Sejas masku lietošanas lietderīguma analīze jeb izvērsts sejas masku lietošanas kaitīguma pamatojums
Informācijas aģentūra02.11.2020.
Komentāri (0)
Tā kā arī Latvijas valdība ir izvēlējusies neviennozīmīgi vērtēto sejas masku valkāšanas uzspiešanas taktiku, ir vērts mierīgi, nosvērti un, cik iespējams, vispusīgi apskatīt sejas masku lietošanas aspektus – vai tās palīdz, kā, kad un cik lielā mērā tās palīdz, kad nepalīdz, vai ir kaitīgas, kad, kā un cik lielā mērā ir kaitīgas un, galu beigās, kādas tam kopumā var būt sekas un kādēļ vispār kas tāds notiek. Pamēģināsim to tad arī izdarīt.
1. Īsumā par COVID19
Tā kā sejas masku valkāšana sabiedrībai tiek uzspiesta, kā argumentu izmantojot COVID19 pandēmiju un nepieciešamību ierobežot šīs slimības izplatību, īsumā apskatīsim to, kas ir zināms par šo slimību.
COVID19 ir gripai līdzīga infekcijas slimība, kura oficiāli pirmo reizi tika reģistrēta 2019.gada decembrī Ķīnas pilsētā Uhaņā. Slimība ir jauna, un tās izcelsme līdz galam nav skaidra. Oficiālā versija vēsta, ka slimība radās dabīgā veidā Uhaņas dzīvnieku tirgū, kur caur kādu starpelementu (čūsku vai kādu citu dzīvnieku) notika slimības pārnese no sikspārņiem uz cilvēku.
Tai pat laikā ir plaši izplatīts skaidrojums, ka slimību COVID19 izraisošais vīruss SARS-CoV-2 ir laboratoriski radīts un tas ir vai nu nejauši izkļuvis no kādas laboratorijas vai arī ir apzināti izplatīts kaut kādu politekonomisku mērķu sasniegšanai. Ir pat pietiekami autoritatīvi eksperti, kuri COVID19 vērtē kā bioloģisko ieroci un uzskata, ka cilvēce ir iegājusi ļoti bīstamā bioloģisko ieroču pielietošanas ērā.
ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo tieši un atklāti apvainoja Ķīnu vīrusa izplatībā no Uhaņas laboratorijas (tiesa gan, šis apvainojums pēc dažām dienām tika atsaukts), bet ASV prezidents Donalds Tramps konsekventi SARS-CoV-2 sauc par “Ķīnas vīrusu”.
Savukārt Ķīnas puse gan neoficiāli, gan pusoficiāli, gan gandrīz oficiāli liek noprast, ka vīruss ir radīts ASV laboratorijās un tā noplūde ir notikusi no Fort Detrikas laboratorijas Merilendas štatā (ASV) 2019.gada martā – aprīlī, sākumā izraisot t.s. ”veiperu epidēmiju”, kas pēc tam izvērtās upuru skaita ziņā ļoti smagajā 2019.gada amerikāņu gripas epidēmijā, bet Ķīnā slimība esot nokļuvusi 2019.gada oktobrī, kad ASV karavīri piedalījās starptautiskās karavīru sporta spēlēs Uhaņā.
Krievijas eksperti pietiekami plaši un pārliecinoši SARS-CoV-2 apskata kā bioloģisko ieroci.
Vēl ir uzskats, ka patiesībā nekāda SARS-CoV-2 vīrusa nemaz neesot un ka COVID19 ir tikai mahināciju ar testēšanas tehnoloģijām rezultāts, bet vēl citi cilvēki domā, ka COVID19 ir nevis vīrusa izraisīta slimība, bet gan rodas speciālu raidītāju radio viļņu apstarojuma rezultātā (daļa no tiem, kas šādi uzskata, COVID19 izplatību mēdz saistīt arī ar G5 superātrajām mobilajām sakaru tehnoloģijām).
Šī raksta ietvaros neiedziļināsimies un neņemsim vērā COVID19 neesamības vai radio apstarojuma versijas, bet iziesim no tā, ka COVID19 ir gripai līdzīga infekcijas slimība ar ne līdz galam skaidru izcelsmi.
Pašlaik par COVID19 ir zināms: slimības inkubācijas periods var būt līdz 14 dienām (lai gan ir ziņas par slimniekiem ar ilgāku inkubācijas periodu), bet caurmērā tas ir 3-5 dienas. Slimības sākotnējie simptomi ir līdzīgi saaukstēšanās un gripas simptomiem – nespēks un asas sāpes kaklā.
Saasinoties slimībai, rodas t.s. “jaunā tipa pneimonija” jeb plaušu karsonis, kurš skar vienlaicīgi abas plaušas, un tā rezultātā cilvēkam rodas elpošanas problēmas, kas var izraisīt arī pacienta nāvi. Slimībai ir vēl virkne citu, ne katrā gadījumā esošu simptomu, starp kuriem var minēt ožas un garšas zudumu, izsitumus uz ādas.
Speciālisti COVID19 raksturo kā “bioloģiski neprognozējamu”, jo daudzi smagas slimības gaitas gadījumi šķietami it kā veseliem cilvēkiem pagaidām ir neizskaidrojami. COVID19 pārslimojoši cilvēki stāsta, ka slimība nelīdzinās nevienai iepriekš izslimotai slimībai, ka slimības laikā pašsajūta ir “drausmīga” un ka tās rezultātā cilvēks zaudē ierasto vitalitāti un enerģiju, kura pēc tam atjaunojas vairāku mēnešu garumā.
Slimība visbīstamākā ir gados veciem un ar hroniskām slimībām slimojošiem cilvēkiem, bet tā salīdzinoši maz skar bērnus un bērniem pārsvarā norit vieglā formā. ASV gana plaši tiek runāts par to, ka COVID19 vairāk skar nēģerus un latīņamerikāņus un ka šis fakts nav saistīts ar sociālajiem faktoriem. Vēl ir pētnieki, kuri apgalvo, ka slimība smagāk skarot tos cilvēkus, kam esot t.s.”neandertāliešu gēns”.
Krievijas atbildīgās institūcijas stāsta, ka vīruss uz noteiktām virsmām (stikla, plastmasas, metāla u.c.) varot saglabāties līdz pat 48 stundām, bet uz cilvēka ādas līdz pat 11 stundām, bet ir ziņas, kuras apgalvo tieši pretējo - COVID19 pārsvarā izplatās “pa gaisu” un “pieskārienu” pārnese ir salīdzinoši maz izplatīta.
Piemēram, viena vācu zinātnieku grupa noņēma paraugus no daudzām virsmām COVID19 perēklī veco ļaužu pansionātā un konstatēja, ka gandrīz visos paraugos bija SARS-CoV-2 vīruss, tikai nedzīvs, no kā zinātnieki secināja, ka SARS-CoV-2 ārpus organisma uz virsmām dzīvo salīdzinoši īsu laika posmu un inficēties no “virsmām” var tikai, tad, ja vīruss uz tām ir pavisam svaigs. Šī pētījuma secinājumi sakrīt arī ar Latvijas pieredzi. (Bet tas nenozīmē, ka nevajag mazgāt rokas, jo šāda pārnese tomēr ir iespējama un roku mazgāšana pasargā no citām infekcijas slimībām, tai skaitā gripas.)
Ziepju iedarbībā vīruss aiziet bojā maksimums līdz 15 sekunžu laikā (visbiežāk daudz ātrāk), tāpat vīruss ātri iet bojā saules staru ietekmē. Droši vīrusu uz virsmām nogalina 70% spirts.
Speciālistu vidū joprojām nav vienprātība par slimības nopietnības pakāpi. Vairums speciālistu COVID19 uzskata par nopietnu slimību, bet viena daļa to uzskata par ļoti nopietnu ar paaugstinātu letalitāti (mirstību), savukārt cita daļa vērš uzmanību, ka COVID19 letalitātes rādītāji ir pārspīlēti, jo ir pamats uzskatīt, ka patiesais inficējušos un izslimojošo skaits ir krietni lielāks par oficiālajiem statistikas datiem, tāpēc faktiskais COVID19 letalitātes rādītājs ir ievērojami zemāks, nekā to atspoguļo oficiālā statistika.
Vēl jāpiemin tāda dīvainība, ka sākotnējā vairuma valstu valdību paniskā rīcība COVID19 ierobežošanas sakarā bija saistīta ar, nu jau droši tā var teikt, kļūdainām prognozēm, kuras plaši izplatīja Nils Fergusons no Londonas Impēriskās koledžas, kuram ir visai apšaubāma reputācija (citas līdzīgi kļūdainas, pārspīlētas un paniskus noskaņojumus radošas prognozes, kuras tika vērtētas arī kā apzināti negodprātīgas), kurš pēc izglītības ir fiziķis un kuram ir “saites” ar farmācijas gigantu GlaxoSmithKline (GSK), savukārt citas prognozes, mazāk pesimistiskas, kuras pēc tam arī piepildījās un kuras deva tāds autoritatīvs nozares speciālists kā Stenfordas universitātes Medicīnas skolas profesors un Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Maikls Levits (Michael Levitt) tika no valstu valdību puses vienkārši ignorētas.
Rezumējot un vienkāršojot var secināt, ka COVID19 ir savā ziņā lipīgāka un kaut kādos, līdz galam neskaidros gadījumos krietni iftīgāka gripa, kas šajos gadījumos ar salīdzinoši augstu varbūtības pakāpi var beigties letāli.
2. T.s. “mutes un deguna aizsegu” jeb mehānisko elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļu iedalījums
Pirms sejas masku lietošanas lietderīguma analīzes konkretizēsim, par ko ir runa, tāpēc uzskaitīsim t.s. “mutes un deguna aizsegus”.
2.1. Higiēniskās sejas maskas. Pēc būtības tā ir vienalga kāda auduma lupata, pielikta priekšā sejai un degunam. Higiēnisko sejas masku ražošana netiek kontrolēta, un to aizsardzības spējas arī ir attiecīgas.
2.2. Ķirurģiskās sejas maskas. Tiek ražotas pēc stingri noteiktas tehnoloģijas, kura tiek stingri kontrolēta. Ir noteiktas aizsardzības spējas. Ķirurģiskā sejas maska neaizsargā tās valkātāju no gaisā esošajiem vīrusiem, bet gan ir paredzēta apkārtējās vides aizsardzībai no bioloģiskiem elementiem, kuri izdalās, cilvēkam elpojot, un to funkcija ir maksimāli minimizēt šo elementu nonākšanu atvērtās brūcēs ķirurģisko operāciju laikā. Tāpat ķirurģiskās sejas maskas slimnīcu medicīnas personāls izmanto karantīnu laikā. Ķirurģiskās sejas maskas ir vienreiz lietojamas un vienu masku nedrīkst valkāt ilgāk par 3 stundām.
2.3. Filtrējošie respiratori. Atkarībā no respiratora tipa veic tāda vai cita veida ieelpojamā gaisa filtrāciju, tāpēc tiem piemīt zināma veida aizsardzības spējas, tomēr pat labākie šāda tipa respiratori neizfiltrē visus gaisā esošos potenciāli bīstamos elementus, tai skaitā vīrusus saturošas nanopilītes. Līdzīgi kā sejas maskām respiratoru lietošanas laiks ir ierobežots, pēc kā tie ir jāmaina.
2.4.Vizieri. Sejai priekšā pielikts caurspīdīgs plastmasas aizsegs. Aizsargā no tiešas taisnvirziena šķidruma pilienu kustības abos virzienos, netraucējot elpošanas procesu. No infekcijas slimībām pilnībā neaizsargā.
2.5. Gāzmaskas un izolējošie respiratori. Spēj aizsargāt cilvēku, ja tam ir jāatrodas vidē, kurā gaiss satur kaitīgus elementus, jo ar to palīdzību elpošanas orgāni tiek izolēti no apkārtējās vides gaisa. Šos aizsarglīdzekļus drīkst lietot tikai pēc to lietošanas instruktāžas iziešanas.
Turpmākajā analīzē ar vārdu salikumu “sejas maskas” tiks saprastas pirmkārt ķirurģiskās sejas maskas, bet iekļaujot tajā arī higiēniskās sejas maskas un filtrējošos respiratorus. Gāzmaskas un izolējošie respiratori netiks apskatīti šādu aizsarglīdzekļu eksotiskuma (vismaz pagaidām) dēļ, bet vizieri netiks apskatīti to optimāli pozitīvo īpašību dēļ (salīdzinoši normālas aizsardzības spējas ar salīdzinoši minimāliem kaitīgiem blakusefektiem).
3. Īss ievads infekcijas slimību izplatības mehānikā
Infekcijas slimības izplatās t.s. ”gaisa - pilienu” veidā, kurus izdala saslimis cilvēks, elpojot, žāvājoties, runājot, dziedot, kliedzot, krekšķot, klepojot un/vai šķaudot. Slims cilvēks šādā veidā izdala dažāda lieluma šķidruma pilītes, kuras satur dažādu vīrusa daudzumu. Pēc izdalīšanās šīs pilītes atrodas gaisā un pēc kāda laika nosēžas uz apkārtējām virsmām – jo lielākas pilītes, jo ātrāk tās nosēžas, jo mazākas pilītes, jo ilgāk tās var atrasties gaisā un pat cirkulēt ventilācijas sistēmā.
Pēc lieluma šīs šķidruma pilītes nosacīti var iedalīt lielās, vidējās un mazās. Par lielām var uzskatīt sajūtamas siekalu daļas, par vidējām tādas, kuras spēj nofiltrēt ķirurģiskā sejas maska, bet par mazām – nanopilītes, kuras var iziet cauri jebkuram sadzīviskam aizsarglīdzeklim. No nanopilītēm aizsargā speciālie aizsargtērpi, gāzmaskas un izolējošie respiratori.
Jo lielākas pilītes, jo tās var saturēt lielāku vīrusa daudzumu, savukārt nanopilītes satur attiecīgi niecīgu vīrusa daudzumu. Ja cilvēks nonāk saskarē ar lielāku infekcijas daudzumu, tad viņam ir lielāka iespējamība saslimt un ir lielāka iespējamība, ka slimības gaita var būt smaga, bet, ja viņš nonāk saskarē ar mazāku infekcijas daudzumu, tad iespējamība saslimt ir mazāka.
Infekcijas slimību profilaksē svarīgi ir zināt gaisa pilīšu izplatīšanās attālumu. Vislielākais pilīšu daudzums izdalās, cilvēkam šķaudot. Ja cilvēks nošķaudās, nepieliekot priekšā roku, tad liels daudzums dažāda lieluma šķidruma pilīšu izplatās līdz
Tālāk – runājot, bet te jau izplatības robeža nepārsniedz
Pie iepriekš teiktā jāpiebilst, ka šķaudot, klepojot, dziedot, kliedzot, runājot cilvēks papildus lielām un vidējām šķidruma pilītēm izdala arī palielinātu daudzumu nanopilīšu.
Augstāk minētie rādītāji ir dažādi atkarībā no telpu veida – ārpus telpām vieni (salīdzinoši droši), lielās, angārveidīgās telpās citi, bet mazās iekštelpās (piemēram, liftos) vēl pavisam citi. Jo mazākas telpas, jo lielāks risks, jo lielākas telpas, jo mazāks risks. Ja ārpus telpām saslimis cilvēks nevar inficēt citus tikai elpojot (un lielā mērā arī tikai mierīgi runājot), tad, atrodoties liftā, viņš ir bīstams apkārtējiem pat tad, ja gan viņam, gan apkārtējiem ir labākās aizsargspējas filtrējošie respiratori.
Visus šos faktorus ņemot vērā un novienkāršojot, pamatoti var pieņemt, ka relatīvi drošs distancēšanās attālums ir
No iepriekš teiktā arī izriet, ka ideāla uzvedība sabiedriskās vietās infekcijas slimību uzliesmojumu laikā ir savrupa intraverta uzvedība (klusi gaidīji, klusi izdarīji, ko vajag un klusi aizgāji), bet visa veida ekstravertuma izpausmes ir epidemioloģiski nevēlamas. Turklāt, ja cilvēkam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes, tad sejas masku esamība ne pārāk daudz mazina ekstravertuma izpausmju epidemioloģisko bīstamību, tāpat kā sejas masku neesamība nepadara cilvēku ar intravertu uzvedības modeli sabiedriski bīstamāku.
4. Vispārējā veselības stāvokļa un primārās bioloģiskās aizsardzības sistēmas lielā nozīme infekcijas slimību profilaksē
Milzīga nozīme infekcijas slimību profilaksē ir cilvēka vispārējam veselības stāvoklim. No tā ir atkarīga organisma kopējā aizsargspēja, kā arī tās cilvēka bioloģiskās aizsardzības sistēmas stāvoklis, kuru var nosaukt par primāro (deguna un mutes elpceļi). Mutes un deguna gļotādas satur imūnglobulīnu A un interferonus, kas patstāvīgi, bez speciālu antivielu palīdzības, spēj tikt galā ar visdažādākajiem antigēniem (tai skaitā arī vīrusiem), ja tie nav pārāk lielā koncentrācijā.
“Primārā aizsardzības sistēma” pirmā sastopas ar vīrusiem, un, ja tā ir labā stāvoklī un vīrusa koncentrācija nav pārāk liela, tad vīruss tālāk par to nemaz var netikt un cilvēks nesaslimst, lai gan ir saskāries ar vīrusu. Savukārt, ja “primārā aizsardzības sistēma” ir novājināta (gļotādas mikrotraumas, elpceļu iekaisums, nervu un/vai fiziska pārslodze utt.), tad sākotnēji pat visniecīgākās vīrusa devas var netikt iznīcinātas vai neitralizētas, vīruss savairojas un cilvēks saslimst.
Lai uzturētu kārtībā “primāro aizsardzības sistēmu”, ir jāuztur labs vispārējais veselības stāvoklis un jāseko līdzi, lai neveidotos pat minimāli elpceļu iekaisumi (saaukstējoties, dzerot aukstu pienu un/vai rūgstošus dzērienus (alu, kvasu), lietojot kakla gļotādu kairinošus vai traumējošus produktus (čipsus, tostermaizes, grauzdiņus, cepumus, asas mērces utt.), smēķējot utt..), bet, ja sāk parādīties pat mazākās elpceļu iekaisuma pazīmes, to nekavējoties jācenšas likvidēt (jāsamazina fiziskā un emocionālā slodze, jādzer siltas tējas, jālieto vitamīni (pirmkārt C, B un citi), iespējams, jālieto vieglākie elpceļu pretiekaisuma līdzekļi utt.).
