Saziņa ar ģimeni – privilēģija vai tiesība? Latvijas cietumi uz sprādziena robežas
Pietiek lasītājs10.08.2025.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Latvijas cietumu sistēma ir uz sabrukuma robežas. Ar pārpildītām iestādēm un nesaskaņotiem likumu grozījumiem, kas vēl vairāk ierobežo ieslodzīto pamattiesības, cietumu sistēma atrodas ļoti tuvu lielai krīzei. Ieslodzītie vairs nespēj paciest situāciju, kurā viņu tiesības tiek sistemātiski ierobežotas un arvien represīvākie pasākumi liek zaudēt cerību uz normālu dzīvi. Viņi atklāti pauž gatavību pieņemt radikālus lēmumus. Saziņa ar ģimeni, kas ir viens no būtiskākajiem resocializācijas elementiem, tiek padarīta par privilēģiju, kuru cietuma administrācija var atņemt vai piešķirt pēc saviem ieskatiem.
Pēdējie Krimināllikuma grozījumi, kas paredz kriminālatbildību par neatļautu mobilo telefonu un SIM karšu glabāšanu cietumos (KL 309. pants), kā arī jauni iekšējās kārtības noteikumi, kuri paplašina cietuma administrācijas pilnvaras, veicina bezcerības sajūtu. Šī spriedze pieaug, un situācija ir uz sprādziena robežas. Ieslodzītajiem, kas mēģina saglabāt sakarus ar tuviniekiem, nākas cīnīties ar bieži birokrātiskām un pārspīlēti ierobežojošām normām.
Latvijas cietumos saziņa ar ārpasauli tiek stingri kontrolēta, un tās ierobežojumi kļūst aizvien stingrāki. Oficāli ir atļautas vēstules, tikšanās un telefona zvani, taču praksē šīs iespējas ir nopietni ierobežotas ar cenzūru un stingrām normām. Lai apmeklētu ieslodzīto, radiniekiem jāiziet sarežģīts saskaņošanas process, bet telefona sarunas ir īsas un vienmēr noklausītas. Videokonferences, kas citviet Eiropā ir norma, Latvijā tiek ieviestas lēni un fragmentāri. Tagad Tieslietu ministrija virza vēl striktākus ierobežojumus, kas vēl vairāk izolēs ieslodzītos.
Šā gada augustā Tieslietu ministrija iesniedza valdībā jaunu iekšējās kārtības noteikumu projektu, kas paredz vairākus pazemojošus grozījumus. Piemēram, cietuma administrācijai ir tiesības atteikt tikšanos ar radinieku, ja šis radinieks iepriekš bijis sodīts, pat ja sodāmība ir dzēsta. Šāda pieeja ir pretrunā ar tiesiskās valsts principiem – tas faktiski sodīs nevainīgu personu tikai par viņa iepriekšējo sodāmību, liedzot apmeklētājam un ieslodzītajam tiesības uz ģimenes dzīvi.
Vēl viens grozījums, kas šķiet anekdotisks, bet atklāj varas attieksmi, attiecas uz videospēļu konsolēm. Jaunie noteikumi atļauj izmantot tikai tādas konsoles, kas “nerada neatļautas saziņas risku”, faktiski aizliedzot visus mūsdienīgus spēļu konsoļu modeļus. Šāda “atļauja” ir tikai fikcija, jo šīs vecās konsoles vairs nevar iegādāties. Līdz ar to tiesības tiek atņemtas pēc būtības.
Šāda pieeja vēl vairāk izolē ieslodzītos, slēpjoties aiz birokrātiskām normām, kas uz papīra šķiet atbilstošas, bet faktiski iznīcina iespēju uzturēt saites ar ārpasauli. Saikne ar ģimeni un draugiem ir būtiska ieslodzīto garīgajai veselībai un sekmīgai atgriešanai sabiedrībā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka brīvības atņemšanas sodam nedrīkst pievienot sociālas iznīcināšanas elementus. Diemžēl Latvijā šī prakse tiek ignorēta, un ciešanas tiek pieņemtas kā normāla ikdiena.
Situācija ir sasniegusi kritisko punktu. Ieslodzītie arvien skaļāk pauž, ka vairs nav atkāpšanās ceļa – ja valsts turpinās ignorēt viņu balsi, reakcija būs radikāla. Jau pēdējos gados ir pieredzēti vairāki bada streiki kā protesta forma. 2023. gadā Olaines cietuma slimnīcā vairāki desmiti ieslodzīto piedalījās bada streikā, protestējot pret nelikumībām un darbinieku patvaļu. Viņi atklāti paziņoja, ka “neredz citu iespēju cīnīties pret amatpersonu visatļautību, kā vien nodarīt kaitējumu savai veselībai”, atsakoties no ēdiena vairākas dienas. Šāda izmisīga rīcība ir skaidrs signāls par ilgstoši nerisinātām problēmām – slikto medicīnisko aprūpi, pazemojošiem apstākļiem un augstprātīgo attieksmi no cietuma administrācijas puses.
Valsts reakcija uz šo protestu bija ciniska. Olaines cietuma priekšnieks sarunā ar streikotājiem piedraudēja visus “sabāzt soda izolatoros”, demonstrējot nevēlēšanos risināt problēmas dialoga ceļā. Šobrīd vairākos cietumos briest neapmierinātība, kas var pāraugt atklātā konfliktā. Ieslodzītie brīdina – ja tiesību ierobežošana turpinās, viņi ķersies pie galējām metodēm: jauniem bada streikiem, kolektīvām prasībām tiesā vai pat fiziskas pretošanās formai – kameru demolēšanai, mantu dedzināšanai un iespējamiem dumpjiem.
Šādi draudi jāuztver nopietni. Latvijas cietumu vēsturē jau bijuši vardarbīgi nemieri, piemēram, 2005. gada Pārlielupes cietuma protesti un ugunsgrēks, ko izraisīja ieslodzīto konflikti ar uzraugiem. Nav pieļaujams, ka 21. gadsimtā Eiropas Savienības valstī situācija nonāk līdz līdzīgiem scenārijiem. Latvijas cietumi nedrīkst kļūt par “valsti valstī”, kur neeksistē likums un cilvēcība. Divdesmit gadus ilgušie pārkāpumi ir jābeidz ar reālām darbībām, nevis kārtējo deklaratīvo “koncepciju uz papīra”.
Šis ir oficiāls brīdinājums – ja nekas nemainīsies, drīz būs par vēlu. Pastāv nopietns drošības sabrukuma risks cietumos. Politiķiem un atbildīgajiem jāatceras, ka arī ieslodzītie ir cilvēki, Latvijas pilsoņi, kuru pamattiesības nebeidzas pie cietuma vārtiem. Pretējā gadījumā valstij būs jāsaskaras ne tikai ar tiesu spriedumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem, bet arī ar pašorganizētu pretestību, kas var satricināt visu sistēmu. Pienācis laiks rīkoties, pirms "karš" nav sācies.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
