Iesaki rakstu: 
Varbūt esat pamanījuši, ka dažkārt es blefoju, bet šoreiz nopietni. Pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar dažiem nopietniem uzņēmējiem (kuri pagaidām vēlas palikt anonīmi) par kādu konkrētu priekšlikumu, ar kuru vēršos pie pārējiem Latvijas darba devējiem.
Iemesls, kāpēc šai gadījumā esmu starpnieks, acīmredzot ir tas, ka viņus uzrunājusi gan mana ideja par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, gan tas, kā pie tās nonākt. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka valsti var glābt tikai radikālas reformas jeb paradigmas maiņa. Protams, neesmu atklājis jaunu pasauli, un šim uzstādījumam jau sen piekrīt gandrīz visi Latvijas darba devēji. Jo - no kurienes bankomātos rodas mūsu nauda? To zina visi, izņemot mūsu ministrus.
Vēl svarīgi pateikt, ka šis priekšlikums nāk no cilvēkiem, kuru vārdi nav “sasmērēti” ar politbiznesa vēsturi. Starp viņiem nav tā saucamo oligarhu.
Priekšlikums šāds.
Ņemot vērā to, ka Latvijas tautsaimniecības stagnācijas galvenais iemesls ir nekvalificēta vadība (ministri), kura nav spējīga reformēt pastāvošo sistēmu, izvirzās jautājums par līderību un atbildību.
Latvijas lielo nodokļu maksātāju un privātuzņēmēju grupa pilnīgi caurspīdīgi un atklāti varētu kopīgi samesties (šoreiz burtiskā nozīmē) un finansēt Latvijas ministru atalgojumu, lai tas sasniegtu konkurētspējīgu ciparu - 15-20 000 mēnesī.
Kā zināms, ministru bēdīgā profesionālā kapacitāte līdz šim ir tāda un ne citādāka, jo tajos amatos vienmēr nonāk partiju funkcionāri, kuri ar savām profesionālajām spējām nekad nespētu konkurēt ar augstākā līmeņa menedžeriem. Savukārt augstas klases administratori un speciālisti nekad neietu ministru amatos, jo viņu takse ir krietni augstāka. Akcents uz to, ka šis algas pielikums nāktu nevis no nodokļu maksātājiem, bet no privātuzņēmējiem.
Turklāt, ja šie konkursa kārtībā izvēlēto ministru darba rezultāti būtu uzskatāmi un pārliecinoši, pieminētie uzņēmēji viņiem būtu ar mieru piemaksāt arī bonusus.
Protams, šiem ministriem būtu nepieciešams uzstādīt mērķus, kuri būtu visai sabiedrībai atklāti zināmi un saprotami (lai izslēgtu jebkādas aizdomas par interešu konfliktiem). Pietiktu ar pieciem lieliem galvenajiem konkrētiem uzdevumiem katram ministram (nevis 50 abstraktām bla bla programmām), par kuriem atskaitīties vajadzētu sabiedrībai pa tiešo.
Piemēram,
- atcelt ierēdņu neaizskaramību un veikt neatkarīgus starptautiskus auditus par savu ministriju pakļautībā esošo ierēdņu darba funkcijām (starp citu - ideja, kuru savulaik noairēja Valdis Dombrovskis, aizbildinoties, ka valsts sektors ir viņu vēlētāji);
- visi valsts iepirkumi nonāk vienā pārvaldē, lai KNABam vieglāk uzraudzīt;
- sabiedrisko mediju vadību nedrīkst iecelt politiķi;
- tiek sakārtotas valsts robežas;
- periodiskas un regulāras ministru atskaites sabiedrībai par padarīto;
- un tamlīdzīgi, un tādā garā.
Svarīgi atkārtot, ka šie ministri tiktu atlasīti atklātā konkursā un vērtētāji būtu parlaments. Protams, tas varētu notikt tikai pie mažoritāri ievēlēta parlamenta, jo partijnieku pastāvēšanas jēga vienmēr ir iebīdīt savējos un nevis labākos (vai kāds to vēl nezināja?).
Protams, šim modelim jābūt totāli caurspīdīgam, lai likvidētu vismazākās iespējas korupcijai un lai nevienam neienāktu prātā pārmest, ka, lūk, “biezie” grib uztaisīt savu valdību.
Šajās dienās mēs esam liecinieki, kā tiek sastādīts jaunais Ministru kabinets. Un neviens nebrīnās, ka tajos krēslos atkal nonāks tie paši nespējnieki, kurus neviens nopietns uzņēmums nelaistu tuvumā savai vadībai 10 km rādiusā.
Bet šeit ir risinājums. Pagaidām jēls. Bet apspriežams.
Mediji šo paziņojumu, visticamāk, ignorēs. Lai tā būtu.
Bet sabiedrībā šī diskusija jau ir sākusies, un to vairs neapturēt.
Aicinu Latvijas uzņēmējus un sabiedrību apspriest šo priekšlikumu.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
