju Savienības mantiniecei – krievijai.
Izstāde zemzemē ir tapusi, publicistam Lato Lapsam sadarbojoties ar Ogres novada Mākslas un vēstures muzeju un Ogres novada pašvaldību. Par apstākļiem, kādos novadnieks Lato Lapsa ticis līdz probācijas darbu pildīšanai novadā, «Ogres Vēstis Visiem» jau rakstīja – advokāta Romualda Vonsoviča dēļ. Viņš ir viens no 25 padomju varas kolaborantiem, kam atvēlēta atsevišķa celle patvertnē. Tieši viņš panāca publicista Lato Lapsas notiesājošu spriedumu un tādējādi iedvesmoja izstādes izveidei, kā arī plašākai sarunai par padomju kolaboracionistiem mūsdienu Latvijā. Nepabeigtai un tā pa īstam pat nesāktai sarunai. Iespējams, šī izstāde to aizsāks, vai vismaz kalpos par neērtu atgādinājumu, ka tāda saruna joprojām ir nepieciešama.
Ievadvārdus izstādes atklāšanā teica Ogres novada mērs Egils Helmanis. Jau trešo gadu vedot uz Ukrainas fronti palīdzības kravas, viņš personīgi ir redzējis sekas tam, ko nodara kolaboracionisms. Hrozas ciematā divi brāļi, divi ukraiņi, uzsūtīja krievu raķeti bēru ceremonijai un 60 cilvēki gāja bojā. Un nodevības dēļ krievu gūstā nonāca arī Oleksijs Anuļa – ukraiņu karavīrs, kurš izstādes atklāšanā pastāstīja par savu liktenīgo tikšanos ar nodevēju. 40 gadu vecu sievieti, kura vispirms, noturot viņu par ievainotu okupantu, gribēja palīdzēt, bet sapratusi, ka tas ir tautietis, aizcirtusi dārza vārtiņus. Noziņojusi krievu vienībai, un tālāk sekojuši daudzi mēneši krievu gūstā. Ar spīdzināšanu, izvarošanu, visām iespējamām šausmām, izņemot nāvi. Jo krieviem vajadzīgi arī gūstekņi apmaiņai. Bet citiem tā nepaveicās.
Oleksijam Anuļam bija daudz laika, lai domātu par nodevības mehānismiem, un viņš kolaboracionistus klasificējis četrās grupās. Vieni neminstinoties nodeva ievainotos un karavīrus okupantiem, kā viņa gadījumā. Otri paši tikuši sagūstīti un gūstā palīdzējuši spīdzināt savus tautiešus. Trešie, kas agrāk baudījuši sabiedrības krējuma priekšrocības, arī pēc sagūstīšanas saglabājuši pozitīvus uzskatus par krieviem. Ceturtie ir tie, kas pēc 10 gadu ilguša kara atrodas frontes aizmugurē. Cieš no tiem pašiem krievu uzbrukumiem, bet vienalga atbalsta krievijas vēstījumus. «Šie visi četri kolaboracionisma veidi ir kā dažādas vēža metastāzes. Viņi ir sabiedrības vēzis. Rūpējieties, lai jūsu sabiedrība ir vesela,» aicina daudz cietušais karagūsteknis Oleksijs Anuļa.
Šī izstāde ir pārāk ilgi atliktas diskusijas sākums. Pirmais mēģinājums bija uzreiz pēc neatkarības atgūšanas. Nesekmīgi. Pirms vairākiem gadiem demokrātijas higiēnas jautājumu aktualizēja eksprezidents Egils Levits. Nesekmīgi. Tagad seko jauns mēģinājums. Valsts mediji, ziņu aģentūras un lielie komercmediji izstādes atklāšanu draudzīgi ignorēja, taču, kā uzsver tās galvenais autors Lato Lapsa: «Ar kaut kādu cinīti ir jāsāk!»
Lai mēs kā sabiedrība vēlreiz nepiedzīvotu to kolaboracionisma galējo fāzi, kas pašlaik redzama Ukrainā.
UZZIŅA
Pieteikties zemzemes ekspedīcijai grupās vai individuāli var Ogres novada Tūrisma informācijas centrā, Ogrē, Brīvības ielā 18, tālr. 29 491 685.
Ik nedēļu izstāde ir atvērta ceturtdienās un sestdienās no plkst. 12.00 līdz 15.00. Lato Lapsa zemzemes ekspedīciju vadīs piektdienās plkst. 12.00 un 14.00.
Ieeja brīva.
Seko mums 
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
Vakar Martins Gauss LTV formulēja divas lietas. Pirmā, ka ar lidojumiem no Rīgas kompāniju uzturēt nevar. Mūsu vizināšanu. Tas ir tas, ko saku gadiem. Nekad nav bijusi šāda iespēja, perspektīva - tikai subsidēšana. Tā gadiem ilgā runa par peļņu, naudas atpelnīšanu vienmēr ir bijusi tikai meli. Guntars garantē.
Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet citi ies par viņiem balsot un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat, kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
