Iesaki rakstu: 
Referenduma rezultāti ir katastrofāli. Ceturtā daļa Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju faktiski ir nelojāli Latvijai, Latgalē - vairākums. Vēl jau ir pārsimts tūkstošu tādu nepilsoņu, par kuru lojalitāti valsts pamatvērtībām nav mazāko šaubu. Iespaidīgs un draudīgs skaitlis. Ar to nevar lepoties.
Latviju ir pametuši tikai nedaudz mazāk cilvēku, kā tika pazaudēts kara laikā. Latvijas lauki ir tukši, izmiruši, daļēji nodzērušies un nolaisti. Vieni no lielākajiem Latvijas zemes īpašniekiem faktiski ir ārzemnieki. Ar Latvijas nozīmīgākajiem uzņēmumiem ir tas pats. Latvijā izglītība ir nekonkurētspējīga pasaules kontekstā. Latvijā medicīnas sistēma ir zem katras kritikas, neskatoties uz to, ka mums ir talantīgi ārsti. Pilsētās māju fasādes ir nodrupušas un veikalu skatlogos pat centrā nereti redzam uzrakstus – second hand. Cilvēku vairums dzīvo nabadzībā, totālā nabadzībā. Apkaunojoši. Ar to nevar lepoties.
Tagad izskatās, ka kaut nabags, bet lepns. Tas nekur neder, un ar to neko dzīvē sasniegt nav iespējams.
Es redzu risinājumu.
Pirmkārt, tikai caur saliedētu sabiedrību iespējama attīstība. Jā, kā jau minēju iepriekš, pamazām un sākot ar piedošanu. Piedošana nav vājuma, bet spēka pazīme. Arī Jēzus Kristus, Martins Luters Kings, Nelsons Mandela un viņiem līdzīgie ārēji varbūt bija vāji, bet savā pārliecībā stipri. Un izdarīja vairāk nekā tie, kuri tur naidu un aizvainojumu sevī.
Otrkārt, lai cik nepatīkami tas būtu, paņemt un izmainīt izglītības sistēmu. Augstskolās ļaujot apgūt studijas jebkurā valodā (bet ne kārtot eksāmenus), atmest teoriju iekalšanu un pildīt muļķīgus testus, bet ļaut sākt domāt, analizēt, likt pētīt un lasīt tik daudz, ka galva griežas. Skolās kā obligātu noteikt ne tikai latviešu valodas mācību, bet arī divas svešvalodas - krievu un angļu vai vācu, franču.
Treškārt, valstij nekavējoties pieprasīt kā prioritāti caur grandioziem nodokļu atvieglojumiem un pat zināmu protekciju noteikt ražošanas, augsto tehnoloģiju attīstību šeit, Latvijā. Tikai ar lielveikaliem un noliktavām valsti jaunā attīstības līmenī pacelt nav iespējams.
Ceturtkārt, veselības aprūpes sistēma ir izšķirīgi svarīga. Es redzu, kā tai iegūt naudu – uz uzblīdušās ierēdniecības rēķina.
Piektkārt, dārga justīcija. Zinu, nepopulāri, bet lielas algas justīcijā strādājošiem (ne man, jo pats spēju nopelnīt) ir pamats drošībai un paredzamībai ikvienā augsti attīstītā valstī.
Sestkārt, izbeigt draugu būšanu kultūras jomā. Būsim godīgi, kultūrai paredzētie līdzekļi lielākoties tiek izlietoti nevis talantīgāko, bet savējo atbalstīšanai.
Visbeidzot, jāmaina domāšana, kas varbūt mums nākusi līdz ar mātes pienu - atteikties no lepnības, skaudības un nenovīdības, bet katram pašam izdarīt savu lietu vislabāk. Un tā katru dienu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