Ļoti svarīgs laba vispārējā veselības stāvokļa uzturēšanas elements ir... svaigs gaiss. Cilvēkam, lai viņš būtu vesels, ir jābūt pieejamam svaigam gaisam, ko tam ir daudz un dziļi jāieelpo. Savukārt, ja cilvēkam nav pieejams svaigs gaiss un viņš ilgstoši ieelpo gaisu ar salīdzinoši lielu kaitīgu elementu īpatsvaru, tad tas pasliktina viņa vispārējo veselības stāvokli un ievērojami palielina iespējas saslimt ar visdažādākajām slimībām, tai skaitā infekcijas slimībām.
Cits nozīmīgs elements, kurš ietekmē vispārējo veselības stāvokli, ir labs garastāvoklis un iekšējais miers. Ja tā nav, ja cilvēks atrodas psiholoģiskās spriedzes stāvoklī, baidās, ir nemierīgs, tad tas negatīvi ietekmē viņa kopējo organisma aizsargspēju, tai skaitā arī “primārās aizsardzības sistēmas” stāvokli.
Augstāk minētie apstākļi ir ļoti svarīgi infekcijas slimību profilaksē, bet diemžēl cīņā ar COVID19 virknē valstu tie ne tikai netiek ņemti vērā, bet pat tiek darīts daudz kas tāds, kas šai ziņā situāciju ievērojami pasliktina, tādējādi samazinot sabiedrības kopējo imunitāti un attiecīgi palielinot iespējamību cilvēkiem saslimt ar infekcijas slimībām, tai skaitā COVID19.
5. Autoinficēšanās jeb pašinficēšanās
Paradoksāli, bet zinātnieki joprojām pilnīgi precīzi līdz galam nezina, kā izplatās tādas slimības kā gripa. Augstāk aprakstītais mehānisms ir vispārīga hipotēze, kura vislabāk atbild uz daudzajiem jautājumiem un visvairāk sakrīt ar realitāti (attiecīgi, tāpēc tiek plaši izmantota), tomēr visus gadījumus tā izskaidrot nespēj.
Pastāv vēl viens cilvēku saslimšanas ar infekcijas slimībām skaidrojums – autoinficēšanās. Īsumā tās būtība ir sekojoša – cilvēks saskaras ar infekciju, to uzvar (nesaslimstot vai pārslimojot), bet vīruss cilvēka organismā minimālā daudzumā tomēr saglabājas, nevairojoties un neizraisot saslimšanu. Tomēr pēc kāda laika, mainoties kaut kādiem apstākļiem (visticamāk, pasliktinoties cilvēka vispārējam veselības stāvoklim), cilvēks saslimst, bet nevis no apkārtējā vidē iegūtas vīrusa devas, bet gan, strauji sākot vairoties organismā jau esošajiem vīrusiem.
Šis inficēšanās veids par kritiski svarīgu apstākli COVID19 profilaksē padara visas sabiedrības vispārējo veselības stāvokli, jo, ja tas būs labs, tad cilvēki mazāk slimos ne tikai saskaroties ar minimālām infekcijas devām, bet arī autoinficēšanās rezultātā, kas jo īpaši aktuāli kļūst nelabvēlīgos laika apstākļos (t.s. “gripas sezonas” laikā).
Un šā inficēšanās veida esamības dēļ ir galīgi aplamas (var pat teikt, ka tumsonīgas) tās taktikas, kuras sev stāda par uzdevumu pilnībā uzveikt COVID19, panākot 0 saslimšanu. Droši var apgalvot, ka to nebūs iespējams panākt pat ar labu vakcīnu palīdzību un pie nosacījuma, ka vakcinēsies visi.
Tāpēc ar COVID19 būs jāsadzīvo līdzīgi, kā tiek sadzīvots ar gripu, un jāsadzīvo tā, lai patstāvīgi uzturētu maksimāli augstu sabiedrības vispārējo veselības stāvokli, pretējā gadījumā daudzi slimos un daudzi mirs.
6. Sejas masku lietošanas lietderīguma analīze
6.1. Sejas masku pozitīvais efekts – aizsardzība no lielajām un vidējām pilēm, kā arī kopējā vidē esošā vīrusa daudzuma samazināšana
Vispirms par sejas masku lietošanas pozitīvajiem aspektiem. Nav taisnība, ka sejas maskas pilnīgi neko nedod. Dod, tikai nepietiekami daudz un par pārāk augstu cenu. Tagad apskatīsim galveno labumu, kuru dod masveida sejas masku lietošana. Lai būtu uzskatāmāk un saprotamāk, apskatē izmantosim hipotētiskas (izdomātas, teorētiskas, modelētas) situācijas.
6.1.1. Nekulturāls ekstraverts cilvēks ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm vilcienā
Sāksim ar galēji negatīvu scenāriju. Cilvēkam ir elpceļu infekciju slimību pazīmes, viņam sāp kakls, viņš krekšķ, klepo, šķauda. Pēc rakstura cilvēks ir ekstraverts, emocionāls un nekulturāls (mamma nav iemācījusi, ka šķaudot vai klepojot jāliek roka priekšā mutei), viņam ir kaut kādas paša vērtējumā svarīgas darīšanas Rīgā. Viņš iekāpj vilcienā un apsēžas vagona viducī pie loga ar seju braukšanas virzienā, izmanto jebkuru iespēju parunāt un izteikties. Vilciens līdz Rīgai brauc 40 minūtes. Vagonā bez šī cilvēka ir vēl 20 cilvēki un konduktors. Brauciena laikā iekāpj/izkāpj vēl 20 cilvēki. Braucot cilvēks ik pēc piecām minūtēm iekrekšķas un noklepojas, neliekot roku priekšā mutei. Brauciena laikā 1 reizi nošķaudās, neliekot roku priekšā mutei. Ja kāds viņam kaut ko mēģinātu aizrādīt, viņš ir gatavs iesaistīties emocionālā vārdu apmaiņā.
Vispirms apskatīsim šo situāciju, pieņemot, ka nevienam no pasažieriem nav sejas maskas. Apskatāmajam cilvēkam (objektam) klepojot izdalās gan lielās, gan vidējās, gan arī liels daudzums mazās šķidruma piles. Tās aizlido līdz
Tā kā viss tas notiek 40 minūšu laikā, tad droši varam apgalvot, ka visi pasažieri, kas šajā laikā atradās vagonā, tika pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam, visaugstākajam tie, kuri atradās vagonā visas 40 minūtes un sēdēja tuvāk objektam braukšanas virzienā un tie, ar kuriem viņš sarunājās; mazākam tie, kuri atradās vagonā īsāku laika sprīdi un atradās objektam aiz muguras, sēžot ar muguru braukšanas virzienam. Pie tam inficēšanās riskam tika pakļauti arī citi pasažieri, kuri atradās šajā vagonā kā minimums 1 stundu pēc tam, kad objekts jau bija izkāpis – augstākam tie, kuri uzreiz pēc tam, zemākam, tie, kuri vēlāk.
Ja pieņemam, ka šāds objekts, baidoties no bargiem sodiem, ir pareizi uzvilcis sejas masku un aprakstītā hipotētiskā situācija notiek, objektam esot sejas maskā (pārējie pasažieri ir bez sejas maskām), tad kopējais gaisā izmesto šķidruma pilīšu daudzums ir mazāks. Lielās piles paliek maskā pilnībā, tiek nofiltrētas gandrīz visas vidējās piles, kā arī nedaudz samazinās izmesto nanopilīšu apjoms un maksimālais attālums, līdz kuram sākotnēji tās tiek aizmestas. Nanopilīšu skaits, kurš izdalās gaisā elpojot, gandrīz nemainās, vienīgi to sākotnējais izmetes attālums ir nedaudz mazāks. Inficēšanās risks visiem tāpat ir paaugstināts, tikai pasažieri, kuri atradās tiešā lielo un vidējo pilīšu aizsniedzamības zonā, ir pakļauti ievērojami mazākai potenciālajai infekciozai iedarbībai.
Savukārt, ja objekts nav sejas maskā, bet pārējie pasažieri ir sejas maskās, tad tāpat visi pasažieri ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam, tikai tiem pasažieriem, kuri sēdēja tuvāk objektam braukšanas virzienā un tie, ar kuriem viņš sarunājās, dēļ sejas maskām ir pasargāti no lielajām un vidējām šķidruma pilītēm. Savukārt pārējiem pasažieriem, kuri neatradās lielo un vidējo pilīšu aizsniedzamības zonā sejas masku esamība pilnīgi neko nedod.
Visbeidzot, ja gan objekts, gan visi pasažieri ir sejas maskās, tad inficēšanās risks ir līdzīgs kā tad, ja tikai objekts būtu sejas maskā, vienīgi tuvumā esošie pasažieri, iespējams, ir ļoti mazliet vairāk pasargātāki.
Un tagad apskatīsim situāciju, kad objekts ir nevis nekulturāls, bet gan kulturāls. Kas tad notiek? Tad nenotiek nekas – objekts paliek mājās un ārstējas. Bet, ja tomēr objekts sajutās slikti tieši brauciena laikā, tad viņš pirmkārt cenšas nekrekšķēt, neklepot un cik iespējams nešķaudīt, bet, ja viņam tas līdz galam neizdodas, viņš liek priekšā roku vai kabatas lakatu un roku. Tas viss ievērojami samazina lielo, vidējo un arī nanopilīšu izmetes daudzumu salīdzinājumā ar gadījumu, kad mums ir darīšana ar nekulturālu objektu. Un atkal, maskas esamība kulturālam objektam gandrīz pilnībā izslēdz lielo un vidējo pilīšu nokļuvi gaisā un gandrīz nemaz nemaina izmesto nanopilīšu daudzumu, bet, ja papildus maskas ir arī apkārtējiem, tad tas gandrīz neko nedod tuvākajiem pasažieriem un pilnīgi neko nedod pārējiem.
6.1.2. Kulturāls intraverts cilvēks bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm vilcienā
Tagad otrs galējs variants. Intraverts cilvēks, sieviete, ir inficējusies no sava dēla, kurš ir pārgalvīgs, jo ir noticējis publiskā telpā plaši pieejamai informācijai, ka sejas masku esamība varot aizsargāt no COVID19. Sievietei vēl nav elpceļu infekciju slimību pazīmes, viņa neklepo un nešķauda, pēc dabas ir klusa, liekās sarunās neiesaistās, vienmēr cenšas turēties nomaļus. Arī viņai ir darīšanas Rīgā, un arī viņai līdz Rīgai jābrauc 40 minūtes. Viņa apsēžas vagona galā ar muguru braukšanas virzienam, atrodoties pret visiem pasažieriem ar muguru. Tāpat vagonā ir 20 cilvēki, un brauciena laikā iekāpj/izkāpj 20 cilvēki.
Vispirms gadījums – šādai sievietei ir sejas maska, jo par tās nepieciešamību to ir pārliecinājis dēls, un arī pārējiem pasažieriem ir sejas maskas. Sieviete klusi sēž stūrītī un ne ar vienu nerunā. Elpojot viņa caur masku izplata nanopilītes, kuras vislielākā koncentrācijā ir apmēram 1-
Šai gadījumā vagonā esošajiem cilvēkiem pastāv inficēšanās risks, bet tas ir vidējs vai zems. Visaugstākais inficēšanās risks ir personām, kuras atradās vistuvāk objektam, viszemākais – tiem, kuri atradās otrā vagona galā. Neliels inficēšanās risks arī pastāv tiem pasažieriem, kuri šajā vagonā atradās līdz 1 stundai pēc objekta.
Ja šo pašu situāciju apskatām gadījumā, kad objektam nav sejas maskas un kad pasažieriem nav sejas maskas, tad ir jākonstatē, ka sejas masku esamība pasažieriem šai gadījumā pilnīgi neko nedod, un arī sejas maskas esamība objektam gandrīz neko nedod (tas devums ir tik minimāls, ka to var neņemt vērā), jo sieviete izdala tikai nanopilītes, kuras sejas maskas nespēj nofiltrēt.
6.1.3. Kulturāls biroja darbinieks bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm biroja telpās
Tagad cits, aktuāls piemērs. Valsts pārvaldē strādājoša biroja darbiniece. Viņa ir inficējusies sapulcē no kolēģa, kuram bija saskare ar ārvalstu diplomātiem. Viņa to vēl nezin, elpceļu infekciju slimību pazīmes vēl nav. Viņa paklausīgi nēsā masku, jo viņas priekšnieks ir pārliecināts masku nēsāšanas piekritējs, regulāri pa TV stāsta, ka jānēsā maskas, pats rāda citiem priekšzīmi un “šķībi” skatās uz jebkuru, kurš nav maskā. Biroja telpās sieviete visu laiku ir maskā. Viņa sēž vienā kabinetā ar kolēģi. Arī viņš ir maskā, bet nevis tādēļ, ka būtu pārliecināts, ka tas ir pareizi, bet tādēļ, ka viņš taisa karjeru. Maskas, ne maskas viņam ir vienalga, ja priekšniecība prasa maskas, viņš to velk. Kolēģim ir viena higiēniskā maska, ko viņš izmanto visu dienu un vakarā uz radiatora to izžāvē. Sievietei ir divas Norwex maskas par 12 Eiro gabalā, viņa tās maina un vakarā cenšas izmazgāt.
Kolēģis līdzīgi kā vairums šī biroja darbinieku pret darba laiku un darba pienākumiem izturas brīvi, galvenais ir “izdarīt savu darbu”, sevi īpaši nepārslogojot. Sieviete ir apzinīga un cenšas visu izdarīt laikā un kārtīgi, ar prieku uzņemas papildus darbus, ko kolēģi viņai labprāt arī piespēlē. Viņa strādā vairāk nekā citi, izdara vairāk kā citi, paliek darbā ilgāk kā citi un tāpēc pēc darba vienmēr ir iztukšota un ļoti nogurusi. Un visu šo laiku viņa ir maskā. Ja kolēģis izmanto jebkuru iespēju novilkt masku un brīvi uzelpot, tad viņa sev šādas vaļības neatļaujas. Masku viņa noņem tikai mājās, ēdot un dzerot kafiju, dažreiz ārpus telpām un ... sapulcēs, kad jārunā, jo tā dara viņas priekšnieks, kurš ir redzējis, ka tā dara “eiropā”, bet viss kā dara “eiropā”, kā visiem ir labi zināms, ir patiesība pēdējā instancē. Pusdieno sieviete savā kabinetā, ēdot līdzpaņemtos salātiņus un maizītes. Reizi divās stundās iet uz virtuvi sataisīt sev kafiju un parunāt ar kolēģiem. Tur runājot masku gan nenoņem.
Tātad sākotnējā situācija – visi birojā ir maskās, izņemot sapulces, kad jārunā. Objekta kabinets, neskatoties uz masku esamību, ir vieta, kur ir vidējs vai augsts inficēšanās risks, jo sieviete elpojot izdala nanopilītes, kuras ar dabīgām gaisa plūsmām pamazām izplatās pa visu kabinetu. Visi, kuri ir kaut neilgi uzkavējušies šai kabinetā, ir pakļāvuši sevi inficēšanās riskam. Bet papildus, paaugstinātam inficēšanās riskam ir pakļauti tie cilvēki, kuri ar objektu ir bijuši kādā sapulcē, un šo risku palielina apstāklis, ka runājot sieviete masku noņem, jo tieši runājot izdalās lielās un vidējās piles, kā arī palielināts nanopilīšu daudzums, un tas viss tiek vērsts uzrunāto virzienā. Masku esamība apkārtējiem tos pasargā no lielām un vidējām pilēm, bet nepasargā no nanopilītēm, kuras runājot cilvēks izdala ievērojami vairāk kā klusējot.
Cilvēki, ar kuriem sieviete kopā atradās virtuvē, tika pakļauti inficēšanās riskam, kura lielums ir atkarīgs no tā, cik ilgi tur uzkavējās objekts un cik ilgi tur uzkavējās konkrētais cilvēks – jo ilgāk, jo lielāks risks. Savukārt cilvēki, ar kuriem sieviete virtuvē runāja, tika pakļauti pietiekami ievērojamai infekciozai iedarbībai, neskatoties uz masku esamību, jo runājot izdalās liels daudzums nanopilīšu sarunbiedra virzienā.
Ja birojā darbojas piespiedu ventilācijas sistēma, tad tas rada papildu inficēšanās risku visiem darbiniekiem, kuri atrodas telpās, kurās ieplūst gaiss no šīs sistēmas, jo, ja objekts ilgāku laiku atradās telpā, kurā darbojas piespiedu ventilācijas sistēma, viņa izdalītās nanopilītes ātri un viegli var tikt pārnestas samērā lielos attālumos uz citām telpām.
Tagad pieņemsim, ka objekts ir bez maskas. Kas mainās? Gandrīz nekas, vienīgi visi objekta sarunubiedri tiek pakļauti lielākai infekciozai iedarbībai, jo sieviete runājot izdala lielās un vidējās nanopiles, kuras maska nofiltrē, kā arī nanopilīšu sākotnējās izmetes attālums šai gadījumā ir nedaudz lielāks. Bet, ja pārējie biroja darbinieki nevalkātu maskas, viņiem nekas nemainītos izņemot gadījumu, kad viņi runā ar objektu, kuram nav maskas – šai gadījumā maska aizsargā no lielajām un vidējām objekta izdalītajām pilēm.
6.1.4. Divi cilvēki bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm mierīgi sarunājas ārpus telpām, ievērojot
Divi cilvēki, no kuriem katrs ir inficējies ar savu infekcijas slimību, sarunājas ārpus telpām. Nevienam no viņiem nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Saruna norit mierīgi. Tiek ievērota distance.
Vispirms – nevienam no viņiem sejas maskas nav. Abi runājot izdala lielās, vidējās un nanopiles, bet tās neaizsniedz otru cilvēku un uzreiz tiek aizvēdinātas bezgalīgajā telpā. Inficēšanās risks ir tuvs nullei. Savukārt, ja abiem sarunbiedriem ir maskas, tad inficēšanās risks šai gadījumā ir precīzi nulle. Starpība ir, bet tik minimāla, ka to var neņemt vērā.
6.1.5. Divi cilvēki ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm familiāri sarunājas ārpus telpām, pārkāpjot distancēšanās nosacījumus.
Tagad cits negatīvs scenārijs. Divi labi pazīstami cilvēki, no kuriem katrs ir inficējies ar savu infekcijas slimību, sarunājas ārpus telpām. Katram no viņiem ir elpceļu infekciju slimību pazīmes – ik pa brīdim katrs no viņiem iekrekšķas un noklepojas, pieliekot mutei priekšā roku. Sarunas gaitā distance ik pa brīdim tiek pārkāpta.
Nevienam no sarunbiedriem maskas nav. Šai gadījumā pastāv iespēja, ka objekti inficē viens otru ar nosacījumu, ja runāšanas brīdī tiek pārkāpta distance un/vai distance tiek pārkāpta krekšķot vai klepojot. Vēl ir jāņem vērā, ka šādā situācijā objekti var nonākt saskarē ar lielajām vai vidējām šķidruma pilēm, attiecīgi tikt pakļauti paaugstinātai infekciozai iedarbībai.
