Iesaki rakstu: 
Ja arābu valstīs rīko revolūcijas ar īstiem ieročiem un sprāgstvielām, tad Latvijā šogad pāris pretnostatījušos grupu sadomājušas karot mazliet citiem līdzekļiem – ar pildspalvām un parakstiem. Viena karojošā puse gatava stāvēt un krist par valsts apmaksātas izglītības nodrošināšanu tikai valsts valodā, otra – teju vai jebkādiem līdzekļiem īstenot seno sapni par krievu valodas kā otrās valsts valodas nostiprināšanu Satversmē, sagādājot īstu saldo ēdienu civilokupantiem (arī tiem, kuri par tādiem kļuvuši nejauši), viņu pēctečiem un citiem mūsu zemītes bradātājiem ar apšaubāmu lojalitāti (pretējā gadījumā valodas un tās prasmes jautājums nebūtu aktuāls).
Pirms kāda brīža publiskajā telpā viens no politiskajiem spēkiem, kas bauda tieši cittautiešu elektorāta un autoritārā Putina Vienotās Krievijas labvēlību, politisko partiju apvienība Saskaņas centrs (SC), deklarēja, ka pilnībā norobežojas no biedrības Dzimtā valoda iniciatīvas panākt Satversmes grozījumus, lai krievu valodai noteiktu valsts valodas statusu, tajā pašā laikā atgādinot, ka atbalsta oficiālu krievu valodas lietošanu pašvaldībās, lai „gados vecāki cilvēki pakalpojumu varētu saņemt arī krieviski” (kur tie „gados vecākie” nabadziņi bija visus šos gadus, ka neiemācījās valsts valodu? Zilupes stacijā komunismu gaidīja?), un iestājas par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Atklāti sakot, šādi “batoni” ir baltiem diegiem šūti, un SC ar šādu mākslotu “norobežošanos” vēl vairāk parādījusi sevi kā diezgan liekulīga politiskā apvienība, kam svarīga ir nevis Latvijas iedzīvotāju labklājība un bieži piesaukto sociāldemokrātijas ideju īstenošana, bet rūpīgi slēpta valsts līmeņa pārkrievošanās. Ja kāds to neredz, tad varbūt vienīgi tā gandrīz ceturtā daļa balsstiesīgās sabiedrības, kas gatava balsot par šo sociālkomunistisko latviešu valodas iztirgotāju apvienību.
SC pēc būtības ir diezgan nereāli “norobežoties” no Dzimtās valodas aktivitātēm, jo biedrības līderu skaitā atrodami ne tikai radikālie bļauri Vladimirs Lindermans (lai atceramies viņa tiesas zālē izteiktos draudus, ka “daudzi mirs”) un Jevgēņijs Osipovs (kurš, šķiet, latviski runās nākamajā dienā pēc pūces astes uzziedēšanas), bet arī viens no SC vadošajiem ekonomistiem Aleksandrs Gapoņenko, kurš līdz šim nav centies pārāk afišēties. Turklāt tas ir tikai viens faktors, kas liek apšaubīt SC un tās līdzdarboņu lojalitāti Latvijai, taču nebūt ne vienīgais. Lūk, vēl daži.
Jau sen nav nekāds noslēpums, ka ar Osipova vadīto organizāciju Liepājā pastāvīgi kontaktējas vēl kāds Saeimas tipāžs (kas faktiski kļuvis par labāko „kompromatu” pašai SC) Valērijs Kravcovs. Viņa šaubīgā pilsonības iegūšanas epopeja un fakts, ka par latviešu valodas zināšanām kāds “atcerējās” tikai pēc Saeimas vēlēšanām (cik pamuļķim gan jābūt SC „labākajam premjera amata kandidātam” un īpašumu ofšorizatoram Jānim Urbanovičam, lai vispirms tādu personāliju iekļautu kandidātu sarakstā un pēc tam taisnotos, ka par Kravcova valodas (ne)zināšanu „neko nezināju”?), skaidri apliecina šīs politisko partiju apvienības attieksmi pret valsts valodu. Tagad lai Urbanovičs netaisnojas par “Liepājas sibīrieša” valodas neprasmi, jo par to zināja pietiekami labi! Drīzāk te bijušas citas intereses – aiz Kravcova “stāv” pietiekami liela nauda, tomēr SC ziedotāju sarakstā viņa vārds nav atrodams, un tas ļauj izdarīt, minimums, dažus visai loģiskus minējumus...
