Savus līdzcilvēkus represijām nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki
Valsts prezidents Raimonds Vējonis*25.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien aprit 70 gadi, kopš Latvijā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku sākuma punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti.
Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja. Gan partijas biedri un komjaunieši, gan VDK darbinieki. Tie, kas uzrādīja un aizveda, tie kas apsargāja. Arī tie, kas klusēja. Šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma, jo katru varas mašinēriju darbina cilvēks.
Represijas nevarētu īstenot tādā apmērā bez Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija uzsākuši aktīvu kolaboracionismu ar okupācijas režīmu. Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kas cieta no padomju režīma nežēlības.
Bet vēl svarīgāk ir izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt. Tie cilvēki, kuri, riskējot ar visu, naktī steidzās brīdināt izsūtāmo sarakstos iekļautos tuvākos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram. Tie ir varoņi, kuriem vēl esam parādā piemiņu.
Starp viņiem bija arī tādi, kuri sākotnēji kalpoja jaunajai varai, bet pēdējā brīdī attapās. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Nelabot savas kļūdas nav.
Lai gan lielākā daļa izvesto bija latvieši, represētos nešķiroja pēc tautības. Deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties. Tā bija traģēdija, kuru mēs dalām ar pārējām Baltijas valstīm.
25. marta teroram sekoja četrdesmit gadi baiļu un neuzticēšanās. Četrdesmit gadi, ko daudziem no mums nācās pavadīt kurlmēmā sabiedrībā. Nedrīkstot, nespējot runāt par savu un savu tuvinieku likteni. Nespējot sadziedēt savas rētas.
Pirms 30 gadiem mēs pateicām pārliecinošu “nē” aizmiršanai. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās vēsturiskajā sēru gājienā no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, lai pieminētu padomju represijās cietušos.
Tāda piemiņas kultūra ir pilsoniskas sabiedrības pamats. Tā apliecina, ka mums ir kopīgs liktenis, uz kura veidot kopīgu nākotni. Šis liktenis var būt sāpīgs, un šis pamats var būt akmeņains, bet tas ir mūsu.
Represētie un viņu ģimenes nekad neaizmirsīs padomju režīma nodarīto, bet vai 30 gadu laikā tas nav pabalējis no mūsu pašu atmiņas? Cik daudz atcerēsies mūsu bērni, un ko par 1949. gada 25. martu zinās mūsu mazbērni? Jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportāciju piemiņu.
Varētu jautāt, kāpēc tas ir tik svarīgi? Sāpīgas pagātnes notikumu pieminēšana nav neitrāls vēsturisku faktu atspoguļojums. Tā raksturo mūsdienu sabiedrības morālos un politiskos orientierus, izpratni par sevi un savām attiecībām ar citiem.
Mums valstiskā līmenī ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uztverta kā universāla morāles mēraukla. Tā ir skaidra un nepārprotama robeža starp labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo, pareizo un nepareizo. Tas ir atgādinājums, ka ar ļaunumu nevar būt kompromisi.
Atcerēsimies to!
Lai Dievs svētī mūsu zemi!
* Uzruna 1949. gada 25. marta deportāciju piemiņas pasākumā.
Seko mums 
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
Cienījamā Latvijas Republikas valdība! Ņemot vērā pašreizējo stāvokli valsts izglītības sistēmā, mēs, Rīgas Stradiņa universitātes studenti, lūdzam Jūs izskatīt mūsu priekšlikumus. Mēs ierosinām:
Visu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pastāvēšanas laiku tikai divi politiķi ir saņēmuši reālus sodus. 2007. gadā "Jūrmalgeitas" izmeklēšanas rezultātā Juris Hlevickis tika ieslodzīts uz pieciem gadiem, taču pilnu sodu viņš tā arī nenosēdēja. Pagājušajā gadā Ķekavas vicemērs tika notiesāts par izspiešanu un saņēma četrus gadus.
Demogrāfija mūsdienu pasaulē Latvijai ir svarīga problēma. Latvijas iedzīvotāji pārstāj dzemdēt bērnus, un valdībai vēl nav bijis laika skaidri formulēt šīs problēmas risināšanas iespējas. Tajā pašā laikā valsti pārpludina arābu imigranti. Šī situācija, protams, negatīvi ietekmē latviešu tautu.