Ja kaut vienam no objektiem ir sejas maska, tad tas šai gadījumā ievērojami samazina gan paša objekta, gan viņa sarunbiedra inficēšanās risku, bet, ja sejas maskas ir abiem sarunbiedriem, tad šāda iespēja kļūst minimāla, jo maska nofiltrē abu objektu lielās un vidējās šķidruma piles, bet iespējamība inficēties no nanopilēm ir pavisam minimāla, jo saruna notiek ārpus telpām un nanopiles ātri tiek aizvēdinātas bezgalībā.
Tāpat tīri simboliska inficēšanās iespēja ir tad, ja šādas hipotētiskās situācijas objekti ievēro
6.1.6. Veikala apmeklētājs bez elpceļu infekcijas slimību pazīmēm veikalā
Cits aktuāls piemērs. Veikals Maxima XX. Visi veikala apmeklētāji paklausīgi ievēro masku režīmu. Viens apmeklētājs ir inficējies, bet to vēl nezina. Viņam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viņš klausa rekomendācijām un veikalu apmeklē viens pats. Lieto sejas masku. Klusi izstaigā veikalu, saliek ratiņos sev nepieciešamos produktus, aiziet uz kasi, samaksā, saliek produktus maisā un dodas prom. Ne ar vienu cenšas nerunāt, tikai ar kasieri pēc nepieciešamības.
Šāds apmeklētājs, atrodoties veikalā, elpojot izdala nanopiles, kuras pa veikalu izplata gaisa plūsmas. Ja kādā vietā objekts ir apstājies un uzkavējies ilgstošāk, tad tajā nonopilīšu daudzums ir lielāks. Tādēļ visi veikala apmeklētāji ir pakļauti nelielam inficēšanās riskam, jo nanopiles ir izplatījušās pa visu veikalu. Bet šis inficēšanās risks ir neliels tādēļ, ka tās ir tikai nanopiles un to koncentrācija veikala telpu lieluma dēļ ir salīdzinoši maza. Tā kā objekts ne ar vienu nerunā, viņš nevienu nepakļauj papildu inficēšanās riskam. Uz kasieri tas neattiecas, jo viņu no tiešas iedarbības nanopilēm pasargā plastmasas barjera.
Ja apskatam šo situāciju gadījumā, ja objektam nav sejas maskas un/vai visiem veikala apmeklētājiem nav sejas maskas, tad ir jākonstatē, ka šādā hipotētiskā situācijā masku esamība ir pilnīgi bezjēdzīga un nevienam nedod nekādu pozitīvu efektu. Bet, ja gadījumā veikalā rodas situācija, kuras dēļ objekts ir spiests runāt (piemēram, veikala darbinieku vai apsargu darbības), tad tas rada papildu riskus, jo runājot objekts izdala lielāku daudzumu nanopilīšu.
6.1.7. Sabiedriskā transporta biļešu kontrolieris bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm
Tagad viens aktuāls negatīvs scenārijs. Rīgas Satiksmes biļešu kontrolieris. Viņš ir inficējies no viena pasažiera, ar kuru iesaistījās emocionālā vārdu apmaiņā par sejas masku lietošanu. Drīz viņš smagi saslims un nomirs. Pagaidām viņam nav elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viņš valkā sejas masku, jo tā priekšniecība ir noteikusi, un ļoti aktīvi pieprasa, lai to valkātu visi pasažieri, jo “tāds ir likums”. Ja kāds nevalkā sejas masku, viņš bez žēlastības un ar prieku emocionāli nolamā šādu pasažieri un pēc tam izsēdina. Viņam ir sadistiskas tieksmes un tāpēc viņam patīk konfliktēt situācijās, kad viņam ir formāla taisnība. Tieši šī iemesla dēļ viņu pieņēma darbā Rīgas Satiksmē un tieši šo īpašību dēļ viņu jau atzina par derīgu Latvijas Dzelzceļā līdzīgā amatā (darbu viņš vairs nepaspēs nomainīt). Savu personisko īpašību dēļ objekts, konstatējot jebkādu formālu pārkāpumu, tūlīt pat ar agresīvu un emocionālu izrunāšanos uzbrūk upurim, mēģinot izspiest no tā soda naudas nomaksu, jo no iekasētās soda naudas apmēra ir atkarīgs arī viņa algas lielums.
Objekts, iekāpjot tramvajā, trolejbusā vai autobusā, elpojot izdala nanopilītes, kuras pakāpeniski pēc tam izplatās pa visu telpu. Tādā veidā tiek radīts mazs inficēšanās risks visiem pasažieriem, no kura nepasargā sejas maskas. Toties, kad objekts sāk runāt, jo īpaši emocionāli runāt, tad viņš strauji palielina izdalīto nanopilīšu daudzumu, kas ievērojami apdraud to pasažieri, ar kuru viņš runā, kā arī tuvumā esošos. Sejas masku esamība šai gadījumā pasargā no lielajām un vidējām pilēm, bet nepasargā no nanopilēm, kuras emocionālas runāšanas brīdī izdalās īpaši palielinātā daudzumā sarunu biedra virzienā. Tā kā objekts slēgtās telpās šādi rīkojas ar patiku un bieži, viņš ir staigājošs infekcijas izplatītājs, kurš regulāri aplipina lielu daudzumu cilvēku, un tā tas ir neskatoties uz to, ka objekts un visi pasažieri lieto sejas maskas.
Ja objekts nelietotu sejas masku, tad viņš izplatītu arī lielās un vidējās piles, kas būtu bīstamas tiem tuvumā esošajiem pasažieriem, kuriem arī nav sejas maskas. Bet, ja vismaz epidēmiju laikā šādus objektus vienkārši nelaistu darbā, tad tas ievērojami uzlabotu epidemioloģisko situāciju.
6.1.8. Policists bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm iecirknī
Vēl cits negatīvs piemērs. Rīga, iecirkņa policists. Elpceļu infekciju slimību pazīmju vēl nav, bet viņš ir slims. Inficējās no viena veca “likumīgā zagļa”, kurš tam iespļāva sejā pēc tam, kad policists sev ierastā manierē ne par ko apvainoja šķietami neaizsargātu personu, kas nonākusi viņa varā. Viņam būs smaga slimības gaita, bet ārsti varonīgi un līdz galam cīnīsies par viņa dzīvību, jo viņš ir policists, un viņu izglābs, bet slimība beigsies ar invaliditāti un viņš tiks atvaļināts no dienesta un pēc pāris gadiem pats kļūs par regulāru iecirkņa “klientu”.
Policists ārpus iecirkņa rīkojas kā visi un valkā sejas masku, bet savā valstībā – iecirknī sejas masku nevalkā, jo te visi ir savējie un par pārbaudēm parasti laikus tiek informēti. Iecirkņa ikdiena ir darbs ar antisociāliem elementiem, kuri uz ielas tiek izķerti un nogādāti iecirknī. Tur ar viņiem “strādā” arī objekts. Ar viņiem tiek runāts un, ja nepieciešams, viņiem tiek izskaidroti iecirkņa likumi spēka valodā. Distance, protams, netiek ievērota. Epidemioloģiskā situācija iecirkņa darbību nekādi nav ietekmējusi, viņi savas kontrolējošās darbības ne tikai nav samazinājuši, bet pat ir palielinājuši, jo krīze ir radījusi papildus personiskos izdevumus, kurus vajag kompensēt, tāpēc iecirknis “strādā” pat aktīvāk nekā ierasts un caur iecirkņa telpām iziet lielāks cilvēku skaits kā parasti.
Kad objekts ir ārpus telpām, tad viņš apkārtējiem ir minimāli bīstams, jo īpaši, ja viņš ir sejas maskā, bet tiklīdz viņš pārkāpj distancēšanās nosacījumus (policijas darbā tādas situācijas var būt objektīvi pamatotas), viņš kļūst epidemioloģiski bīstams tiem, pret kuriem tiek pārkāpti distancēšanās nosacījumi. Ārpus telpām šai gadījumā maska pasargā no lielajām un vidējām pilēm, bet objekta nanopiles ārpus telpām nerada gandrīz nekādu bīstamību.
Savādāk ir iecirkņa telpās. Tā kā objekts pietiekami daudz laika pavada iecirknī, tad visās telpās, kurās viņš ir bijis, pastāv inficēšanās risks. Telpās, kurās ilgāk un kuras ir mazākas, - inficēšanās risks ir lielāks. Papildus paaugstināts inficēšanās risks ir personām, ar kurām objekts ir “strādājis” – runājis un/vai fiziski ietekmējis, un tā tas ir arī tādēļ, ka objekts šajos gadījumos neievēro distanci un nelieto sejas masku. Ja objekts lietotu sejas masku, tad tas varētu pasargāt “klientus” no lielajām un vidējām pilēm, bet tāpat inficēšanās risks būtu paaugstināts, jo runājot objekts izdala lielu daudzumu nanopilīšu sarunbiedra virzienā.
Arī šajā hipotētiskajā situācijā objekts ir staigājošs infekcijas izplatītājs, par ko atbildība gulstas uz to apstākļu kopumu, kas liek iecirknim pastiprināti veikt kontrolējošās funkcijas epidēmijas apstākļos.
Ja šai situācijā iecirknī paklausīgi lietotu sejas maskas, tad tas pasargātu no lielajām un vidējām pilēm cilvēkus, kuri runāja ar objektu, bet tas nekādi neaizsargātu no objekta nanopilēm, attiecīgi pat šādā situācijā iecirkņa telpas būtu uzskatāmas par zonu ar paaugstinātu inficēšanās varbūtību.
6.1.7. Apkopojums. Kad reāli palīdz un kad nepalīdz sejas maskas?
Rezumējot izdalīsim apstākļu kopumu veidus, kad sejas maskas var palīdzēt un kad var būt kaut kāda jēga no to lietošanas, un no tā var izdarīt secinājumus par gadījumiem, kad sejas masku lietošana ir kā minimums bezjēdzīga.
6.1.7.1. Personai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes (bieža šķaudīšana, krekšķi, klepus, sāpošs kakls).
Šai gadījumā sejas maska būtu jāvalkā attiecīgai personai, lai pasargātu apkārtējos cilvēkus no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, bet ir jāņem vērā, ka šāda persona pat ar sejas masku ir epidemioloģiski bīstama apkārtējiem un ir nevis jādomā, kā “apmaskot” šādas personas, bet gan jākoncentrējas uz to, lai panāktu, ka šādas personas atrastos vai nu mājās, vai arī ārstniecības iestādēs.
6.1.7.2. Ja pastāv risks saskarties ar personu, kurai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes un kura nelieto sejas masku.
Šai gadījumā persona bez elpceļu infekciju slimību pazīmēm sejas masku var valkāt, lai pasargātu sevi no personām, kurām ir elpceļu infekciju slimību pazīmes, bet kuras nevalkā sejas masku (ja persona ar elpceļu infekciju slimību pazīmēm valkā masku, tad apkārtējiem masku esamība gandrīz neko nedod). Šai gadījumā persona, valkājot masku, aizsargā sevi no lielajām un vidējām pilēm, bet maska to neaizsargā no nanopilēm, kuras pietiekami lielā daudzumā izdala personas ar elpceļu slimību infekciju pazīmēm.
6.1.7.3. Ja ir nepieciešamība sarunāties ar cilvēkiem, pārkāpjot
Sejas maska var palīdzēt aizsargāt citus cilvēkus gadījumos, ja ir personas, kurām ir nepieciešams sarunāties ar citiem cilvēkiem, pārkāpjot
6.1.7.4. Ja pastāv iespēja nonākt kontaktā ar cilvēku, kurš sarunājoties neievēro
Šai gadījumā sejas maska nodrošina aizsardzību no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, kuras izdala cilvēks, kurš ar cilvēku sarunājas neievērojot divu metru distanci un nevalkā sejas masku. Ja šādam cilvēkam ir sejas maska, tad maskas esamība otram cilvēkam gandrīz neko nedod.
6.1.7.5. Sejas maskas neaizsargā no inficēto personu izdalītajām nanopilītēm
Ļoti būtiski ir saprast, ka sejas maska neaizsargā no inficēto personu izdalītajām nanopilītēm, kuras ir ļoti būtisks infekcijas slimību izplatīšanās veids. Attiecīgi ļoti daudzos gadījumos sejas masku valkāšana ir kā minimums bezjēdzīga, bet, ņemot vērā sejas masku lietošanas negatīvos blakus efektus, kuri tiks uzskaitīti tālāk, sejas masku masveida lietošana kopumā atstāj negatīvu iespaidu uz epidemioloģisko situāciju.
6.2. Sejas masku negatīvais efekts – nepareiza sejas masku valkāšana.
Var izdalīt divus sejas masku nepareizas valkāšanas veidus.
6.2.1. Sejas maskas uzvilkšana/novilkšana bez roku dezinfekcijas un bieža pieskaršanās sejai, kārtojot sejas masku
Pirmais, ļoti plaši izplatītais un kaitīgais nepareizas sejas masku valkāšanas veids ir sejas maskas uzvilkšana un/vai novilkšana ar netīrām, nedezinficētām rokām, kā arī bieža pieskaršanās sejai, kārtojot sejas masku.
Tā kā infekcijas saturošās šķidruma pilītes no gaisa nosēžas uz virsmām un vīruss uz tām kādu laiku vēl ir dzīvs, tad cilvēki, sākumā pieskaroties šādām virsmām, bet pēc tam savai sejai, paši nogādā vīrusu līdz sejai, no kuras tas var viegli nokļūt organismā, vai pa tiešo organismā.
Ja ir pareizi novērojumi, ka COVID19 ilgi nedzīvo uz virsmām un pārnese caur pieskārieniem ir minimāla, tad COVID19 profilaksē šis apstāklis iespējams varētu nebūt kritisks, tomēr pat tas neatceļ apstākli, ka šādā veidā plašāk izplatās citas infekcijas slimības un pirmkārt gripa.
To, cik daudz cilvēku pareizi lieto sejas maskas, katrs var pārliecināties pats, mazliet pastāvot pie kāda veikala durvīm vai sabiedriskā transporta pieturvietas. Nospiedošais vairums cilvēku, kuri veikalos vai sabiedriskajā transportā lieto sejas maskas, to dara tieši šādā nepareizajā veidā. Cilvēki pienāk pie veikala vai pieturas, uzvelk sejas masku, izdara, kas viņiem nepieciešams un, kad pamet vietu, kur sejas maska jāvalkā obligāti, iespējami ātri rauj to lupatu no sejas nost. Šo rindu autora virspusējā vērtējumā šādi rīkojas apmēram 60-80% no sejas masku lietotājiem.
Šis ir nopietns epidemioloģisks arguments, lai bez īpašas nepieciešamības nenoteiktu obligātu masveida sejas masku lietošanu, bet vēl nopietnāks arguments ir apstāklis, ka cilvēki sejas maskas nepareizi lieto vēl citā veidā, kas atstāj tiešu negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli.
6.2.2. Pārāk ilgstoša sejas masku lietošana
Cilvēkam lietojot sejas masku, uz tās pēc kāda laika sāk veidoties kaitīga bioloģiskā vide. Sejas maska kļūst mikla, un tajā koncentrējas visdažādākie antigēni. Ķirurģiskām sejas maskām ir noteikts, ka tās nedrīkst lietot ilgāk par 3 stundām, bet ieteicams nomainīt jau pēc 2 stundām. Visdrīzāk šāda negatīva vide sāk veidoties jau pēc sejas maskas lietošanas 15-30 minūtēm, tikai pēc 2 stundām sejas maskā izveidojusies bioloģiskā vide sāk kļūt kritiski kaitīga.
Ja cilvēks lieto sejas masku ilgāk par 3 stundām no vietas, nenomainot to pret citu, tad viņš caur sejas masku ieelpo šīs kaitīgās bioloģiskās vides elementus, kas ir nopietns papildus slogs viņa veselībai, kas pasliktina viņa vispārējo veselības stāvokli un “ver vārtus” jebkurām slimībām, tai skaitā infekcijas.
Kuri cilvēki atrodas šādas nepareizas lietošanas riska grupā? Visi, kuriem darba pienākumiem dēļ tiek noteikta obligāta sejas masku lietošana. Tas, pirmkārt, ir medicīnas personāls, kurš ir labi informēts par pareizas sejas masku lietošanas niansēm un kurš tomēr ir nodrošināts ar maiņas sejas masku rezervēm. Bet ir arī citi. Vilcienu konduktori, veikalu pārdevēji, autobusu šoferi, tālsatiksmes autobusu pasažieri utt. Tā kā tiek pieņemti papildus sejas masku lietošanas noteikumi, tad šai riska grupai ir pievienojusies ierēdņu un biroja darbinieku armija, policisti, skolotāji u.c.. Cik pareizi viņi visi lietos sejas maskas?! Vai viņiem ir nepieciešamās zināšanas, sapratne un masku rezerves?! Lielai vai pat lielākai daļai visdrīzāk nē, attiecīgi viņi sejas maskas valkā (valkās) nepareizi. Kā tas notiek tagad, var novērot, pabraucot ar vilcienu vai tālsatiksmes autobusu un apskatoties, cik bieži sejas masku maina konduktori, autobusu vadītāji un pasažieri, dažiem no kuriem tagad sejas maskā ir jāpavada līdz pat 5 stundām.
Lai labāk ilustrētu šo problēmu, jānorāda, ka, lai cilvēks, kuram sejas maskā ir jāpavada visa diena (10-12 stundas, ieskaitot pusdienas pārtraukumu un ceļu turpu – atpakaļ), viņam sejas maska ir jānomaina kā minimums 5-6 reizes un pat šai gadījumā sejas maska radīs negatīvu slogu viņa veselībai. Tas attiecas arī uz higiēniskajām sejas maskām.
Cik daudz cilvēku to vispār zin un spēj izdarīt? Maz. Bet pārējie, nepareizi lietojot sejas masku, nodarīs savai veselībai pietiekami ievērojamu kaitējumu. Un tas, ka augstprātīgi-formāli ir iespējams vainot šos cilvēkus par nezināšanas izraisītajām negatīvajām sekām savai veselībai, nekādi neatcels šīs sekas, tai skaitā epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos. Novājinātās imunitātes dēļ šādi cilvēki momentāni var saslimt, tiklīdz saskarsies pat ar visminimālāko daudzumu infekcijas, kas atrodas uz kādas no nanopilēm, no kurām sejas maskas neaizsargā.