Pirms gada notikušajā sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa (par tās saistību ar SC, domāju, nav jāstāsta) kongresā viena no tās ekonomistēm Jevgēņija Zaiceva cita starpā ieminējās, ka 1940.gadā Krievija mūsu valsti nevis okupējusi (šis vārds SC politiķiem ir kā zobu sāpes, un likumsakarīgi, ka no tā lietošanas viņi hroniski izvairās), bet gan “sniegusi nelielu palīdzību”. Tolaik neviens no SC līderiem ne ar pušplēstu vārdu no šādiem izteikumiem “nenorobežojās”, un, lai gan skanēja mantra par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, daudzi kongresā pabijušie apliecina, ka liela daļa runātāju tajā uzstājusies krieviski.
Līdz ar to arī SC sevi ir parādījusi kā visai divkosīgu politisko spēku un nenopietnu gaisa jaucēju, kam svarīgāki par visu ir tikai reitingi, ko spodrināt ar Krievijas drauģeļu un vietējo civilokupantu atbalstu un upurējot latviešu valodu. Plaši reklamētā ārvalstu ekspertu ekonomiskā programma izrādījusies tikai aizsegs (spriežot pēc murgainā “alternatīvā valsts budžeta”, ekonomikas jautājumiem SC darbībā labākajā gadījumā ir kosmētiska nozīme). Turklāt SC izpratni par ekonomikas lietām “apliecina” arī Rīgas pašvaldības “pārsālītie” izdevumi par sniega izvešanu, slidotavas ierīkošanu, zupas virtuvēm u.c. publiski izskanējuši skandāli, ko vainagoja kompetentas speciālistes izgāšana Saeimā, izraugoties tiesībsargu. Vai arī no šīm muļķībām un cūcībām SC “norobežosies”? Drīzāk demonstrēs sevi kā neko nezinošu, aprobežotu darboņu vienību, jo tā ir politiski izdevīgāk...
Ko tam visam SC var likt pretī? Vērienīgā krāpšanā apsūdzēta deputāta mālēšanu par “piemēru” un “īstu vīru” (atkal – kur bija SC šefu un paša sasmērētā kandidāta “vīrišķība”, kad viņš tika iekļauts deputātu kandidātu listē?), nu, vismaz tikpat īstu kā eksministrs Ādamsons, kam pēc avārijas izraisīšanas dzērumā visās malās rēgojās ne baltās pelītes, bet starpgadījuma inSCenētāji un provokatori, un arī vainīgi, protams, bija visi citi, tikai ne pats...
Latvijas iedzīvotājiem vēl ir laiks padomāt, kurā pusē nostāties. Ja pašlaik valdošā koalīcija visus ir iedzinusi bezcerībā un “atbrīvojusi” no materiāliem līdzekļiem, tad SC nokļūšana pie teikšanas labākajā gadījumā beigsies arī ar lēnu, pakāpenisku latviešu valodas un latviskās kultūras iznīdēšanu. Lai arī tuvākajos gados SC un viņu līdzdomātājiem valsts valodas statusu kirilicai neredzēt kā sprāguša ēzeļa ausis, jārēķinās, ka ar laiku notikumi var pavērsties arī citā virzienā... Tas var kļūt par uzskatāmu piemēru pasaulei, kā iespējams okupēt veselu valsti un iznīcināt tās nacionālo kultūru bez neviena tanka vai šāviena...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
