“Saskaņai” ir vieta Latvijas politikā, jo tās misija ir svarīga un mērķi ir aktuāli kā nekad iepriekš
Jānis Urbanovičs18.10.2023.
Komentāri (57)
Iesaki rakstu: 
Ir pagājis gads, kopš partija “Saskaņa” zaudēja vietu politiskajā Olimpā – Latvijas parlamentā. Emocijas pārvarētas, laiks vērtēt, kādus secinājumus mēs katrs esam izdarījuši.
Esmu bijis partijas dibināšanas iniciators, kopā ar “Saskaņu” gan uzvaru laikos, gan zaudējumos. Mums bija kļūdas, dažas no tām smagas, un liela daļa mūsu vēlētāju novērsās. Esmu uzņēmies atbildību par pēdējo vēlēšanu rezultātu.
Joprojām esmu “Saskaņas” biedrs, kaut gan apzināti distancējos pamācīt, virzīt un vadīt. Taču priekšā trīs vēlēšanu cikls, un dažos kolēģos redzu bažas. Vai partija, kuras reitings svārstās 3 – 5% robežās, spēs atjaunot cilvēku uzticēšanos un atgūt ticību pati sev? Vai ir vērts turpināt, tā man jautā. Jūtu pienākumu atbildēt.
Saskaņa ir ne tikai partijas identitāte, šis vārds nozīmē arī mērķi un vienlaikus procesu, kas ved uz mērķi: vienotu politisko nāciju, savstarpēju cieņu, eiropeisku izpratni par minoritāšu tiesībām. Tāpēc “Saskaņa” vienmēr bijusi arī diskusiju platforma gan mūsu biedriem ar ļoti plašu politisko uzskatu spektru, gan pamatnācijas un lielākās minoritātes – Latvijas krievu – viedokļu apmaiņai.
Jūs teiksit – mūsu nostāju vara vienalga neņēma vērā. Bet valdošais vairākums bija spiests to uzklausīt un sadzirdēt!
Tie, kas, izmantojot cilvēku vispārējo apjukumu pēc 24.02.22., ar skaļu troksni pārņēma mūsu elektorātu, nebūt nepārņēma mūsu mērķus un centienus. Viņi nav izdarījuši neko, lai mazinātu plaisu sabiedrībā un neļautu integrācijas vietā iet asimilācijas ceļu.
Ja “Saskaņa” bija aiz sarkanās līnijas, pašreizējā opozīcija ir aiz sarkanā mūra, kam cauri neskan nekādas balsis. Patiesībā viņu darbības kalpo par argumentu visu nokrāsu nacionālistiem, lai vēl vairāk sašaurinātu saprātīga dialoga robežas.
Es joprojām saskatu “Saskaņas” darba lauku, organizējot, pārstāvot, aizstāvot un vairojot sadarbības loku, kuru veidotu Latvijai lojālu cittautu izcelsmes pilsoņi un latvieši, kuri saprot tādas sinerģijas jēgu, vajadzību, nepieciešamību. Tagad vairāk nekā jebkad iepriekš.
Mūsdienu apstākļos nav iedomājama droša valsts, kurā tas nenotiek. Valdošās elites apziņā (pareizāk, tajā produktā, ko viņi cenšas pārdot savam elektorātam) Latvijas krievvalodīgie pilsoņi pastāv kā tāda mītiska masa, kura nezina un negrib zināt latviešu valodu, kurai Latvija vienaldzīga un sirdī Putins. Tā ir ne vien melīga un stulba, bet arī bīstama attieksme. Krievi ir skaidri uztvēruši šādus bezatbildīgus signālus. Daudzi, jo īpaši tie, kam pieprasītas profesijas, pārdomā iespēju aizbraukt, citi krāj sevī dusmas. Ne viens, ne otrs nenāk par labu Latvijai.
Valdošā elite ignorē jebkādus signālus, kas ziņo par sabiedrības sašķeltības padziļināšanos. Piemēram, Fridriha Eberta fonda pētījumu par Latvijas krievu minoritātes uzskatiem (UNDER PRESSURE – An Analysis of the Russian-Speaking Minority in Latvia) šā gada vasarā. Dati rādīja, ka ir pasliktinājusies latviešu attieksme pret krieviski runājošajiem, to atzīst 63% krievu un 62% latviešu.
Nopietnu etnisku konfliktu iespējamību Latvijā pieļauj 28% krieviski runājošo un 22% latviešu. Atbildi “ir iespējams, bet maz ticams” izvēlas 51% respondentu no krieviski runājošām ģimenēm un 54% no latviski runājošām. Un nez kā vēl šie skaitļi mainījušies pēc plašās un valstiski pagodinātās “atkrieviskošanas” kampaņas…
Tāpēc mana atbilde skeptiķiem ir – jā, “Saskaņai” ir vieta Latvijas politikā, jo tās misija ir svarīga un mērķi ir aktuāli kā nekad iepriekš. Atliek vien par tiem cīnīties – principiāli, drosmīgi un pacietīgi.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