Vēl šai sakarā jāpiebilst, ka, nosakot arvien jaunus sejas masku obligātas lietošanas noteikumus, tiek kritiski samazināts tas laiks, kad cilvēks vispār var neatrasties sejas maskā, kas automātiski palielina šādu, nepareizu sejas masku lietošanas gadījumu skaitu ar attiecīgajām negatīvajām epidemioloģiskajām sekām.
Piemēram, tie paši medicīnas darbinieki, kuri maiņā ir nostrādājis savas daudzās stundas sejas maskā, arī pēc darba ir spiests to lietot. Un, ja medicīnas darbinieki vēl ir intelektuāli un psiholoģiski sagatavoti šādām slodzēm, tad vairums pārējo cilvēku, kuriem nu rodas līdzīgas slodzes, tam vienkārši nav gatavi. Bet viņi tām tiek obligātā kārtā pakļauti. Tas ir ļoti nepareizi, lai neteiktu savādāk.
6.3. Sejas maskā grūti elpot, sejas maska apgrūtina elpošanas procesu
Nopietns arguments pret sejas masku lietošanu ir apstāklis, ka sejas maskas traucē elpot. Šī acīmredzamā iemesla dēļ, kuru katrs var izjust, uzvelkot sejas masku, vairumam cilvēku nepatīk lietot sejas maskas un, ja tas ir iespējams, viņi tās nelieto.
Elpošanas process ir viens no fundamentāliem dzīvību nodrošinošajiem fizioloģiskajiem procesiem. Cilvēkam ir nepieciešams skābeklis un viņš to uzņem elpojot. Austrumu medicīnā pareizai elpošanai tiek piešķirta īpaša nozīme. Daudzi jogas vingrinājumi dod pozitīvu efektu tikai tad, ja tiek izpildīti kopā ar pareizu un dziļu elpošanu. Slimnīcas visā pasaulē tiek regulāri un daudz vēdinātas, lai nodrošinātu svaigu gaisu, bet ārsti saviem pacientiem plaši stāsta par svaiga gaisa milzīgo nozīmi veseļošanās un slimību profilakses procesos.
Un tagad iedomāsimies, ka slimnīcā telpa tiek vēdināta, nevis paverot logu, bet gan pieliekot logam priekšā mitru, ar antigēniem pilnu lupatu un svaiga gaisa vietā telpā ieplūst gaiss, kurš ir pārpildīts ar lupatā esošajiem antigēniem. Cik tas ir veselīgi?! Apmēram tā iedarbojas sejas maska uz to valkājošo cilvēku – tā, pirmkārt, apgrūtina cilvēkam tik ļoti nepieciešamā gaisa pieplūdumu un pēc salīdzinoši neilga laika šo gaisu padara par pavisam nesvaigu. Tāpēc pat pareiza sejas masku lietošana atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli, lai gan ne tik kritisku kā nepareiza sejas maskas lietošana.
Šai ziņā īpaši kaitnieciska (var pat teikt, ka noziedzīga) ir rīcība, nosakot obligātu sejas masku valkāšanu ārpus telpām, jo šajos gadījumos sejas masku lietošanas efekts ir pavisam minimāls, bet šī ierobežojuma kaitnieciskā daba ir īpaši liela, jo liedz cilvēkiem vienīgo iespēju paelpot tik ļoti nepieciešamo svaigo gaisu.
6.4. Sejas masku lietošanas psihosomatiskie efekti – gan pozitīvie, gan negatīvie.
Apskatot sejas masku lietošanas pozitīvos un negatīvos faktorus, nevar neņemt vērā iespējamos masku lietošanas psihosomatiskos efektus, kuri var būt gan pozitīvi, gan negatīvi.
Psihosomatisko procesu rezultātā cilvēka psihiskais, psiholoģiskais stāvoklis atstāj ietekmi uz kādu no ķermeņa daļām, orgāniem vai visu fizisko stāvokli kopumā. Tā, piemēram, plaši tiek runāts, tai skaitā no ārstu puses, ka viena vai otra slimība cilvēkam esot “no nerviem”. Plaši zināms un zinātnieku atzīts ir pozitīvais psihosomatiskais efekts – placebo efekts, kad tikai cilvēka ticība par kaut kādas lietas pozitīvo dabu tik tiešām rada zināmu pozitīvu somatisku (ķermenisku) efektu. Ja ir placebo efekts, tad, protams, eksistē tam pretējs efekts, kad cilvēka neticība, nomāktība, negatīvisms rada attiecīgi negatīvu somatisku efektu.
Citiem vārdiem sakot, cilvēka psiholoģiskais stāvoklis atstāj nozīmīgu ietekmi uz viņa vispārējo veselības stāvokli jeb ir gadījumi, kad var apgalvot, ka, ja ir vesels gars, tad vesela ir arī miesa, un otrādi.
6.4.1. Ja vairums apkārtējo lieto sejas maskas, tad tas uz katru konkrētu cilvēku atstāj nomācošu, nospiedošu, katastrofas esamības iespaidu
Ļoti nozīmīgs sejas masku lietošanas negatīvais faktors ir vispārējas baiļu atmosfēras radīšana. Tā tas vismaz ir sabiedrībās, kurās nav noturīgas un labprātīgas sejas masku lietošanas kultūras (attiecīgi arī Latvijā). Ja vairums cilvēku lieto sejas maskas, tad tas rada nomācošu, nospiedošu, katastrofas esamības iespaidu. Viss šķiet slikti, cilvēks nejūtas drošs, viņa nervu sistēmai tas rada lielu papildus slogu un attiecīgi tāpēc tas nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz to cilvēku vispārējo veselības stāvokli, kuri pakļaujas šādai vispārējai atmosfērai. Ne visi tai pakļaujas un ne visi to tā izjūt, bet to, kas izjūt ir pietiekami daudz; pēc šo rindu autora novērojumiem tie varētu būt apmēram 60% Latvijas iedzīvotāju.
Te gan jāpiebilst, ka šāda atmosfēra pati automātiski rada noteiktu sabiedrības daļu (var pieņemt, ka kādus 10%), kuri tieši otrādi jūtas ļoti labi un pacilāti, un šādas pašsajūtas cēlonis parasti ir apstāklis, ka šie cilvēki vai nu neizjūt bailes attiecīgajā situācijā vai arī izjūt tās daudz mazākā mērā par apkārtējiem. Šādiem cilvēkiem, protams, no šādas situācijas ne tikai nav nekāda kaitējuma, bet ir pat ieguvums, tiesa gan uz visu pārējo – nobiedēto rēķina.
6.4.2. Cilvēks, uzvelkot sejas masku, iekšēji kapitulē baiļu no slimības priekšā
Ir tāds psiholoģisks efekts, ar kuru tādā vai citādā veidā vajadzētu būt saskārušamies katram pieaugušajam. Cilvēks dzīvo ikdienišķu dzīvi, viņam ir ikdienišķas darīšanas, ikdienišķa “skriešana”, bet kādā brīdī cilvēks sajūtas slikti. Cilvēks jūt, ka tuvojas slimība, bet slimot negrib (nevar atļauties “svarīgu” ikdienišķu darīšanu dēļ). Un cilvēks, cik var, mēģina pārvarēt slimību – iekšēji mobilizējas, daļēji ignorē slimību un pat domu, ka varētu tuvākajā laikā saslimt, daļēji mazliet pieārstējas (dzer siltas tējiņas, saģērbjas siltāk, iedzer kādu medikamentu utt.). Un bieži vien tas palīdz – cilvēks pēc vienas vai dažu dienu sliktas pašsajūtas posma sāk justies labāk. Bet ir gadījumi, kad slimība izrādās stiprāka un cilvēks tomēr saslimst. Tad, lūk, no psihosomatisko efektu viedokļa interesanta ir tā robežšķirtne, kad cilvēks maina savu nostāju no “neesmu slims” vai “slimot nedrīkst” uz nostāju vai fakta konstatāciju, vai apstākļu pieņemšanu “esmu slims”. Šai mirklī bieži vien notiek samērā straujš slimības uzliesmojums un cilvēks pilnībā “noguļas” uz “slimības gultas”. Tad, lūk, uz cilvēkiem, kuri bez vajadzības un iekšējas pārliecības uzvelk sejas masku, iedarbojas līdzīga veida psihosomatiskais efekts, kurš, protams, neizraisa tūlītēju saslimšanu, bet kurš tomēr atstāj zināmu negatīvu iespaidu uz šādu cilvēku vispārējo veselības stāvokli.
6.4.3. Cilvēks, kurš tic sejas masku pozitīvajai ietekmei, sejas maskā jūtas drošāk
Masku lietošanas sakarā ir psihosomatisks efekts, kurš atstāj pozitīvu iespaidu uz cilvēku. Ja cilvēks aiz nezināšanas tic, ka sejas maska viņu pasargā, tad viņš sejas maskā jūtas droši un tas atstāj zināmu pozitīvu iespaidu uz viņa vispārējo veselības stāvokli (kurš, protams, tiek bojāts, ja sejas maska tiek intensīvi valkāta, jo īpaši, ja nepareizi).
6.4.4. Cilvēks, kurš tic sejas masku pozitīvajai ietekmei, jūtas drošāk, ja visiem apkārtējiem arī ir sejas maskas
Tāpat cilvēki, kuri tic sejas masku pozitīvai iedarbībai, jūtas droši, ja arī apkārtējie ir sejas maskās, un jūtas nedroši, ja kāds no apkārtējiem nav sejas maskā. Attiecīgi plaša sejas masku lietošana atstāj pozitīvu psihosomatisko efektu uz šiem cilvēkiem, bet katrs, kurš sejas masku nelieto uz šādiem cilvēkiem atstāj negatīvu psihosomatisko efektu.
Un te rodas dilemma, ko darīt, jo vienai sabiedrības daļai masveida masku lietošana rada pozitīvu psihosomatisku efektu, bet citai negatīvu. Kuru daļu izvēlēties un kuru upurēt? Te, protams, ir jāņem vērā visi sejas masku lietošanas pozitīvie un negatīvie aspekti, kam arī ir veltīts šis raksts, bet tikai psihosomatiskā efekta ietvaros ir jāapskata, cik skaitliski liela ir katra no daļām. Pēc šo rindu autora novērojumiem, to cilvēku skaits, kuri jūtas droši sejas maskās, nepārsniedz 10% un visdrīzāk ir pat mazāks par 5%. Vai šāda cilvēku skaita dēļ pārējai sabiedrībai ir jāuzupurējas? Viennozīmīgi nē, lai gan viens no neoliberālās politiskās ideoloģijas pamatpostulātiem ir, ka sabiedrības vairākumam ir nepārtraukti jāuzupurējas visdažādāko sabiedrības mazākuma grupu labā. Attiecīgi tas kļūst par tīri politisku jautājumu.
6.4.5. Cilvēks, kurš tic sejas masku negatīvajai ietekmei, sejas maskā jūtas apdraudētāks
Visbeidzot, ja cilvēks tic, ka sejas maska negatīvi ietekmē viņa veselību, tad piespiedu sejas maskas lietošana uz šādu cilvēku atstāj negatīvu psihosomatisku efektu. Arī šādu cilvēku īpatsvars ir aptuveni 5-10% robežās.
6.5. Sejas masku obligātas lietošanas tiesiskie aspekti
Obligāta sejas masku lietošanas noteikšana ir cilvēktiesību pārkāpums, un, ja atrastos kāds talantīgs jurists, kuram nebūtu žēl ziedot savu enerģiju un laiku, viņš to noteikti varētu pierādīt visās tiesu instancēs. Bet tam ir nepieciešams vismaz viens šāds jurists un daudz, daudz laika, bet līdz tam represīvais aparāts, piesedzoties ar zemākas kategorijas tiesību aktiem, var izvērsties un trakot.
Tālāk apskatīsim fundamentālus juridiskus pamatprincipus, kuri tiek pārkāpti, nosakot obligātu sejas masku lietošanu. (Šādiem pārkāpumiem nav tūlītēju seku, ja attiecīgā garā ir izveidota visa tiesiskā sistēma, bet šādu pārkāpumu esamība mazina tiesiskās sistēmas leģitimitāti un padara to nestabilāku.)
6.5.1. Tiesības ierobežojošam pasākumam ir jābūt konkrēti pamatotam
Tas nozīmē, ka, ja kādai personai tiek ierobežotas tās tiesības, tad šādam tiesību ierobežojumam ir jābūt konkrēti pamatotam ar attiecīgās personas kaut kādu vainu, nodarījumu vai konkrētu pamatojošu pazīmi. Nevar ierobežot personas tiesības (piemēram, liekot tai valkāt sejas masku) tikai tāpēc, ka kādam šķiet, ka persona varbūt varētu būt sabiedriski bīstama. Ir jābūt konkrētam pamatojumam (piemēram, elpceļu infekciju slimību pazīmes), no kura nepārprotami izriet, ka konkrētā persona tik tiešām varētu būt sabiedriski bīstama un tāpēc tai ir obligātā kārtā jāvalkā sejas maska sabiedriskās vietās.
6.5.2. Tiesības ierobežojošam pasākumam ir jābūt iedarbīgam
Ja tiek ierobežotas kāda tiesības, tad ar šo ierobežojumu ir garantēti jāspēj sasniegt kāds sabiedrisks labums. Ja to garantēti nav iespējams sasniegt jeb, ja ierobežojošais mērs nav iedarbīgs, tad tāds tiesību ierobežojums nedrīkst pastāvēt. Sejas masku lietošana pilnībā nepasargā ne to valkātājus, ne arī apkārtējos attiecīgi tiesību ierobežojums, nosakot obligātu sejas masku valkāšanu, nav iedarbīgs.
6.5.3. Nedrīkst personu piespiest veikt savai veselībai kaitīgas darbības
Ja tiesību akts kā obligātu nosaka kādu darbību, tad šī darbība nedrīkst būt tās izpildītājam dzīvībai bīstama vai veselībai kaitīga. Ja tā ir, tad tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums. Sejas masku lietošana var būt veselībai kaitīga.
6.5.4. Kolektīvās atbildības princips ir nepieņemams
Kolektīvā atbildība nozīmē, ka par katras atsevišķas personas darbībām atbild visa sabiedrība. Ja kāda viena persona, piemēram, saslimst ar lipīgu infekcijas slimību, tad ierobežotas tiek visas sabiedrības tiesības. Tas ir kolektīvās atbildības princips.
6.6. Sejas masku lietošanas lietderīguma novērtējums
Augstāk ir aprakstīti galvenie infekcijas slimību izplatīšanās principi, izmantojot kurus, var izdarīt ļoti dažādus un pat pretrunīgus secinājumus. Tā tas ir tādēļ, ka precīzi nav zināma visu cilvēku daba un tas, kā viņi rīkosies noteiktās situācijās. Tāpēc tiek izdarīti visdažādākie pieņēmumi un darbības pamatotas, balstoties uz vieniem vai citiem pieņēmumiem. Pie tam, izdarot pieņēmumus, nereti tiek iziets no sliktākā, kas tiesa gan ne vienmēr ir nepareizi.
Tomēr jānorāda, ka ir novērojama tāda likumsakarība – jo kritiskāka situācija un/vai jo mazāk kompetents atbildīgais lēmuma pieņēmējs, jo lielākā mērā viņš pieņēmumos iziet no sliktākā. Nekompetenti karjeristi grib ar lielu rezervi nodrošināties pret sliktākajiem scenārijiem, par kuru pieļaušanu tie varētu tikt apvainoti, un tas, ka šī nodrošināšanās var radīt pārmērīgi negatīvas sekas, tos ne pārāk interesē. Bet, ja šādi nekompetenti karjeristi var veikt kādu vienu vai vairākas ārišķīgas darbības, kuras pēc būtības neko nedod, bet kas dod viņiem iespēju ārišķīgi parādīt, ka, lūk, viņi kaut ko dara (darbības simulācija), tad viņi to noteikti darīs, pat neskatoties uz to, ka šīm bezjēdzīgajām darbībām ir nopietni blakusefekti. Tieši tāpēc daudzās pasaules valstī sabiedrībām piespiedu kārtā uzspiež masku valkāšanu un tieši tāpēc pa šo pašu ceļu sāk iet arī Latvija.
Kādus tad pieņēmumus var izdarīt, izejot no augstāk aprakstītā? Piemēram, tika aprakstīts viens negatīvs hipotētisks piemērs ar vienu nekulturālu ekstravertu personu, kurai ir elpceļu infekciju slimību pazīmes. Viena šāda persona, staigājot apkārt, var aplipināt desmitiem citus cilvēkus, bet paliekot mājās tā neaplipina nevienu. Tad, lūk, – cik šādu personu ir Latvijas sabiedrībā? Cik šādu personu var saslimt? Cik šādu personu rīkosies pēc šāda hipotētiska scenārija? Precīzi to neviens nezin, bet aptuveni tas ir nojaušams vai pat nosakāms. Bet, ja neapdomīgi un bezatbildīgi iziet no sliktākā, tad var pieņemt, ka visi iedzīvotāji ir tādi un tad, protams, sejas masku piespiedu valkāšana ir pat ļoti pamatota darbība. Tikai šāds pieņēmums ir galīgi aplams un realitātei neatbilstošs (vismaz Latvijas gadījumā) un, ņemot vērā sejas masku lietošanas blakusefektus, šāds pieņēmums ir kaitniecisks vai pat noziedzīgs.
Tik pat labi var izdarīt arī pretēju pieņēmumu, ka Latvijas sabiedrība sastāv no kulturāliem intravertiem, kuri rīkojas līdzīgi kā citā aprakstītajā hipotētiskajā situācijā. Jā, šādu cilvēku Latvijā ir pietiekami daudz, bet arī šāds pieņēmums nebūs līdz galam korekts.
Tātad, lai izvēlētos iespējami optimālākus epidemioloģiskos pasākumus, ir jāņem vērā attiecīgās sabiedrības sastāvs pēc vairākiem parametriem (etniskais sastāvs, kultūras līmenis, izplatītākie paradumi un uzvedības modeļi, psiholoģiskie tipi, vispārējais veselības stāvoklis, sezonalitāšu izraisītas izmaiņas utt.). Ja tas izdodas, tad ierobežojošie mēri ir samērīgi, sabiedrība tos pieņem un tiek sasniegts rezultāts, kurš ir tuvs iespējami labākajam, bet, ja tas netiek ņemts vērā, tad ierobežojošie mēri ir neadekvāti, tie izraisa sabiedrības pretreakciju, kuru cenšas pārvarēt ar sodiem, kas savukārt vēl vairāk pasliktina situāciju un gala rezultāts ir vairāk kā bēdīgs. Diemžēl šādu bēdīgu praksi COVID19 apkarošanas sakarā var vērot daudzās pasaules valstīs, to skaitā arī ASV, Lielbritānijā, Francijā un Krievijā. Un ir ļoti žēl, ka arī Latvijas valdība ir izvēlējusies rīkoties, vadoties no sliktākās pasaules prakses.
