Iesaki rakstu: 
Apritē parādījusies krietni ticamāka versija attiecībā uz Saulkrastu novada veidošanas iemesliem. Ne jau deputāta Jāņa Dombravas māja vai rūpes par pludmales tradīciju izaugsmi ir tas galvenais, bet gan koalīcijā lobētais sašķidrinātās gāzes terminālis Skultē. Projekta seja ir latviešu izcelsmes amerikānis – Latvijas goda konsuls Teksasā Aloizs Pēteris Ragaušs. Savukārt, kas stāv aiz viņa, plašākai publikai ir komercnoslēpums.
Par konsulu Ragaušs kļuva 2018. gada februārī, un, kā toreiz vēstīja Ārlietu ministrija, “goda konsula īpašās intereses ir latviešu un latgaliešu kultūra un enerģētikas nozare”.
Šīs intereses Ragaušs tad arī aktīvi virza uz priekšu, kam pierādījums ir portāla “Pietiek.com” nesen iegūtā fotogrāfija – kādā Rīgas krogā pie viena galda alu malko amerikānis Ragaušs, Saeimas deputāts Gatis Eglītis un neviens cits kā tieslietu ministrs Jānis Bordāns.
Pašlaik visaugstākajā līmenī tiek lobēta nacionālas nozīmes statusa piešķiršana iecerētajam terminālim un gāzes vadam uz Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Tas tādēļ, ka statuss projekta virzītājiem ļautu atbrīvoties no nepieciešamības kaut ko saskaņot ar iedzīvotājiem. Standarta kompensācija, un miers.
Būtībā zemi iedzīvotājiem atņemtu valsts, un valsts arī pasludinātu, ka milzīgs tankeris un tam nepieciešamā infrastruktūra Vidzemes atkrastē ir ļoti nepieciešama. Bet jo būtiskākas līdz ar šādu statusu būtu valdības garantijas šim nezināmajam komersantam, ka Latvijas iedzīvotāji tiks piespiesti iegādāties šo gāzi caur uzņēmuma “Latvenergo” termoelektrocentrālēm.
Tieši šādu plānu valsts televīzijas raidījumā “1:1” izklāstīja pats Ragaušs. Viņam vajag garantēto iepirkumu. Pēc būtības Skultes sašķidrinātā termināļa projektu var saukt par OIK-2. Tas paredz, ka iedzīvotāji maksās par to, bez kā pašlaik viņi ļoti labi var iztikt.
Nemiro alu nepadzēra
Tomēr tik gludi projekta virzītājiem viss uz priekšu neiet. Ekonomikas ministrija vēl pērnvasar paziņoja, ka nekādu īpašu valsts atbalstu projektam negrasās rosināt: “Projekta panākumu atslēga ir spēja konkurēt brīvā tirgus apstākļos uz vienlīdzīgiem nosacījumiem kā citiem tirgus dalībniekiem.
Vienlaikus jāņem vērā, ka projekts šobrīd ir agrīnā stadijā, un ir grūti prognozēt tā attīstības gaitu. Skatoties uz šo jautājumu no enerģētiskās drošības aspekta, jebkurš LNG terminālis reģionā veicina Latvijas enerģētisko drošību, jo tas dod iespēju diversificēt energoresursu piegādes avotus un ceļus.
Tādējādi tiek dota iespēja gan Latvijai, gan arī visam reģionam mazināt atkarību no dominējošā dabasgāzes piegādātāja un veicināt konkurenci nozarē, kas ilgtermiņā varētu nozīmēt arī pozitīvu ietekmi uz dabasgāzes cenām. Tādējādi tā ietekme uz kopējo enerģētikas politiku ir uzskatāma par pozitīvu. Turklāt šajā jautājumā jāņem vērā arī nozīmīgs fakts, ka šis ir privāto investīciju projekts. Attiecīgi Ekonomikas ministrija neplāno veidot atbalsta mehānismus plānotajam projektam.”
Acīmredzot ar partiju “KPV LV” un tās ministru Ralfu Nemiro alu sadzert neizdevās. Sakritība vai nē, bet ministram tika anulēta pielaide valsts noslēpumam un līdz ar to darbam kopumā. Turpretim Ragaušam ar kompanjoniem atradušies citi politiskie sabiedrotie, un par to liecina ne jau tikai bilde krogā.
Kūrortā iepeldēs tankeris
Tāds atsevišķs Saulkrastu novads sākotnējā reģionālās reformas piedāvājumā vispār nefigurēja. Skulte tāpat kā līdz šim paliktu pie Limbažu novada vai arī tiktu pievienota jaunveidojamajam Ādažu novadam. Bet tad pēkšņi starp pirmo un otro lasījumu Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijā tapa priekšlikums izveidot atsevišķu Saulkrastu novadu. Formālais priekšlikuma iesniedzējs ir Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava, taču priekšlikuma tālākai virzībai nepieciešams plašāks koalīcijas atbalsts, un tāds acīmredzot ir sarūpēts.
