Saskaņas centra deputātiem Mārupe un Jūrmala par tālu, lai nokļūtu Saeimā
PIETIEK12.01.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēl divus pēdējos mēnešus sava „dzīvokļu jautājuma” risināšanai, pirms tiek mainīta Saeimas deputātiem pienākošos kompensāciju sistēma, paguvuši izmantot Saskaņas centra frakcijas deputāti Igors Meļņikovs un Mihails Zemļinskis. Abiem pieder nekustamie īpašumi Rīgā, un savu dzīvesvietu tie deklarējuši Rīgas pievārtē, bet vienlaikus kā formāli ārpus galvaspilsētas dzīvojoši abi novembrī un decembrī saņēmuši kompensāciju dzīvokļa īrei Rīgā.
„Jūs paši pamēģiniet – budžeta pieņemšana un tā tālāk, līdz pašam vakaram mums jāsēž,” ar galvu mājot Vanšu tilta virzienā, pa kuru autobraucēji dodas uz Jūrmalu, saka Meļņikovs, kad Pietiek vaicā, kas viņam traucē ar privāto automašīnu izbraukāt uz privātmāju Kauguros, kas ir netālu no Rīgas.
„Kur tepat? Tie ir gandrīz 50 kilometri!” saka Meļņikovs. Pēc jaunās kompensāciju kārtības stāšanās spēkā no janvāra Meļņikovs no īres līguma Rīgā atteikšoties. Viņš nevēlas atklāt, no kā īrē dzīvokli par vairāk nekā 300 latiem Rīgā, - tas esot paziņa, bet ne tuvinieks.
Meļņikovs savā Valsts ieņēmumu dienestam (VID) iesniegtajā valsts amatpersonas deklarācijā norādījis, ka viņam pieder māja un zeme Jūrmalā, kā arī māja un zeme Rīgā. Deputāts Pietiek skaidroja, ka nekustamais īpašums Rīgā nav apdzīvojams, tās esot sievas firmas izmantotas palīgtelpas.
Savukārt Zemļinskis (attēlā) savā amatpersonas deklarācijā norādījis, ka viņam pieder dzīvoklis Rīgā, kā arī dzīvoklis galvaspilsētai tuvajā Jelgavā. Tomēr viņš aizvadītā gada pēdējos divos mēnešos pieprasījis un saņēmis kompensāciju dzīvokļa īrei Rīgā.
Deputāts Pietiek skaidro, ka dzīvoklis Jelgavā tikai juridiski skaitoties viņa īpašums, - patiesībā viņš tā iegādei aizdevis naudu kādam draugam, kurš tajā arī mitinoties. Arī Zemļinskim piederošajā dzīvoklī Rīgā deputāts dzīvot nevarot – tas esot viņa no vecvecākiem mantotais dzīvoklis, kuru Zemļinskis privatizējis, bet tajā faktiski dzīvojot viņa tēvs.
Zemļinskis savu dzīvesvietu deklarējis Mārupē, kas faktiski atrodas pie Rīgas robežas. Deputāts skaidro, ka tas esot viņa civilsievas miteklis, kurā viņš uzturoties neregulāri un dzīvokļa īre Rīgā tiešām esot nepieciešama.
10. Saeimas deputātu pilnvaras tika apstiprinātas 2. novembrī. Par novembri Meļņikovs ir saņēmis kompensāciju dzīvokļa īrei 354,67 latu apmērā, bet Zemļinskis – 357,67 latu apmērā. Par decembri Meļņikovs dzīvokļa īrei Rīgā ir saņēmis 380 latu kompensāciju, bet Zemļinskis – 370 latu kompensāciju. Turklāt Meļņikovs, ņemot vērā, ka dzīvesvietu deklarējis ārpus Rīgas – Jūrmalā, novembrī saņēmis arī 173,04 latu lielu kompensāciju par iztērēto degvielu, bet decembrī – kompensāciju, kas nepārsniedz 133 latus. Zemļinskis, kurš dzīvesvietu deklarējis Mārupē, transporta kompensācijā novembrī arī saņēmis 173,04 latus, bet decembrī – kompensāciju, kas nav pārsniegusi 133 latus.
No 2011. gada janvāra stājas spēkā jaunā kompensāciju kārtība Saeimas deputātiem: vairs nebūs dalītas kompensācijas par īri un transportu. Tagad īres un transporta kompensācoija tiek apvienota, un tās apmērs tiek rēķināts atkarībā no attāluma, kāds ir no deputāta deklarētās dzīvesvietas līdz Rīgai. Pavisam iespējamas 11 kategorijas: ja deputāts dzīvesvietu deklarējis Rīgā vai 19 kilometru attālumā no Rīgas, viņam ir tiesības pretendēt uz 71 latu lielu kompensāciju; 20 līdz 39 kilometru attālumā – uz 122 latu kompensāciju; 40 līdz 69 kilometru attālumā – uz 339 latu kompensāciju; 70 līdz 99 kilometru attālumā uz 358 latu kompensāciju; 100 līdz 129 kilometru attālumā uz 372 latu kompensāciju; 130 līdz 159 kilometru attālumā uz 391 lata kompensāciju; 160 līdz 189 kilometru attālumā uz 405 latu kompensāciju; 190 līdz 219 kilometru attālumā uz 424 latu kompensāciju; 220 līdz 249 kilometru attālumā uz 443 latu kompensāciju; 250 līdz 279 kilometru attālumā uz 457 latu kompensāciju, bet tiem, kuri deklarējušies tālāk par 280 kilometriem no Rīgas, iespējams pretendēt uz 471 lata kompensāciju par dzīvokļa īri un transporta izdevumiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