Ja pieņem, ka sabiedrībā 80% cilvēku ir veseli, 10% cilvēku ir slimi ar simptomiem, bet 10% ir slimi bez simptomiem, tad cik pamatoti ir likt nēsāt maskas 80% veselo cilvēku, ja maskas pārsvarā daļēji aizsargā no slimajiem ar simptomiem un ja masku valkāšanai ir negatīvi blakus efekti?! Vai gan daudz lietderīgāk nav koncentrēties uz tiem 10%, kuriem ir simptomi?! Katram loģiski domājošam cilvēkam atbildes uz šiem jautājumiem ir acīmredzamas.
Bet ko darīt ar 10%, kuriem nav simptomu? Vai nu neko, jo tur maz ko var darīt un jāgaida, kad parādīsies simptomi, vai arī – distancēšanās un nevajadzīgo pulcēšanos ierobežošana (pirmkārt visu veidu izklaides). Galējā gadījumā vēl var uzsākt kampaņu pret ekstravertas uzvedības izpausmēm publiskās vietās un pret nevajadzīgu sarunāšanos publiskās iekštelpās. Visi pārējie ierobežojošie mēri ir bezjēdzīgi vai pat kaitīgi, tai skaitā daudzu valstu praktizētā stingrā karantīna, jo 80% veselo cilvēku normāla vispārējā veselības stāvokļa uzturēšanai visa cita starpā ir nepieciešams arī svaigs gaiss.
Tas ir noziegums pret sabiedrību - ieviest piespiedu sejas masku lietošanu, kad efekts no to lietošanas ir nepietiekams, bet negatīvie blakusefekti ir ievērojami. To, ka tā tas ir apliecina gan Latvijas, gan pasaules pieredze. Latvijā līdz 2020.gada oktobrim sejas maskas nebija obligāti jālieto un saslimstības rādītāji bija zemi, tai pat laikā daudz kur pasaulē bija obligāta sejas masku lietošana un saslimstības rādītāji kā bija, tā joprojām ir augsti. Tas pierāda, ka tikai sejas masku lietošana nesamazina COVID19 izplatību un iespējams, ka tas ir viens no faktoriem, kas pat to veicina.
Un tiešām, oktobra sākumā Latvijā tika noteikta obligāta sejas masku valkāšana, un jau pēc dažām dienām tika fiksēts pietiekami liels COVID19 saslimušo pieaugums. Varbūt šis pieaugums nebija saistīts ar sejas masku lietošanu? Varbūt arī nebija, bet varbūt daudzi cilvēki, sākot nepareizi nēsāt sejas maskas, deva izšķirošo triecienu savai imunitātei un nu beidzot saslima!
6.7. Sejas masku obligāta lietošana – šamaniska un/vai krāpnieciska ārišķība
Sejas masku obligātas lietošanas noteikšana vēl ļoti līdzinās mežonīgo cilšu šamaņu izmantotajām “ārstniecības” metodēm. To būtība ir sekojoša – novērst pacienta uzmanību ar kaut kādu spožu, ārišķīgu un bezjēdzīgu darbību, liekot domāt, ka tieši šī darbība nodrošinās vajadzīgo rezultātu, tai pat laikā pašam šamanim nemanāmi veicot kaut kādu citu darbību, kura iespējams arī var dot rezultātu.
Šamaņu gadījumā, ja slēptā darbība izrādās efektīva, vismaz kaut kāds pozitīvs rezultāts tiek panākts. Diemžēl šo metodi plaši izmanto visu mastu krāpnieki, nevis slēpti izdarot kaut ko pozitīvu, bet gan kaitniecisku. Izskatās, ka sejas masku piespiedu lietošana tiek izmantota tieši šādā vai nu krāpnieciskā vai citā destruktīvā politiskā nolūkā.
7. Sejas masku lietošanas uzspiešanas politiskie aspekti
Pietiekami plaši izplatīts ir uzskats, ka COVID19 ir, pirmkārt, politiska slimība, jo tā cilvēkiem nesaprotamā veidā tiek izmantota politekonomisku mērķu sasniegšanai. Šis apstāklis rada pietiekami plašu sabiedrības neuzticību politiķiem un valsts institūcijām, jo īpaši tām darbībām, kuras tiek pamatotas ar cīņu pret COVID19. Sejas masku piespiedu lietošana ir viena no šāda veida darbībām.
Tālāk tiks apskatīti četri faktori no visa plašā “covidiskā” politekonomisko aspektu klāsta, kuri tieši attiecas uz obligātu sejas masku valkāšanas noteikšanu Latvijā, lai būtu saprotami tie politekonomiskie vēji, kuru ietekmē bezatbildīgie un bezmugurkaulainie Latvijas politiķi pēkšņi nolēma “apmaskot” arī Latvijas sabiedrību.
7.1. Kurš gūst finansiālu labumu no sejas masku pārdošanas Latvijā?
Pirmais “covidiskais” politekonomiskais aspekts, kura ietekmē arī Latvijas sabiedrībai mēģina uzspiest sejas masku valkāšanu, ir visbanālākais, visprastākais un vismaziskākais. Tas ir ekonomiskais un pēc būtības koruptīvais faktors. Tā ir vistīrākā peļņaskāre, vēlme ātri “uz līdzenas vietas” mazliet nopelnīt, kamēr var; vēlme izmantot radušos katastrofālo situāciju, lai iegūtu liekus trīsdesmit sudraba grašus.
COVID19 pandēmijas pirmais vilnis pārsteidza Latvijas varasiestādes nesagatavotas. Patiesībā laika tam sagatavoties bija pietiekami daudz, tomēr Latvijas valsts pārvaldes aparāts labākajās krievu tradīcijās paļāvās uz “avosj” (“gan jau”) un tas tik tiešām deva pozitīvu efektu. Tā kā sejas masku nebija, tādēļ iztika bez tām, attiecīgi nepakļaujot sabiedrību sejas masku masveida lietošanas kaitīgajiem aspektiem un pierādot visai pasaulei, ka sejas maskas nav obligāti nepieciešams atribūts cīņā ar infekcijas slimībām. Latvija pierādīja, ka bez sejas maskām var iztikt un tāpat veiksmīgi cīnīties ar epidēmiju (citas valstis savukārt pierādīja, ka sejas masku masveida valkāšana nepalīdz cīņā ar COVID19).
Kādēļ pandēmijas pirmajā vilnī nebija sejas maskas? Tādēļ, ka epidēmija bija skārusi “pasaules fabrikas” centru – Ķīnu un tādēļ, ka vairumā valstu šāda ražošana nepastāvēja. Dēļ gigantiskā pieprasījuma pieauguma un lielā ražošanas krituma Ķīnā, sejas maskas bija kā uz izķeršanu. Dažādu valstu diplomātiskie un speciālie dienesti cīnījās viens ar otru par nedaudzajām sejas masku partijām.
Pagāja laiks un, pirmkārt, Ķīna atsāka sejas masku ražošanu nu jau daudzkārt lielākā apjomā, bet, otrkārt, daudzas pasaules valstis paspēja attīstīt sejas masku ražošanu savā teritorijā. Un tagad ir izveidojusies situācija, ka tiek saražots daudzkārt vairāk sejas masku, nekā ir nepieciešams.
Visdrīzāk arī Latvijas valdība nolēma, ka tai nākotnē ir jānodrošinās ar sejas maskām. Lai to izdarītu, nepieciešams vai nu ražot maskas Latvijā vietējam tirgum vai arī ir jānorezervē to ražošana Latvijas vajadzībām. Tas viss ir izdarāms, bet t.s. “brīvās tirgus ekonomikas” apstākļos, lai to realizētu, ražotājiem un vairumtirgotājiem ir jādod noteiktas garantijas, ka saražotais apjoms tik tiešām būs nepieciešams. Un, ja valsts nedod tiešas šādas garantijas, tad vai nu tas nenotiek, vai arī to dara t.s. “uzņēmēji”, kuri šai gadījumā riskē. Kāda konkrēta persona vai personu grupa to visu ir izdarījusi.
Citiem vārdiem sakot, fakts, ka sejas maskas Latvijā tagad ir pieejamas par tādu cenu, par kādu tās ir pieejamas, nozīmē to, ka ir viena vai dažas personas, kuras šo jautājumu “nokārtoja” un nu gūst no tā finansiālu labumu. Šīm personām ir finansiāli izdevīgi, lai Latvijā pirktu iespējami vairāk sejas masku.
Tad nu, lūk, lielais jautājums ir, vai gadījumā nav tā, ka jautājumu ar sejas maskām nokārtoja kāda persona vai personu grupa, kas ir saistīta ar partiju Jaunā Vienotība un kas tagad grib mantkārīgos nolūkos izmantot sabiedrības nelaimi, lai uz tās rēķina nopelnītu liekus pārsimts tūkstošus dolāru? Visdrīzāk tā ir un pēc tā, kuri politiķi mēģina Latvijas sabiedrībai uzspiest neadekvātu sejas masku valkāšanu, var aptuveni izsecināt, kur meklējamas šīs amorālās personas.
Kuri tad ir šie politiķi? Pirmkārt latviešu izcelsmes amerikānis un Latvijas Republikas
Ministru Prezidents Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), tālāk arābu imigrants, ārsts un Kariņa padomnieks integrācijas jautājumos Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība) un visbeidzot tāds hiperaktīvs karjerists kā Jānis Patmalnieks (Krišjāņa Kariņa biroja vadītājs). Vēl šai sakarā iespējams var minēt Veselības ministri Ilzi Viņķeli (Attīstībai/PAR). Visticamāk sejas masku pārdošanas apjomu straujā kāpumā ir ieinteresētas vai nu kāda no šīm personām tieši, vai arī tie indivīdi, kuri ir šo personu paziņu lokā. Bet Latvijas iedzīvotājiem tāpēc ir jābojā sava veselība un obligātā kārtā bezjēdzīgi jāvalkā sejas maskas.
7.2. COVID19 otrais vilnis Baltijā – vai paldies no pateicīgās baltkrievu tautas?
Baltkrievija ir viena no tām retajām valstīm, kuru var nosaukt par atklāti “covid-disidentisku” un tā tas ir Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko personiskās nostājas dēļ, kuru viņš ne reizi vien ir izteicis arī publiski. Baltkrievija uz COVID19 uzliesmojumu gandrīz pilnīgi nekādi nereaģēja. Baltkrievijas varasiestādes pret COVID19 izturas līdzīgi kā pret gripu – tas ir nekā. Kā šādas nostājas simbolisku virsotni var minēt faktu, ka 2020.gada 9.maijā, COVID19 pirmā viļņa “karstumā”, Baltkrievijā tika rīkota ikgadējā militārā parāde tā, it kā nekāds COVID19 nemaz nebūtu bijis, tai pat laikā Krievija no COVID19 nobijās un savu ikgadējo militāro parādi, ar kuru tā tik ļoti lepojas, pārcēla.
Ņemot vērā šādu Baltkrievijas varasiestāžu politiku, var droši apgalvot, ka Baltkrievija ir viena no COVID19 plašas izplatības zonām (lai gan ziņas par to, ka tas radītu kaut kādas izteikti negatīvas sekas, no Baltkrievijas nepienāk).
2020.gada 9.augustā Baltkrievijā notika kārtējās prezidenta vēlēšanas, kurās kārtējo reizi uzvarēja ilggadīgais prezidents Aleksandrs Lukašeno. Kā ierasts esošais prezidents nekautrējās paizmantot savu administratīvo resursu, lai atbrīvotos no spēcīgākajiem konkurentiem, kā savu galveno konkurenti atstājot ļoti apšaubāmas intelektuālās un morālās kvalitātes mājsaimnieci. Tas, ka daudzas valstis izteiks kārtējo neapmierinātību ar Lukašenko uzvaru, bija sagaidāms, bet tas, ka šoreiz vēlēšanu rezultātu paziņošana izsauks plašus protestus visā Baltkrievijā, negaidīja arī pats Aleksandrs Lukašenko.
Revolūcija nenotika, gan tādēļ, ka pats Lukašenko bija apņēmības pilns to nepieļaut, gan tādēļ, ka Krievija mazliet palīdzēja, gan arī tādēļ, ka opozīcijas spēki pagaidām bija pārāk mazi. Pēc nedēļu ilga apjukuma Baltkrievijas varasiestādes pamazām sāka normalizēt situāciju, ko turpina darīt joprojām (līdz nākamajam ļoti asajam saasinājums, kurš notiks kaut kad, nezin kad).
Kas šai sakarā ir interesanti? Pirmkārt, Baltkrievijas prezidents apvainoja Poliju, Lietuvu un visas Baltijas valstis (tātad arī Latviju) mēģinājumā organizēt Baltkrievijā valsts apvērsumu. To, ka Lukašenko apvainojumiem ir zināms pamats apstiprināja šo valstu oficiālo amatpersonu reakcija uz notikumiem Baltkrievijā. Polija un Baltijas valstis tik tiešām mēģināja (un joprojām mēģina) jaukties Baltkrievijas iekšējās lietās vissliktāko ASV tradīciju garā.
Baltkrievijas varasiestādes protestu laikā aizturēja vismaz divus Latvijas Republikas valstspiederīgos.
Un visbeidzot trīs dienas pēc tam, kad svētdien 23.08.2020 ar neveiksmi beidzās galvenās protesta akcijas Baltkrievijā (pēc tam to spēks un apjoms pamazām gāja uz leju), visās trijās Baltijas valstīs bija vērojams ievērojams saslimstības ar COVID19 pieaugums.
Ko tas varētu nozīmēt? To, ka zināma daļa Latvijas valsts piederīgo, kurus visdrīzāk cieši saista Valsts noslēpuma saites, dienesta vajadzībās varētu būt pabijuši Baltkrievijā. Un daļa no viņiem tur inficējās. Un daļa no viņiem, atbraukuši mājās, pēc tam inficēja citus. Un tālāk ķēdes reakcija, kas varēja vai nu izraisīt, vai dot savu ievērojamo artavu tam COVID19 uzliesmojumam, kurš sekoja precīzi pēc mēneša.
Lūk, atklāto COVID19 slimnieku skaita dinamika augusta beigās un septembrī: 23.08 – 4; 24.08 – 0; 25.08 – 5; 26.08 – 18 (Lietuvā – 32, Igaunijā – 17); 27.08 – 6 (Lietuvā – 36, Igaunijā – 14); 28.08 - 9 (Lietuvā – 48, Igaunijā – 18); 29.08 – 6 (Lietuvā – 29, Igaunijā – 20); 30.08 – 12 (Lietuvā – 35, Igaunijā – 10); 31.08 – 3; 01.09 – 8 (Lietuvā – 23, Igaunijā – 20); 02.09 – 2; 03.09 – 4; 04.09 – 6; 05.09 – 9 (Lietuvā – 36, Igaunijā – 35); 06.09 – 3 (Lietuvā – 43, Igaunijā – 25); 07.09 – 1; 08.09 – 3; 09.09 – 11; 10.09 – 5; 11.09 – 11; 12.09 – 5; 13.09 – 10; 14.09 – 3; 15.09 – 5; 16.09 – 4; 17.09 – 8; 18.09 – 4; 19.09 – 17; 20.09 – 10; 21.09 – 1; 22.09 – 34; 23.09 – 12; 24.09 – 22; 25.09 – 31; 26.09 – 29; 27.09 – 22; 28.09 – 21; 30.09 - 95 (Lietuvā – 115, Igaunijā – 57) ...
7.3. Latvijas “bezmasku” precedents – demoralizējošs un musinošs piemērs Krievijas iedzīvotājiem
Vairums pasaules valstu, saskaroties ar COVID19, rīkojās līdzīgi jau pirmā “viļņa” laikā. Šajā “standarta” rīcību komplektā ietilpa arī obligāta sejas masku lietošanas noteikšana. Bet dažas valstis izcēlās - jau iepriekš apskatītā Baltkrievija, tālāk –Zviedrija un ... arī Latvija. Ja vairumā valstu visus spiež valkāt sejas maskas, tad Latvija šai ziņā būtiski un acīmredzami izcēlās un uzrādīja pat ļoti labus rezultātus.
Tā kā pasaule ir globāla un informācija par to, kā notiek citur, sadzīviskā līmenī var izplatīties un arī izplatās samērā ātri, radot attiecīgu ietekmi, noteikti precedenti vienā vietā neizbēgami atstāj kaut kādu ietekmi uz citām vietām, kur līdzīgā situācijā rīkojas pavisam savādāk. Ja, piemēram, Latvijā neliek valkāt sejas maskas un neviens tās nevalkā, tad to valstu iedzīvotāji, kurus spiež valkāt sejas maskas, uzzinot par to, uzdod likumsakarīgu jautājumu: “Kādēļ tur nevalkā, bet mums liek valkāt?” Un tas šajos cilvēkos rada zināmu neapmierinātību. Tas ir kā musinošs piemērs. Tāpēc no visu to valstu skata punkta, kur sejas masku valkāšana ir obligāta, Latvijas precedents bija nevēlams un no to iekšpolitisko interešu viedokļa būtu bijis labāk, ja šāda precedenta nebūtu (ja tas tiktu pārtraukts).
ASV un Rietumeiropas valstīm šāds Latvijas “bezmasku” precedents nav diez ko sāpīgs, jo šajās valstīs Latviju uztver kā pusmežonīgu teritoriju, tāpēc savas valsts iedzīvotājiem mierīgi var paskaidrot, ka, jā, tur tie baltie mežoņi maskas nevalkā un neslimo, bet tie taču ir mežoņi, bet mēs taču esam civilizēti, tāpēc mums maskas ir jāvalkā.
Pavisam cita lieta ir Krievija. Lai gan Baltijas valstis (tai skaitā Latvija) Krievijas informatīvā telpā tiek attēlotas negatīvi (kam ir zināms pamats), tomēr baltieši Krievijas iedzīvotāju apziņā tomēr joprojām lielā mērā asociējas kā “eiropieši” pozitīvā šī vārda nozīmē. Tāpēc, ja Latvijā nelieto maskas laikā, kad Krievijā tās spiež lietot, tad tas Krievijas varasiestādēm ir pietiekami sāpīgs precedents, jo daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir sadzīviski sakari ar Krievijas iedzīvotājiem. Ja Rīgā nelieto maskas un neslimo, tad kādēļ maskas ir jālieto Maskavā? Tāpēc samērā droši var apgalvot, ka, ja noteiktām aprindām Krievijā ir kāda ietekme uz Latvijas varasiestādēm, tad viņi kā minimums maigi varētu virzīt savus ietekmes aģentus, lai novērstu šādu Krievijas iedzīvotājus musinošu precedentu.
