Iesaki rakstu: 
Paturpināšu vakardienas tēmu par labēju un kreisu politiku. Divi papildu akcenti, kas papildinās bildi - “burlaki” un “okupācijas vara”.
Iesākumam atgādināšu sevis izsecināto un vakar izklāstīto. Polittelpa mums ir dominējoši kreisa/sarkana. Apspriežam faktiski tikai “risinājumus”, kur kam ko pārdalīt, kas būtu godīgi, un vispār meklējam to godīgāko no godīgākajiem, jo problēma esot negodīgi cilvēki varā.
Labie zemnieki, sliktais kungs. Ja nu atnāktu visgodīgākais, tad gan, nu tad gan būtu! Laimes lācis, vispareizākais boļševiks. Nospertas zivs dalīšana un tas, kam nospert to zivi nākamreiz, ir vienīgā plaši apspriestā polittēma. Darbs darbam, bet pusdienas pēc grafika.
Man tuvāka pieeja - iedod makšķeri, nevis nosper zivi. Labēja politika kā metode uz sabiedrības kopējo labklājību. Nu neesam nekādi nespējnieki, tikai aizrāvušies ar burkšķēšanas vilinājumu. Boļševismu, kurš iznīdējams kā vēzis.
Burlaki tātad, akcents pirmais.
Esmu aprakstījis, ka nācijas sabrūk tad, ja nestrādā institucionālās sistēmas. Valstij viena no pamatfunkcijām ir nodrošināt tiesiskumu, lai nebūtu kā Eskobāra piedzīvojumos. Runā, sarunā, ko gribi, atnāc uz darījumu, un tevi novāc un savāc čemodānu ar naudu. Tā tu tirgus ekonomiku tās produktīvajā formā nenodrošināsi, dabūsi Cosa Nostru.
Ja tev nestrādā burlaku nomierināšanas mehānismi ar restotām debesīm, tad burlaki pārņems varu. Un ne tikai viņi. Daudzi arī citādi neburlaki piesliesies sistēmai, kad jau, tad jau. Daudzi no televizorā ikdienā eksponētiem liekuļiem un krēslu dīdītājiem, kuri pieslēgušies neskaitāmām valsti gremdējošām barotnēm, nav piedzimuši ar noziedznieka gēnu.
Ja valstī nedarbojas korupcijas apkarošana, kas šobrīd atklāti pasaka “nekonstatējām un nemaz netaisāmies”, tad rezultāts būs tikai viens. Negatīvās atlases principa izpausmē pie varas koncentrēsies burlaki. Tādi ir neliels procents jebkurā sabiedrībā, bet nu tad tie nedaudzie uzpeldēs savas laimes virsotnē.
Šajā sakarā ievērojam vienu lietu. Tad, kad kreisie mūdži mēģina apstrīdēt labējas politikas makšķeres principu un piedāvā palikt pie boļševisma, kā arguments tiek minēts burlaku sastrādātais. Reksis Pareksis ar savu miljarda kāsienu sabiedrībai, citi piemēri, un tas jau nebeidzas, bet turpinās neskaitāmu Briškena pāļu būvniecībā.
Tā nav ne labēja, ne kreisa politika, bet burlaki. Sistēmiskas problēmas, korupcijas neapkarošanas sekas.
Akcents otrais - okupācijas varas princips.
Mūsu valdība darbojas kā okupācijas varas ielikteņi no vietējo vidus. Kā interesēs tā strādā? Vērtēsim pašu prezentētos un izlielītos sasniegumus. Direktīvu un regulu zibenīga ieviešana “vispareizākajā” veidā. Bet kā interesēs? Rezultāts visbiežāk ir papildu maksājumu vai Latvijai neizdevīgu nosacījumu uzlikšana sabiedrībai, tos pat neizvērtējot - vajag mums to vai nevajag.
Imigrācija? Piekrītam kvotām. Zaļais kurss vienai no viszaļākajām valstīm ES - Latvijai? Mežu izciršana ārvalstu propelleriem kādu tieši motīvu dēļ? Ne vietējo interešu, noteikti ne. Cilvēku atdošana saplosīšanai no ārvalstu banku puses pēc 2008. gada krīzes? Okupācijas varas izpildmehānisms.
Sava tauta, sava zeme pēdējā vietā. Balviņa par to? Tas, ka izpildītāji visi kā viens traucas saņemt pensiju Briselē. Ne jau pašiem būs jābauda tas, ko sastrādājuši pret savu tautu.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