No reformas viedokļa Saulkrastu novads vispār nav vajadzīgs. Sauļošanās nekādā veidā nekļūst kvalitatīvāka, ja formāli tiek piekopta atsevišķā pašvaldībā. Taču termināļa projekta virzībai novada izveide var būt izšķiroši svarīga. Tā pieļauj Didzis Zemmers. Viņš vada Limbažu novadu, kam koalīcija grasās atņemt Skultes pagastu. Un tas notiek pretrunā pašas ministrijas izvirzītajam kritērijam, ka reformas gaitā esošās pašvaldības tiek apvienotas, bet ne izjauktas un saskaldītas.
Importa bizness pret vietējo
Limbažu novada mērs atturas komentēt, kāda ietekme tieši termināļa projekta bīdītājiem ir uz pašvaldību reformas karti, taču viens gan esot skaidrs: “Gāzes cauruļvadu daudz vienkāršāk ir saskaņot un izbūvēt caur vienu pašvaldību, nevis trijām.”
Iedzīvotāji projektu neatbalsta. Saulkrasti ir kūrorta zona, un gāzes tankeri tai vienkārši nepiestāv. Aktuāls ir jautājums arī par drošību un iespējamo kaitējumu videi. Tas pats attiecas uz sauszemi. Gāze pa
Iedzīvotāju iniciatīvas grupu cīņai pret termināli izveidoja Ligita Lapčinska, jo projekts viņu skar ne tikai sabiedriskā kārtā, bet arī privāti. Viņa iecerējusi jūras piekrastē būvēt ekskluzīvu privātmāju ciematiņu ekoloģiska dzīvesveida piekritējiem. Ja zem ciematiņa būs ierakts gāzesvads, ekobagātnieki mājas negribēs pirkt. Bet varbūt nekādas mājas pat nedrīkstēs būvēt, jo gāzesvada aizsargjoslā atļauts nodarboties vienīgi ar lauksaimniecību. Tātad liels importa bizness sagrautu mazāku vietējo biznesu.
Un līdzīgi var gadīties daudziem jaunveidojamā Saulkrastu novada iedzīvotājiem, kuri trāpīsies gāzesvada trases ceļā. Ja valdība piešķirs projektam nacionālās nozīmes statusu, vietējo ļaužu intereses tiks pilnībā pakārtotas amerikāņu vajadzībām. Lai gan nav teikts, ka aiz amerikāņa Ragauša stāv citi amerikāņi.
Nē – vēl vienam OIK
“Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar akciju sabiedrības “Skulte LNG Terminal” valdes locekli Uldi Salmiņu. Viņš pastāstīja, ka projekts var tikt īstenots tikai pie nosacījuma, ja tajā nāk iekšā stratēģiskais investors. Tāds, kas darbojas šajā nozarē un jau ir attīstījis līdzīgus projektus. Pašlaik turpinoties sarunas ar vairākiem potenciāliem partneriem. Kad īstais piekritīs, viņa vārds tikšot publiskots. Ne agrāk.
Kamēr biznesa shēmas autori meklē naudasmaisu, lēnā garā uz priekšu virzās ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. Salmiņš lēš, ka tās pabeigšanai būs nepieciešams aptuveni gads. Un tikai tad, kad ietekmes uz vidi novērtējums būs pabeigts, varēšot iet uz valdību pakaļ nacionālās nozīmes statusam. Nepieciešamo vides pētījumu veikšanai noalgots uzņēmums “Vides konsultāciju birojs”. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir izvērtēt kuģu navigācijas ceļu. Šai Baltijas jūras līča daļā atrodas dabas liegums, tādēļ gāzes maršruti jāsaskaņo ar jūras kaijām un ornitologiem.
Vides pārraudzības valsts biroja priekšnieks Arnolds Lukšēvics lēš, ka šobrīd procedūra atrodas tās pirmajā trešdaļā. Biroja izdotā programma liek izvērtēt daudzus komplicētus projekta aspektus – gan termināļa novietojumu, sprādzienbīstamību regazifikācijas procesā, dzesēšanas sistēmas, cauruļvada sienu biezumu, ietekmi uz putnu sabiedrību utt. Kad ekspertu gatavotais ziņojums būs gatavs, tikai tad varēs sākties tā vērtēšana no vides un pielietoto tehnoloģiju aspekta.
Taču jau tagad sašķidrinātā gāzes termināļa būvniecība ir apsverama no sabiedrības interešu viedokļa. Enerģētiskā drošība un iespēja diversificēt energoresursu piegādes avotus ir neapstrīdami svarīgs arguments, taču piespiest iedzīvotājus maksāt vēl vienu OIK kaut kādiem aizjūras biznesmeņiem – tā būtu klaja kaitniecība.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
