Satiksmes ministrija neizrāda gandrīz nekādas dzīvības pazīmes
Aivars Strakšas27.08.2024.
Komentāri (16)
Iesaki rakstu: 
Satiksmes ministrija neizrāda gandrīz nekādas dzīvības pazīmes. Varbūt laiks pieņemt lēmumu. Vai nu pārvietot uz reanimāciju, vai arī ļaut nomirt.
Briškena ministrēšanas laikā no ministrijas ir pārstājuši nākt ārā adekvāti, nozares darbību uzlabojoši un organizējoši risinājumi. Tādus neatceros.
Kas tad ir izdarīts Briškena ministrēšanas laikā?
Apaļš nekas, ja darbu vērtējam pēc padarītā rezultāta, nevis pēc attaisnošanās runās izteikto vārdu skaita.
Sadaļā, kas nav izdarīts, gan ir, ko pieminēt.
- "Rail Baltica" projekts novests līdz absurdam.
- airBaltic pārliecinoši virzās pretī valsts ieguldīto gandrīz 600 miljonu zaudēšanai vai jaunai budžeta dotācijai.
- Dzelzceļa nozares investīcijas nosakošo Indikatīvo infrastruktūras attīstības plānu 2023. - 2027. gadam izstrādāt un apstiprināt neizdodas.
- Satiksmes ministrija vairs nespēj administrēt ES piešķirto finanšu līdzekļu izlietošanu atbilstoši piešķirtajiem mērķiem. ES piešķirtie 400 miljoni var tikt neapgūti un rezultātā zaudēti.
- Plāns, kā panākt drošības uzlabošanos uz ceļiem, satur tikai priekšlikumus par bargākiem sodiem un plašāku kontroli. Nekādu priekšlikumu par ceļu infrastruktūras uzlabošanu. Kaut arī, piemēram, 400 uzkārušies miljoni eiro ir apmēram līdzvērtīgi gada budžeta apjomam, kas tiek izlietots ceļu remontiem un būvei. Tātad problēma nav naudā.
Taisnības labad ir jāpiemin, ka Satiksmes ministrijas strauja degradācija uzsākās jau Linkaita laikā. Ja atceramies, tad pirmos 100 miljonus eiro ES naudas "Rail Baltica" projektam ministrija savas neizdarības dēļ palaida garām vēl Linkaita ministrēšanas laikā. Tāpat arī pašreizējo „Rail” un „air Balticu” nebūšanu pamati tika iebetonēti Linkaita laikā. Vitenbergs tik vien paspēja, kā pabrīdināt sabiedrību par problēmām.
Briškens šobrīd ir novedis Linkaita iesākto līdz loģiskam galam. Satiksmes ministrija pašreiz nespēj funkcionēt un no tās ne ar labu, ne ar sliktu neko ārā dabūt var neizdoties.
Briškena dialogs ar premjeri ir vienkārši izcils tukšrunāšanas paraugs. Varbūt pat labākais, kas jebkad ir sanācis Briškena k-gam.
Nez ko premjere sagaida no sava satiksmes ministra?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