Par to, ka šo “problēmu” ir ņēmušies risināt arī speciālisti, kuru saites ved arī uz Krieviju, liecina kopējās Latvijas valdības darbības un to argumentācija, kas ļoti līdzinās Krievijā izmantotajiem algoritmiem (tai skaitā arī oficiozās propagandas argumentācija un metodes).
7.4. Visaptveroša sejas masku lietošana – aziātiskas organizatoriskas pieejas un aziātiskas kultūras piemērs
Visbeidzot obligātai sejas masku lietošanai ir viens ļoti nozīmīgs globālpolitisks aspekts. Piespiedu masku lietošana simbolizē īsto (nevis deklaratīvo) “eiropeisko” vērtību galu pasaulē un tas ir kā simbols tam, ka vairums pasaules valstu (to skaitā arī ASV un ES valstis) sāk pieņemt aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes.
Ir tāda anekdote – pamācība: Nekad nestrīdies ar muļķi, jo viņš sākumā novilks līdz savam līmenim, bet pēc tam sakaus ar pieredzi. Norobežojoties no jebkādām analoģijām ar “muļķi”, līdzīgi var aprakstīt pašreizējo globālo politekonomisko situāciju: Āzijas valstis mēģina ASV un ES valstis nolaist līdz aziātiskam sabiedrības organizēšanas modelim, lai pēc tam sakautu ar pieredzi. Kā redzams tas strādā, jo gandrīz visas valstis, kuras sevi uzskata par “eiropeiskām”, faktiski sāk atteikties no savām “eiropeiskām” vērtībām un rīkojas izteikti aziātiski. Tas ir labi redzams arī sejas masku piespiedu lietošanas jautājumā. Aziātu sabiedrības organizēšanas kultūra globālā līmenī uzvar!
Šai sakarā svarīgi ir saprast, kas tad patiesībā ir aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes, kas ir “eiropeiskas” vērtības un kādas negatīvās sekas varam sagaidīt, ja aziātiskās sabiedrības organizēšanas metodes uzvarēs globālā mērogā. Tāpēc īsumā to apskatīsim.
7.4.1. Par aziātiskām despotijām, jeb kas ir raksturīgs aziātiskām sabiedrības organizēšanas metodēm?
Ķīna sevi uzskata par civilizācijas rašanās vietu un tam ir zināms pamats. Japāņi un indieši daļēji pamatoti iebilst. Vēl var runāt par civilizācijas rašanos Babilonā. Jebkurā gadījumā tā visa ir Āzija, tāpēc “eiropieši” šādā skatījumā ir kaut kādi iznireļi, kuri nezin kāpēc ir no nekurienes uzradušies un tagad te nosaka visas pasaules attīstības virzienu. Nu kaut kā nepareizi izskatās!
Tātad aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes ir senas, senākas par “eiropeiskām” un tās pamatoti var saistīt ar civilizētības aizmetņiem. Kāda ir to būtība? Atsevišķi ņemta cilvēka (indivīda) nesvarīgums salīdzinājumā ar indivīdu kopumu (sabiedrību). Viens cilvēks ir nekas, bet sabiedrība ir viss. Viena cilvēka intereses un vajadzības ir nekas, bet sabiedrības intereses un vajadzības ir viss.
Teorētiski tas viss ir ļoti pareizi, bet rodas metodoloģiska problēma, kā to praktiski realizēt, un te ļoti dažādās aziātiskās metodoloģijas izpausmes uzrāda ļoti dažādus rezultātus, sākot no spožiem un dižiem panākumiem un beidzot ar tik katastrofālām neveiksmēm, kuras ir aizslaucījušas nebūtībā daudzas varenas lielvalstis un tautas.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka aziātisku sabiedrības organizēšanas metožu pamatā ir spēcīgs, izteikti centralizēts varas centrs (visbiežāk – valdnieks), kurš domā visu vietā un dod visiem rīkojumus, kurus sabiedrība bez ierunām izpilda, sasniedzot uzstādīto mērķi.
Ja valdnieks ir gudrs, enerģisks un morāli atbildīgs, tad sabiedrība uzplaukst un tā var sasniegt grandiozus rezultātus. Bet diemžēl visbiežāk aziātisku sabiedrību valdniekiem ir dažādu veidu nozīmīgi trūkumi un tāpēc šādas sabiedrības agri vai vēlu sāk stagnēt, pagrimt un strauji pašiznīcinās, ja tās no bojāejas neizglābj kāda diža personība, kurai katastrofas brīdī vara burtiski tiek nomesta pie kājām.
Aziātiskām sabiedrības organizēšanas formām ir raksturīga obligāta augstāk stāvošo instanču rīkojumu pieņemšana un izpildīšana. Tai skaitā arī nesaprātīgo, kaitīgo, amorālo un antisabiedrisko. Ko valdnieks pateica, tas tiek nekritiski izpildīts. Ja valdnieks liek darīt muļķības, tad tās muļķības arī tiek darītas, bet visi, kas tam iebilst, tiek nekavējoties visbargākā veidā sodīti. Tā rodas aziātiska despotija, kura ļoti strauji no iekšpuses var iznīcināt sabiedrības, kuras ārēji izskatās spēcīgas un varenas. (Tā rodas “milži uz māla kājām”.)
Pēc valdnieka sabiedriskās orientētības valstis ar aziātisku sabiedrības vadības stilu var iedalīt pozitīvās (augšupejošās), stagnējošās un negatīvās (iznīcinošās).
Kas vēl ir raksturīgs valstīm, kuras tiek pārvaldītas aziātiski? Sociāls process, kuru nosacīti var nosaukt par cilvēku upurēšanu. Šī procesa būtība ir sekojoša: lai sasniegtu kaut kādu mērķi, ir nepieciešami noteikti resursi (materiālie, cilvēku, informatīvie, tiesiskie), kuri daļai sabiedrības tiek atņemti. Šī atņemšana parasti ir brutāla un cilvēkiem, pret kuriem tā tiek vērsta, rada lielas ciešanas un nereti arī beidzas viņiem letāli. Toties uz to resursu rēķina, kas tika izspiesti no šiem cilvēkiem, tiek sasniegti tie mērķi, kurus aziātiskais valdnieks savai administrācijai ir uzstādījis. (Bet, ja administrācija nespēj izpildīt valdnieka rīkojumus, tad – “galvas nost”, visbiežāk burtiski.)
Šo sociālo procesu var raksturot arī savādāk. Ir kaut kāds valdnieka rīkojums, kurš ir jāizpilda. Tas iespējams dos kaut kādu labumu, bet tas kaut ko maksā, noteikts skaits cilvēku cietīs šī rīkojuma izpildes gadījumā. Aziātiska filozofija saka – tas nekas, lai noteiktais skaits indivīdu ciešs, jo sabiedrība (valdnieks kā sabiedrības visaugstākais iemiesojums) ir viss, bet atsevišķie cilvēki – nekas. Galvenais, lai mērķis būtu dižs un lai upuri pēc tam attaisnotos.
Tad, lūk, pozitīva aziātiska despotija gudri “upurē cilvēkus” un sasniedz lielus mērķus, no kuriem sabiedrības vairākumam ir kāds reāls vai šķietams labums un kas ilgi paliek cilvēku atmiņā. Negatīva (iznīcinoša) aziātiska despotija ir enerģiska, bet vispār nerēķinās ne ar kādiem cilvēku upuriem, tāpēc to rezultātā sabiedrība ļoti strauji pašiznīcinās un nonāk līdz pilnīgas iznīcības slieksnim. Savukārt stagnējošas aziātiskas despotijas ir mazspēcīgas, mazenerģiskas un nesaprātīgas, cilvēki tiek nevajadzīgi “upurēti”, bet tas pagaidām vēl neizraisa strauju lejupslīdi, viss virzās uz galu lēnām un pakāpeniski.
Latvijas iedzīvotāji pat samērā nesenā vēsturiskā pagātnē ir saskārušies gan ar pozitīvu aziātisku despotiju, gan ar negatīvu (iznīcinošu) aziātisku despotiju un abus šos savas vēstures laika posmus sauc par okupācijām, vērtējot negatīvi.
Staļina Padomju Savienība bija izteikta pozitīva aziātiska despotija, kura, lai gan noteiktā mērā “upurēja cilvēkus”, bet tas tika darīts pozitīvu sabiedrisku mērķu sasniegšanai. Lai gan Staļina tēls pasaulē tiek intensīvi dēmonizēts kopš 20.gadsimta 60-iem gadiem, viņš joprojām ir viens no populārākajiem Krievijas vadītājiem, jo viņa laiku veikums ir patiešām grandiozs, un tāpēc viņam tiek piedotas daudzas to laiku pārmērības, vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs pārmērības bija saistītas mazāk ar paša Staļina personību (Staļins pēc dabas bija “maigs” un iejūtīgs cilvēks), bet vairāk ar to politisko un organizatorisko situāciju, kādā viņš atradās (Staļins “staigāja” pa “naža asmeni” un pats viegli varēja kļūt par “Staļina represiju upuri”).
Cita, pilnīgi pretēja aziātiska despotija bija nacistiskā Vācija. Pēc būtības aziātiskā vācu nacisma uzvaru Eiropas apgaismotākajā tautā var uzskatīt par sākumu “eiropeiskās” civilizācijas norietam. Arī nacistiem bija diži mērķi un viņi to sasniegšanai bez jebkādiem sentimentiem upurēja miljoniem cilvēku dzīvības, tikai to sasniegšanas mēģinājuma gala rezultāts viskatastrofālākais kļuva tieši vācu tautai, kura joprojām pēc šī ārprāta nespēj atkopties un nav zināms, vai vispār vēl atkopsies.
7.4.2. Kas ir “eiropeiskas” vērtības?
T.s. “eiropeiskās” vērtības noteiktā mērā ir diametrāli pretējas aziātiskām. Jā, sabiedrība ir viss un cilvēks nekas, bet cilvēks ir daļa no sabiedrības, tādēļ viņš ir vērtība un viņu upurēt nedrīkst. Būs cilvēki, būs sabiedrība, nebūs cilvēku, nebūs sabiedrības. Ir iespēju robežās jārūpējas par katru cilvēku un jāņem vērā tā intereses, tad sabiedrība būs spēcīga un neradīsies tās pārmērības, kuras tik regulāri noved aziātiskas sabiedrības līdz iznīcības slieksnim.
Tā kā mūsdienās “eiropeiskās” vērtības tiek visdažādākā veidā diskreditētas, tai skaitā pārspīlējot atsevišķus tās elementus līdz absurdam un aizstājot patiesas “eiropeiskās” vērtības ar to surogātiem, mānekļiem un antipodiem, ir vērts īsi apskatīt to vēsturisko pamatu.
Ļoti labu un uzskatāmu priekšstatu par “eiropeisko” vērtību dabu un to ievērojamu pārākumu pār stagnējošas aziātiskas despotijas vērtībām var gūt izlasot Ksenofonta darbu “Anabāze” (latviski – “Kad uzvarētāji atkāpjas”), kurā viņš apraksta sengrieķu algotņu gaitas Persijas impērijā 401.gadā pirms mūsu ēras. (Ksenofonts bija algotnis un aprakstīja notikumus, kuros pats ņēma dalību.)
Persijas princis Kīrs Jaunākais gribēja gāzt no valdnieka troņa savu brāli Artakserksu II un tādēļ noalgoja desmit tūkstošus grieķu algotņu. Grieķi Kīra vadībā un kopā ar tā sabiedrotajiem uzvarēja valdnieka karaspēku, bet šī uzvara izrādījās bezjēdzīga, jo Kīrs gāja bojā kaujas laukā.
Sabiedrotie no grieķiem novērsās, bet valdnieks meklēja iespēju iznīcināt tik ievērojamu militāro spēku, kas apdraudēja tā valdīšanu. Grieķi gribēja ar valdnieku noslēgt vienošanos, ka tas neliek viņiem šķēršļus atgriezties mājās, bet viņi savukārt vairs neapdraud viņa varu. Bet persieši rīkojās izteikti aziātiski. Viņi uzaicināja uz pārrunām grieķu komandierus un tur viņus nodevīgi nogalināja. Tiem laikiem tā bija normāla un gudra rīcība, jo šādā situācijā, kad karaspēks paliek bez vadības, tas pārvēršas par neorganizētu cilvēku baru un kļūst kaujas nespējīgs.
Ar grieķiem tā nenotika. Viņi tūlīt pat ievēlēja sev jaunus komandierus, atsita uzbrukumus un organizēti ar cīņām sāka atkāpties uz māju pusi. Un tas viņiem arī izdevās. “Eiropeiskās” kultūras aizmetņi izrādījās galvas tiesu pārāki pār toreiz visur praktizēto aziātisko despotiju vadības stilu.
Grieķu algotņu nospiedošais vairākums bija pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka izdzīvot konkrētā situācijā viņi var tikai visi kopā un labprātīgi pakļaujoties saprātīgai disciplīnai. Viņu vairākums spēja novērtēt, kurš no palicējiem varētu būt labs komandieris (vadītājs). Un liela daļa no viņiem bija tik izglītoti, ka spēja veikt komandiera pienākumus. Tas viss bija rezultāts antīkajā Grieķijā aizsāktajai universālai vispārējai izglītībai, kad visiem cenšas iemācīt visa pamatus, kas ir diametrāli pretēja pieeja aziātiskai specializācijas pieejai, kad cilvēks tiek apmācīts tikai kādā vienā šaurā jomā, kas tam ir nepieciešama, bet pārējās zināšanas vai nu nemāca vai vispār tās liedz, lai izbēgtu no liekas un nevēlamas konkurences (gudri cilvēki ir grūtāk vadāmi un bīstamāki savā nepakļāvībā).
Iznīcinot un iekarojot Persijas impēriju, Senā Grieķija visai pasaulei pierādīja, ka tās sabiedriski – politiskā sistēma ir uz to brīdi vislabākā pasaulē ... un tūdaļ pat sāka pagrimt, jo, ko gan līdz gudrība, ja tai nav morāles. Aziātiskais despotisms sāka gūt revanšu. Un tad nāca Roma, kura no vienas puses pārņēma sengrieķu racionālismu, bet no otras puses pieņēma abstrahēta aziātiskā despotisma izpausmi – Likumu. Vienalga, lai kāds arī nebūtu Likums, bet visiem tam ir jāpakļaujas kā aziātiskiem despotiem. Un ar šādu pieeju Senā Roma neizsakāmi izpletās un visai pasaulei parādīja, ko nozīmē Likums bez morāles, kas ir tās pašas aziātiskās despotijas izpausme, tik vien ar to starpību, ka kā despots nav viss viens konkrēts mirstīgs cilvēks, bet gan abstrahēta Likuma ideja, kuru nepārtraukti pēc nepieciešamības savām vajadzībām var paizmantot jebkurš mazisks despotiņš. Tā Senā Roma pacēla aziātisko despotismu citā kvalitatīvā līmenī, aizstājot vienu konkrētu despotu ar daudziem slēptiem despotiņiem, kuri slēpjas aiz abstraktā superdespota – Likuma muguras.
Morāles prioritāruma principu pār jebkuru likumu “eiropeiskā” kultūrā ieviesa kristieši (evaņģēliji un Kalna sprediķis). Kristus iestājās pret ebreju Likumu formālu sapratni un nelietīgu piemērošanu. Aiz jūdu Likumu muguras paslēpušies mazie despotiņi sajutās apdraudēti un viņu nomaitāja. Bet Kristus labprātīgā mocekļa nāve izvērtās viņa pausto ideju triumfālā uzvarā. Pret viņa sekotājiem tika vērsts viss Senās Romas aziātiskās despotijas šausminošais spēks, bet viņi nesalūza un morāli izturēja. Pirmie kristieši pierādīja, ka morāle ir pārāka pār amorāliem likumiem. Ja likums neatbilst morāles normām, tad tas nav nekāds likums un tas nav jāpilda, pat, ja par to draud visbargākie sodi! Tāda ir “eiropeiskās” civilizācijas atziņa, kura ir izaugusi no kristiešu svēto mocekļu kauliem un kura ir diametrāli pretēja aziātiskai kultūrai, kurā likums pats par sevi ir svēts un neizskarams.
Kristietība un kristieši visa cita starpā iznīcināja vēl vienu šausminošu arhaismu, kurš ir raksturīgs arī aziātiskām despotijām, - verdzību. Ja “Dieva valstībā” var tikt uzņemts jebkurš neatkarīgi no sabiedriskā un materiālā stāvokļa, un “ir vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātajam ieiet Debesu valstībā”, tad arī šīs dzīves laikā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Un patiesi, pēc kristietības uzvaras Senajā Romā, verdzības apjoms visā pasaulē sāka strauji mazināties. Un tas neskatoties uz to, ka ar laiku gan pati kristīgā baznīca, gan tās svētītie feodāļi sāka pieņemt aziātisko despotiju metodes un dzimtcilvēku stāvoklis viduslaiku Eiropā sāka līdzināties vergu stāvoklim (bet tā tomēr nebija verdzība).
Tālāka cīņa ar aziātiska despotisma metodoloģiskā revanšisma tendencēm, kuru pamatā vienmēr ir pārvaldes aparāta slinkums un amorālums, noveda pie tādām sabiedriski - politiskām parādībām kā renesanse, reformācija, kapitālisms, romantisms, sociālisms un komunisms. Un šī bezgalīgā cīņa joprojām turpinās, jo pārvaldes aparātam ir tendence maz darīt, daudz saņemt un pieprasīt maksimālu pakļaušanos tās rīkojumiem, neatkarīgi no rīkojumu adekvātuma un kvalitātes.
7.4.3. Kādēļ visiem būs ļoti slikti, ja globālā līmenī uzvarēs aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes?
Kā jau tika minēts, ir dažādu veidu aziātiskas despotijas un ar aziātisku sabiedrības pārvaldes metožu palīdzību ir iespējams sasniegt patiešām grandiozus pozitīvus rezultātus. Tikai nelaime ir tāda, ka to ir ļoti grūti izdarīt, ka šādu metožu izmantošana sabiedrību padara par ļoti stagnitīvu un ka šāda veida sabiedriskās sistēmās nav sistēmisku aizsargmehānismu pat pret galēji kļūdainiem lēmumiem. Ja kāda amorālu un/vai nesaprātīgu personu grupa aziātiskā despotijā nokļūst līdz lēmumu pieņemšanas mehānismiem, tad tā var ļoti ātri un pamatīgi novest šo sistēmu līdz pilnīgam sabrukumam.
Ķīnu var uzskatīt par civilizācijas šūpuli, liela daļa izgudrojumu tika veikti Ķīnā, ķīniešu filozofiskā doma ir gan sena, gan plaša, gan dziļa. Ķīna ir bijusi apvienota varenā un spēcīgā lielvalstī, tomēr, neskatoties uz to visu, tieši salīdzinoši mazā un sadrumstalotā Eiropa, nevis Ķīna, apvienoja pasauli. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ķīnieši gan savās sasvstarpējajās cīņās par varu, gan savas lielvalsts pārvaldībā mēdza izmantot ļoti nežēlīgas, lielus cilvēciskos upurus (bieži vien – bezjēdzīgus) prasošas metodes, kas tik ļoti novājināja Ķīnu, ka tā, pat apvienota milzu lielvalstī, bija kā kājslauķis teritoriāli un skaitliski mazākajām Eiropas valstīm.
Un kāpēc tā notika? Tāpēc, ka Ķīna ir aziātiska valsts, kurā sabiedrības vairākuma apziņā dziļi ir iesakņojusies pozitīva attieksme pret aziātiskas sabiedrības pārvaldes metodēm. Šāda sabiedrība ir gatava gadsimtiem ilgi paciest visneiedomājamākās despotijas izpausmes, lai kaut kad, nezin kad sagaidītu viena dižena valdnieka desmitgades, kuras pēc tam atkal var atcerēties sekojošo tumšo gadsimtu laikā.
Un tagad iedomāsimies, kas notiks, ja tagadējā Ķīna, kura pašreiz neapšaubāmi ir pozitīva aziātiska despotija, reāli pārņem varu pār globālo pasauli un pēc tam tajā sāksies cikliskais pagrimuma posms, no kura iestāšanās tik ļoti baidās ķīniešu inteliģence? Šai gadījumā tie procesi, kuri tik ļoti novājināja Ķīnu un neļāva tai kļūt par globalizācijas līdervalsti, notiks globālā mērogā, pareizināti ar Ķīnas un visas pasaules tehniskajām iespējām. Cik procentu cilvēku izdzīvos pēc šāda veida globāliem satricinājumiem un vai maz izdzīvos vispār, ir liels jautājums. Pēc tam tad būs akmens laikmets.
Bet tas neattiecas tikai uz Ķīnu. Pilnīgi tas pats notiks, ja aziātiskas sabiedrības pārvaldes metodes izmantos jebkura cita lielvalsts, tai skaitā ASV, Lielbritānija un/vai ES. Un kā rāda pēdējo desmitgažu notikumi, Ziemeļatlantijas valstis arvien vairāk un konsekventāk sāk atteikties no “eiropeiskām” vērtībām un arvien vairāk sāk līdzināties aziātiskām despotijām.
7.4.4. Masveida sejas masku lietošana – Āzijas valstu kultūras un aziātisku sabiedrības organizēšanas metožu izpausme
Ir sabiedrības, kurās ir attīstīta t.s. “masku lietošanas kultūra”. Tur maskas jau kādu laiku lieto plaši un, līdzšinējā eiropiešu skatījumā,
Āzijas valstīm masveida masku lietošana ir ierasta un tas nerada nekādas emocionālas problēmas. Tur tā ir normāla ikdienišķa parādība, par kuras iespējamajiem blakus efektiem neviens īpaši neaizdomājas, jo domā tikai valdnieki, bet tauta paklausīgi izpilda, nedomājot.
Līdz ar COVID19 izplatību, pēc nelielas svārstīšanās un šaubīšanās, plašu masku lietošanu rekomendēja arī Pasaules veselības organizācija (WHO). Svārstīšanās un šaubīšanās notika tādēļ, ka masku lietošanai nav viennozīmīgi pozitīvs efekts un visdrīzāk ne visi WHO speciālisti tam piekrita, bet tā kā uz WHO lēmumiem liela ietekeme ir pārstāvjiem no Āzijas valstīm, kurās maskas plaši lieto un kuri savā būtībā atbalsta aziātiskas pārvaldes formas, šāds lēmums tika pieņemts. Līdz ar to vēl viena aziātiskas kultūras izpausme ieguva globāli leģitīmu raksturu, kas katras valsts vietējiem “aziātiņiem” dod nozīmīgu tiesisku argumentu šīs apšaubāmās prakses ieviešanai savā valstī. Un, ja to dara visi vienlaicīgi, tad efekts sanāk patiešām graujošs. Izskatās tā it kā visa pasaule pēc burvju mājiena ir pēkšņi sajukusi prātā.
Bet varbūt masku lietošana ir kaut kas moderns un progresīvs, kam nav nekāda sakara ar aziātisko despotiju kultūru? Diemžēl, nē. Jā, sejas maskas ir salīdzinoši nesens tehnisks līdzeklis, bet šim tehniskajam līdzeklim, kā tika aprakstīts, ir arī nozīmīgi trūkumi. Jā, sejas maskas palīdz pret lielajām un vidējām šķidruma pilēm, bet tai pat laikā tās apgrūtina elpošanu un ilgstošas lietošanas gadījumā tās ir kaitīgas to lietotājam.
Kā tad šādā neviennozīmīgā situācijā spriestu cilvēks ar “eiropeiskām” vērtībām un aziātisku despotiju metožu piekritējs?
Ja masku lietošana var būt kaitīga, tad tās nav vēlams lietot masveidā un nekādā gadījumā nedrīkst tās lietot piespiedu kārtā. Ja masku lietošanai ir kāds pozitīvs efekts, tad ir jāsašaurina to lietošana tikai līdz šiem konkrētajiem nosacījumiem, kad tas dod šo pozitīvio efektu. Un arī šie gadījumi ir ļoti rūpīgi jāapsver, lai nesanāk tā, ka tiek iegūts neliels pozitīvs efekts, kurš rada lielāku negatīvu efektu. Citiem vārdiem sakot, “eiropeisko” vērtību pārstāvis visu ļoti rūpīgi apsvērs, noteiks precīzu lietošanu tikai tad, kad tas var palīdzēt un nekādā gadījumā nemēģinās uzspiest metodi, kuras sekas ne vienmēr ir tikai pozitīvas.
Kā spriež aziātisko despotiju metedoloģiju piekritēji? Viņi pieiet šai lietai ļoti vienkārši. Problēma ir? Ir. Tas var kaut nedaudz palīdzēt? Jā, tas var nedaudz palīdzēt. Tas rada kādu ārišķīgu efektu? Jā, tas rada ļoti krāšņu ārišķīgu efektu, ko pamanīs visi un ko varēs uzdot kā cīņu ar problēmu. Tad viss, darām tā. Visi un visos gadījumos, tagad un tūlīt, bez jebkādas liekas domāšanas. Bet tie, kas tam nepiekrīt, ir kaitnieki, slikti cilvēki, kuri domā tikai par sevi un nedomā par visas sabiedrības labumu, ko simbolizē valdnieks, un tāpēc tie ir pelnījuši visbargākos sodus.
Šādas spriestspējas pamatā ir, pirmkārt, nerēķināšanās ar cilvēku vairākumu, ar sabiedrību. Vienalga, ka tas var būt kaitīgi, vienalga, ka tas daudzos gadījumos neko nedod, galvenais, ka to var kaut kā pamatot un galvenais, ka to var izmantot kaut kādu šauru mērķu sasniegšanai. Otrkārt, šādas loģikas pamatā ir pilnīga nerēķināšanās ar cilvēku brīvo gribu. Mēs izdevām tādu rīkojumu, tāpēc visiem būs to pildīt. Kuri negribēs, tos mēs piespiedīsim, jo valdnieks un viņa administrācija zin labāk par nezinošo tautu pat tad, kad viņi kļūdās.
Visbeidzot, šāda spriestspēja izriet no instinktīvas tieksmes radīt maksimāli universālus risinājumus, kuri ir derīgi vienmēr un visos gadījumos. Aziātisko despotiju lielvalstis bija lielas un sastāvēja no dažādām tautām, tāpēc aziātisko despotiju administrācijām bija jārēķinās ar to, ka to izdotie likumi vienlaicīgi attieksies uz ļoti dažādiem cilvēkiem, kuri no pārvaldes centra atrodas ļoti tālu. Tāpēc, izdodot likumus, aziātu administrācijas vienmēr vadās no vissliktākā, pilnībā ignorējot šaubīgos un pozitīvos aspektus. Un tā kā pārvaldāmā teritorija ir milzīga, aziātiska administrācija likumus formulē ļoti vienkāršā formā, neņemot vērā smalkākas nianses, lai panāktu vismaz kaut kādu to izpildi un varētu vismaz kaut kā to izkontrolēt. Tie ir aziātisko pārmērību objektīvie cēloņi.
Labs aziātisku pārmērību piemērs, ko Latvijas sabiedrība atceras gana labi, ir Padomju laikā (kam patīk – “staļinlaikā”) veiktās deportācijas. Kādēļ tas tika darīts? Lai iznīcinātu buržuāzisko un sīkburžuāzisko šķiru un pēc tam to vietā radītu taisnīgāku sociālistisko sabiedrisko iekārtu, kas pēc tam pāraugs komunismā. Mērķis ļoti cēls, bet metode izteikti aziātiska, jo bija pilnīga nerēķināšanās ar cilvēkiem. Pirmkārt, nenotika nekāda šķirošana attiecīgo šķiru ietvaros (ne visi buržuāziskās un sīkburžuāziskās šķiras pārstāvji bija veikuši tādus noziegumus, ka būtu pelnījuši šādu izturēšanos) – šķiriskā piedrība bija kā spriedums. Otrkārt, pat šķiriskā piederība tika noteikta formāli un īpaši neiedziļinoties kā rezultātā pie naidīgās šķiras tika pierakstīti tām nepiederošie, savukārt noteikta daļa piederošo no deportācijām izvairījās. Treškārt, tas viss tika veikts pilnīgi nevajadzīgi un bezjēdzīgi brutāli. Tātad bija kaut kāds abstrakts, pozitīvs cēlais mērķis, kura vārdā tika veiktas darbības, pilnībā nerēķinoties ar lielu konkrētu cilvēku skaitu. Tā tas notiek, ja sabiedrība tiek pārvaldīta, izmantojot aziātiskas sabiedrības organizēšanas metodes. Masku uzspiešanas balstās uz līdzīgām filozofisko spriedumu shēmām.
Ja viens nekulturāls cilvēks var aplipināt desmitiem citus, tad ir jāpieņem ka šādi nekulturāli indivīdi ir visi un ir jāizdod likums, kurš mazina šādu nekulturālu indivīdu potenciālā kaitējuma sekas. Bet nav taču visi. Ir jāiedziļinās. Bet, nē, nekāda iedziļināšanās nenotiek. Un tālāk, ir negatīvi blakus efekti, bet tas taču nekas, tāda ir dzīve, (aziātisko despotiju plašumos) cilvēku ir daudz, noteikts procents cilvēku šurpu vai turpu tāpat pa lielam neko nemaina. Un neies taču radīt likumu, kurš paredz izņēmuma izņēmumus, jo tos tad (aziātiskajos plašumos) neviens taču nepildīs, tāpēc – jo prastāk un brutālāk, jo labāk.
Un nu arī Latvija ir pievienojusies to valstu pulkam, kuru pārņem aziātiskā ārprāta tumsa un kura “labākajās” Āzijas despotiju tradīcijās ir noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu un sodus par neizpildi. Atliek tikai gaidīt, kad par sejas masku nelietošanu sāks likt cietumā (precedenti ir).
7.4.5. Kas pārņem varu pār pasauli – Sarkanais Drakons vai tomēr Zaļais Drakons?
Apskatot globālas aziātisma invāzijas draudus, ir būtiski saprast, kurš konkrēti mēģina uzspiest visai pasaulei aziātiskās sabiedrības organizēšanas metodes. Virspusēji raugoties un pakļaujoties Ziemeļatlantiskajai propagandai, var noprast, ka pasauli apdraud Ķīna (kopš neilga laika amerikāņi ir “pamodušies” un, pēc vairāk kā 40 gadus ilgas auglīgas sadarbības, pēkšņi ir ieguvuši apskaidrību, ka tā ir “komunistiskā Ķīna”).
Tomēr šāds skatījums ir pārlieku vienkāršots un neizskaidro visu to ļoti plašo aziātiskās kultūras invāziju, kas jau vairākus gadu desmitus skalo prom visu “eiropeisko” visās pasaules valstīs, tai skaitā un jo īpaši ASV, Lielbritānijā un Eiropas Savienības valstīs. Sarkanajam Drakonam iespējams arī nebūtu nekas iebilstams pret varas pārņemšanu visā pasaulē un “komunistiskā Ķīna” tik tiešām cenšas to izdarīt, tomēr visu aziātisko destrukciju kompleksu, kas visur tiek intensīvi izplatīts visos līmeņos, Ķīna vienkārši nav spējīga realizēt.
Savā būtībā ķīnieši nav karotāju tauta, ķīnieši ir strādājošo (zemnieku) tauta. Ķīnieši ir slikti karotāji. Ķīnieši nepārtraukti ir tikuši iekaroti. Pēdējā laikā ķīnieši nav uzvarējuši nevienā nopietnā karā, toties Ķīna ir nepārtraukts agresīvāko kaimiņtautu agresijas objekts. Vēl tikai dažus gadsimtus atpakaļ saujiņa eiropiešu saimniekoja Ķīnā kā savās mājās, bet Otrā pasaules kara laikā lielu daļu Ķīnas bija okupējusi Japāna un darīja tur drausmu lietas.
Japāņi, atšķirībā no ķīniešiem, ir karotāju tauta, kurai ir senas un dziļas karavīru filozofijas tradīcijas. Japāņu kultūra ir ļoti noslēgta, savdabīga un ārējiem novērotājiem grūti saprotama. Japāņu kultūrai ir raksturīga hipertrofēta (pārspīlēta) tieksme uz ideālo, kas ir vienlaicīgi gan tās neizmērojama spēka avots, gan arī milzīgs apdraudējums gan pašiem, gan apkārtējai pasaulei.
Līdz 1854.gadam Japāna bija noslēgusies pilnīgā pašizolācijā, kad to pārtrauca ASV karakuģu eskadra. Japāņi, jūtot “eiropeiskās” globalizācijas pārākumu, norobežojās no pasaules, kura varēja apdraudēt tās kultūru, bet tas nepalīdzēja un globalizācija ielauzās smalkajā un ideālajā japāņu pasaulītē. Ņemot vērā japāņu karavīru mentalitāti, var pieņemt, ka Japāna šādu ielaušanos vērtēja kā ienaidnieka iebrukumu, kura sekas ir jāminimizē un kura cēloņi (ienaidnieka pārākums) ir nākotnē preventīvi jānovērš.
Japāņu hipertrofētā tieksme uz ideālo visticamāk attiecas ne tikai uz kara mākslu, bet arī uz to, ko mūsdienās sauc par operatīvo darbību, tāpēc pamatoti var pieņemt, ka nespējot uzvarēt tiešā un atklātā konfrontācijā, Japāna uzsāka slepenu karu pret tām lielvalstīm, kuras ielauzās tās teritorijā.
Ja 1854.gadā Japāna salīdzinājumā ar Eiropas lielvalstīm bija salīdzinoši vāja un atpalikusi, tad jau uz gadsimta beigām Japāna savā attīstībā sasniedza Eiropas lielvalstu attīstības līmeni un sāka aktīvi pretendēt uz Korejas un Ķīnas teritorijām. 1904.gadā tas izraisīja krievu – japāņu karu, kurā Japāna uzvarēja, pie tam ir jāņem vērā, ka ļoti nozīmīgu ieguldījumu šīs uzvaras nodrošinājumā deva t.s. “maigā spēka” metodes, kuru rezultātā krievu armija izrādījās pilnībā negatava šim karam. Kā nozīmīgākā to laiku organizācija, kuru pamatoti var uzskatīt par vienu no Japānas ārējās izlūkošanas struktūrām, ir jāmin leģendārais Zaļā Drakona ordenis.
Ar Zaļā Drakona ordeņa darbību tiek saistīta Krievijas imperatora ģimenes noslepkavošana, kā arī tam tiek piedēvēta aktīva un izšķiroša vācu nacistu atbalstīšana.
Par to, cik nopietni tika uztverti japāņu operatīvās darbības subjektu ietekmes aģentu tīkli, liecina fakts, ka uzreiz pēc kara sākuma ar Japānu, ASV varasiestādes sev neraksturīgā manierē uz kara laiku ieslodzīja koncentrācijas nometnē visus ASV dzīvojošos japāņus, par tādiem uzskatot katru, kuram japāņu asinis ir vairāk par 1/16 daļu. Un iespējams šāda rīcība attaisnojās, jo karš ar Japānu ASV iekšienē neizraisīja nekādus iekšpolitiskus satricinājumus, kā tas līdzīgā situācijā bija noticis ar Krievijas impēriju, un ASV karā uzvarēja.
Un lai gan 2.pasaules kara militāro sadursmju daļu Japāna zaudēja, parakstot bezierunu kapitulāciju un piekrītot savā teritorijā izvietot ASV okupācijas karaspēku, kurš tur atrodas joprojām, slepenā kara frontēs Japānai iespējams veicās daudz labāk. Tikai nepilnus 20 gadus pēc 2.pasaules kara beigām Japāna jau atkal bija atguvusies un tās iedzīvotāju dzīves līmenis bija ne sliktāks kā kara uzvarētājiem, un situācija arvien mainījās par labu japāņiem.
Japāna aktīvi mācījās, ieviesa pie sevis jaunākās tehnoloģijas un kļuva par modernāko tehnoloģiju ražotājvalsti. Japānas ekonomika auga, un tā sāka iespiesties arvien dziļāk pašā ASV. 20. gadsimta beigās japāņi (Sony) savu ietekmi izplatīja uz ASV “sapņu fabriku” un tā pa visu pasauli, aizsedzoties ar Amerikas vārdu, sāka translēt savas aziātiskās (japāniskās) vērtības. Par vienu no divu galveno ASV ārpolitikas politisko koncepciju autoriem kļuva japānis Frensis Fukujama ar savu neoliberālo “Vēstures gala” koncepciju, kas ir japāniski izsmalcināta, dziļa un... agresīva pret visiem. Un šī koncepcija visa cita starpā ir izteikti antikristietiska un anti “eiropeiska”.
Tāpēc, ja apskata Sarkanā Drakona dabu un iespējas, un salīdzina tās ar Zaļā Drakona iespējām, tad Zaļais Drakons ir daudz spēcīgāks un bīstamāks “eiropeisko” vērtību ienaidnieks. Turklāt pats Sarkanais Drakons, neskatoties uz tā aziātisko dabu, noteiktā mērā ir “eiropeisko” vērtību produkts un tādēļ vien ir nesamierināms Zaļā Drakona ienaidnieks, kuru Zaļais Drakons pie pirmās izdevības centīsies līdz saknei iznīcināt. Un iespējams amerikāņu pret Ķīnas politika ir šī procesa sākums.
COVID19 sakarā jānorāda, ka 2.pasaules kara laikā tieši Japāna lika uzsvaru uz bioloģisko ieroču izstrādi (tajā pašā laikā vācu nacisti un amerikāņi uz kodolieroču). Pēc kara šie japāņu zinātnieki pārcēlās uz ASV un turpināja iesākto darbu Fort Detrikas militārajā laboratorijā Merilendas štatā, ASV (tajā pašā, no kuras it kā varētu būt noplūdis COVID19). Londonas Impēriskai koledžai, kura ņēma aktīvu dalību COVID19 globālās histērijas uzpūšanā, ir ciešas saites ar japāņu finansistu Hariju Tanaku. Savukārt lielākie Japānas farmācijas uzņēmumi kopā ar Bila & Melindas Geitsu fondu, “Monsanto” – “Bayern”, GSK un citiem farmāciju gigantiem ir iesaistīti CEPI projektā, kura mērķis ir radīt “jauna tipa” transformējošo vakcīnu tehnoloģiju, kas uz cilvēku iedarbosies gēnu modificēšanas līmenī. Pietiekami baisa perspektīva cilvēcei. Bet lai to ieviestu, cilvēce vispirms ir tā pamatīgi “jāsapurina” un jāiebiedē, ar ko Zaļais Drakons un tam pietuvinātās struktūras arī aktīvi nodarbojas.
Visam augstāk minētajam līdzi nāk tāda lieta kā sejas masku visaptveroša lietošana precīzi tāpat kā Japānā. Lai gan it kā sīkums, bet ļoti patīkami ir pārveidot globālo pasauli pēc sava ģīmja un līdzības.
8. Īss oficiozās propagandas (dezinformācijas) apskats
Tālāk īsumā tiks apskatītas galvenās un maldinošākās oficiozās propagandas tēzes par sejas masku lietošanu. Tās galvenokārt tiks ņemtas no Krievas valsts TV (RTR) materiāliem, bet diemžēl šāds apskats der arī Latvijai, jo Latvijas žurnālisti šai jautājumā ir sākuši nekritiski kopēt Krievijas kolēģus, tā ka brīžam rodas sajūta, ka mēs dzīvojam kādā 1989.gadā ar pretēju politiskās orientēšanās virzību (kas pats par sevi varētu arī nebūt slikti, ja vien Krievijas varasiestādes realizētu saprātīgāku un cilvēcīgāku iekšpolitiku).
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki masveidā iebilst pret sejas masku lietošanu, ir apstāklis, ka sejas maskas reāli traucē elpot un tāpēc instinktīva cilvēku reakcija ir tās nelietot. Tā tas ir arī Krievijā, pie tam pietiekami izteikti – Krievijas iedzīvotāji gana masveidīgi nepakļaujas absurdajām varasiestāžu prasībām valkāt sejas maskas. Kā šo argumentu “atspēko” RTR. Tālāk īss sižeta fragmenta apraksts.
Žurnālists prasa it kā nejaušam garāmgājējam ar sejas masku, vai viņam tajā nav grūti elpot, uz ko “garāmgājējs” (speciālisti zin, ka šādos sižetos nejaušus cilvēkus parasti neizmanto) ļoti emocionāli, moži un pārliecinoši atbild, ka vēl grūtāk esot elpot ar mākslīgās ventilācijas aparātiem. Tātad pret pamatotu argumentu, ka sejas maskā ir grūti elpot, tiek likts propagandisks, maldinošs un dezinformējošs mems: “Sejas maskā elpot ir grūti, bet ar mākslīgās ventilācijas aparātu elpot ir vēl grūtāk.”
Kā šai gadījumā izpaužas maldināšana un dezinformēšana? Tiek radīts maldinošs iespaids, ka sejas masku valkāšana pasargāšot no smagas slimības gaitas, kas nebūt tā nav. Turklāt cilvēki tiek nepamatoti biedēti, jo smaga slimības gaita ir mazākajai saslimušo daļai. Visbeidzot šādi tiek novērsta uzmanība no reāla un pamatota argumenta – sejas maska tik tiešām traucē elpot un līdz ar to atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli.
Tagad cits piemērs. RTR ziņās, kurās tiek stāstīts par situāciju ar COVID19 izplatīšanos Krievijā, laiku pa laikam parādās epizodes ar cilvēkiem baltos halātos, kuri atkal ļoti emocionāli un artistiski stāsta šausmu stāstus, no kuriem var noprast, ka visi, kuri nevalkā sejas maskas, ir pašnāvnieki un drīzumā nonāks slimnīcā ar smagu slimības gaitu. To, ka šādi personāži visticamāk nav ārsti, bet gan baltā halātā ietērpti speciāli instruēti cilvēki, tā kā būtu skaidrs, jo ārsti parasti izsakās savādāk. Bet pats fakts, ka Krievijas valsts televīzija atļaujas tik klaji un rupji maldināt savas valsts pilsoņus, par daudz ko liecina.
Bet varbūt tā nav maldināšana? Ir, jo sejas maska aizsargā tikai no lielajām un vidējām šķidruma pilēm, kā arī nedaudz samazina nanopilīšu izmetes sākotnējo attālumu, attiecīgi, ja cilvēks valkā sejas masku, viņš tāpat var saslimt, tai skaitā arī ar smagu slimības gaitu (jo īpaši, ja ir slikts vispārējais veselības stāvoklis, kurš tāds var būt arī dēļ regulāri ilgstošas un/vai nepareizas sejas maskas lietošanas), bet, ja viņš nevalkā sejas masku, viņš vispār var nesaslimt, ja nenonāk kontaktā ar kādu inficēto vai arī, ja viņam ir ļoti labs vispārējais veselības stāvoklis. Un, pat saslimstot, nekādā ziņā nav garantēta smaga slimības gaita.
Vēl Krievijas medijos ir populārs COVID19 profilakses skaitāmpantiņš – maska, cimdi, distance. To ir vērts apskatīt, jo tas labi parāda oficiozās propagandas klaji nesaprātīgo dabu. Par distanci viss ir pareizi, tas tik tiešām ir ļoti efektīvs profilakses līdzeklis, par maskām ir viss šis raksts, tāpēc lieki vēlreiz šo pozīciju neapskatīsim, savukārt aicinājums valkāt cimdus COVID19 profilaksei ir klaji bezjēdzīgs. Kāpēc tā?
Kā jau tika minēts, speciālistu vidū ir dažādi viedokļi par COVID19 izplatību “pieskārienu” ceļā. Ir pētījumi, kuri ļauj secināt, ka šāda veida pārnese ir gauži minimāla, bet, iespējams, ir vēl kādi citi dati. Pieņemsim, ka “pieskārienu” pārnese tomēr ir pietiekami nozīmīga un to vajag iespēju robežās minimizēt. Vai cimdi šai ziņā var palīdzēt? Kategoriski nē, jo cimdi “pieskārienu” pārnesi samazina tikai līdz pirmajam kontaktam ar “inficētu virsmu”, bet pēc tam paši cimdi kļūst par “pārneses” objektu. Tāpēc nav nekādas starpības cilvēks valkā cimdus vai arī nevalkā tos. Pat labāk, ja cimdi netiek valkāti un bieži tiek mazgātas vai dezinficētas rokas. Bet Krievijas mediju pārstāvji klaji ignorē šo ļoti vienkāršo, loģisko un katram acīmredzamo apstākli un bez domāšanas atkārto mantru par cimdu lietošanas nepieciešamību.
Varētu jau teikt, ka tā ir Krievija un ko no tās var gribēt, ja vien līdz ar Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdības pieņemto lēmumu sākt uzspiest sabiedrībai sejas masku valkāšanu, līdzīgā stilā savas valsts iedzīvotājus nesāktu maldināt arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi.
8.1. Bezatbildīgas manipulācijas piemērs: ja ārsti valkā sejas maskas, tad tās var valkāt visi
Viens no Latvijas apmaskošanas aktīviem piekritējiem ir Latvijā imigrējis arābu medicīnas students no Libānas Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība), kurš Latvijas mācību iestādēs ieguva ārsta izglītību, palika uz dzīvi Latvijā, aktīvi iesaistījās Latvijas politikā (partijā Jaunā Vienotība) un kurš pašreiz ir Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa padomnieks integrācijas jautājumos, acīmredzot konsultējot to arī par medicīniskām tēmām.
Pēc tam, kad Latvijas sabiedrība tika aplaimota ar valdības lēmumu, ka sabiedriskās vietās būs jāvalkā sejas maskas, Abu Meri savā Facebook ierakstā atbalstīja šādu lēmumu un izteica viedokli, ka, ja jau ārsti varot visu dienu valkāt sejas maskas, tad arī visa sabiedrība mierīgi to varot darīt. Tā kā šis ir smalki maldinošs apgalvojums, ko izsaka viens no tiem politiķiem, kuru var uzskatīt par vienu no masku uzspiešanas iniciatoriem, tad apskatīsim to sīkāk.
Pirmkārt, ārsti atšķirībā no lielākās daļas sabiedrības ir intelektuālā un psiholoģiskā ziņā speciāli sagatavoti, kas dod iespēju viņiem minimizēt sejas masku lietošanas kaitīgos blakusefektus. Tie, kuri pazīst kādu ārstu, zina, ka tā ir specifiska publika, kura visa cita starpā prot rūpēties par savu vispārējo veselības stāvokli un cenšas to brīvajā laikā arī darīt.
Otrkārt, ārsti precīzi zin, kad un kāpēc viņi lieto sejas maskas un zin to lietošanas jēgu, bet plaša publika to nezin un tāpēc to dara arī bezjēdzīgi un nepareizi. Šai sakarā ir vērts ārstniecības iestādēs pavērot ierindas medicīnas darbiniekus – viņi nebūt neraujas nepārtraukti būt maskā un diezgan brīvi to te uzliek, te noņem.
Treškārt, ķirurga nepieciešamība valkāt sejas masku ir nesalīdzināma ar karantīna laika nepieciešamību valkāt sejas masku, jo maskas nelietošanas cena šajos gadījumos ievērojami atšķiras.
Visbeidzot, ja ārsts grib uzvelt ārsta slogu tam nesagatavotai sabiedrībai, tas nozīmē, ka šim ārstam ir morāli – ētiska rakstura problēmas un tāpēc ir jāšaubās, cik gan kvalitatīvi tāda persona spēj pildīt savus pienākumus (Abu Meri gadījumā šāda veida šaubas pastiprina viņa uz vispārējo publisko apskati izliktā personiskā dzīve).
9. Kā un kāpēc jāpretojas sejas masku valkāšanai?
Ko tad tagad darīt? Samierināties un sākt valkāt maskas vai arī censties to nedarīt?
Tiem, kuri uzskata aziātiskas sabiedrības pārvaldes formas par pieņemamām Latvijai, noteikti neko nevajag darīt. Viņi droši var samierināties, iepirkt masku krājumus un līdzīgi ierindas aziātiem paklausīgi pildīt jebkurus varasiestāžu rīkojumus, lai kādi tie arī nebūtu.
Savukārt tie, kuri negrib, lai mazā Latvija sāk pilnīgi nevajadzīgi nolaisties līdz aziātisku despotiju līmenim, vajadzētu iespēju robežās pretoties masku režīmam. Un tas ir jādara, pirmkārt, tāpēc, ka masku uzspiešana ir tikai sākums, kam visticamāk sekos citas destrukcijas, viskaitīgākā no kurām var būt piespiedu vakcinācija.
Pretoties var dažādi. Pirmkārt var ārēji pakļauties prasībām, bet izrādīt savu neapmierinātību, izpildot rīkojumus nepilnīgi un jebkuras iespējas gadījumā tos ignorējot. Maskas var valkāt nepareizi. Tās var uzreiz demonstratīvi vilkt nost, tiklīdz vien var. Var nepārtraukti visiem stāstīt, cik masku valkāšana ir bezjēdzīga (kā tas arī ir). Un tam būs dzirdīgas ausis, jo faktiski šādi domā Latvijas sabiedrības vairākums.
Var atklāti nevalkāt sejas maskas un iesaistīties diskusijās ar sodītājiem. Var nevalkāt maskas un aizbildināties, ka aizmirsi. Var mēģināt tiesāties. Un pats galvenais, tie, kuriem būs jānodrošina masku režīma ievērošana, to vienkārši var nedarīt.
Ir labi jāatceras visas tās partijas un politiķi, kuri runāja par nepieciešamību piespiest cilvēkus lietot sejas maskas. Par viņiem vienkārši vairāk nekad vairs nevajag balsot.
Ir jāpretojas masku lietošanai darba vietās, jo tas tik tiešām ir kaitīgi veselībai. Nepietiek jau tā, ka cilvēkam visu dienu ir jāstrādā, viņam vēl uzliek neapdomīgus, veselību bojājošus ierobežojumus. Iespējams, pat daudz labāk ir iet prom no darba, nekā piecas dienas nedēļā visas dienas garumā smakt maskā. Un, ja vēl par to maksā kapeikas! Jo lielāka būs pretestība masku lietošanai, jo labāk. Turklāt citi ierobežojošie mēri, piemēram, distance ir jāievēro un ir jācenšas lieki nekur neiet un vairāk uzturēties ārpus telpām.
Kā īpašu pretestības veidu var izdalīt patērētāja izvēli, kas neprasa konfrontēties ar varasiestādēm, bet var izrādīties pat ļoti efektīvs pretestības līdzeklis, ja tā rīkosies pietiekami liels cilvēku skaits. Ja kādā veikalā īpaši prasa vilkt sejas maskas, tad tur iet nevajag. Ja kādā iestādē prasa vilkt sejas maskas, tur iet nevajag. Ja kādā pasākumā prasa vilkt sejas maskas, tad tur iet nevajag. Ja darbā nepamatoti prasa vilkt sejas maskas, tad, ja ir tāda iespēja, jāiet no tāda darba prom. Ja kāds prasa atnākt pakaļ kaut kam un tur ir prasība vilkt sejas masku, tad uz turieni iet nevajag (lai nāk paši, ja vajag). Pēc iespējas ir jāignorē visas vietas, kur pieprasa vilkt sejas maskas. Jā, ir gadījumi un vietas, kur nav izvēles, bet cik gan daudz vairāk vietās ir izvēle, un to tad arī vajag pilnā mērā izmantot.
Tiek apgalvots, ka ir slikta epidemioloģiskā situācija un tāpēc jāvalkā sejas maskas. Uz to mierīgi var atbildēt: “Ja jūsu veikalā, iestādē, pasākumā vai vienalga kur citur, kur jūs gribat, lai es eju, ir tik bīstami, ka tur ir jāvelk sejas maska, tad tur es neiešu, jo es negribu sevi apdraudēt un negribu rīkoties bezatbildīgi bīstamā epidemioloģiskā situācijā. Sejas maskas taču no vīrusa nepasargā! (Bet es iešu tur, kur nav tik bīstami, ka tiek pieprasīta sejas masku valkāšana.)”
Ja cilvēki masveidā, katrs pa savam, pretosies masku režīmam, tad tālākie ierobežojumi var arī nesekot, bet, ja cilvēki to pieņems, tad masku ārprāts var tikt attīstīts un pieņemt jaunas formas. Ir jāpretojas masku piespiedu lietošanai, jo tā ir aziātiska despotisma un aziātiska totalitārisma metodoloģiska izpausme.
10. Cīņa pret piespiedu masku valkāšanu – cīņa par Latvijas valsts neatkarību.
Mūsdienu globālais laikmets kārtējo reizi ir problematizējis valstu suverenitāti un neatkarību. Kas ir neatkarīga valsts? Kādēļ tā ir nepieciešama? Varbūt tautas var tīri labi dzīvot arī bez savas neatkarīgas valsts? Kādas tautas, valstiski veidojumi, ģeogrāfiskas vietas vispār var būt neatkarīgas? Kāda ir pašnoteikšanās un neatkarības cena? Kādi ir tās ieguvumi?
Un šai sakara problematizējas arī Latvijas neatkarības jautājums. Tās neatkarības, kura pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir daļēji zudusi un ko ES birokrātija pakāpeniski arvien vairāk cenšas izdeldēt. Bet kā nozīmīgi argumenti dalībai Eiropas Savienībā bija apsvērumi, ka tur ir “eiropeiskas” vērtības, kas ir labi, un kas ir pretstats Krievijai ar tās aziātiskajām vērtībām, kas it kā esot slikti. Nu labi, tā tas daļēji arī bija. Bet kā ir tagad?
Tagad Eiropas Savienība piedzīvo pagrimumu, kura redzama izpausme ir atteikšanās no “eiropeiskām” vērtībām. Visa Rietumu pasaule, tai skaitā ES, strauji veļas aziātiska despotisma bezdibeņa virzienā. Bet otrā pusē ir Krievija, kurai aziātiskas sabiedriskas pārvaldes formas ir dabīgi raksturīgas. Tās, no kurām Latvijas sabiedrība 50 gadu laikā tik ļoti nogura.
Un ko šādā globālā situācijā darīt Latvijai? Vai tad maz paliek kāds saprātīgs arguments, kurš attaisno mazās, neefektīvās un finansiālā ziņā pietiekami dārgās Latvijas valsts pastāvēšanu? Nē! Ja Latvijas valsts padodas aziātisma tendencēm, tad Latvijas valstij zūd pastāvēšanas jēga, un tā var tikt mierīgi vai nu pilnībā iekausēta Eiropas Savienotajās Valstīs vai pievienota Krievijai. Ja arī Latvijā, tāpat kā pasaulē, uzvar aziātiskās vērtības, tad Latvijas valsts ir nolemta tāda vai cita veida likvidācijai, un kā konkrēti tas notiks tad paliek tikai laika un tehnikas jautājums.
Savukārt, ja Latvijas sabiedrība un valsts nepadodas globālajam aziātisma trendam, tad tā ne tikai var izglābt sevi (un, iespējams, arī vēl kādu citu), bet tās pastāvēšana var iegūt pat ļoti spožu un izteikti pozitīvu vēsturisko jēgu.
Tāpēc cīņa pret sejas masku piespiedu valkāšanu visa cita starpā ir arī cīņa par Latvijas valsts pastāvēšanu un cīņa par Latvijas neatkarību. Katrs, kurš tagad pretosies (pa savam, kā nu var) masku režīmam, tas faktiski cīnīsies par Latvijas valstiskuma turpmāku pastāvēšanu. Savukārt sejas masku piespiedu valkāšanas ieviesēji ir nekas cits kā Latvijai svešās aziātiskās kultūras ietekmes aģenti, jaunlaiku okupantu pakalpiņi un kolobracionisti. Sevis un savu bērnu labā viņiem vajadzētu atņemt politisko ietekmi, jo sejas maskas ir salīdzinoši maza destrukcija un ārprāts, ko šādi indivīdi, sajutuši rīcības brīvību, pie mums te var ievazāt.