Iesaki rakstu: 
Igaunijas premjere Kaja Kallasa vienīgā no vietējām bonzām atklāja Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas (NATO) plānu, kas paredz atļaut Krievijai uz pusgadu okupēt Baltijas valstis. Kodolieroču pielietošana nav plānota. Tas tāpat bija skaidrs, redzot “civilizētas pasaules” attieksmi pret Baltiju kā pret pažobeli, kurā bezjēdzīgi ieguldīt nopietnus līdzekļus, gaidot teritoriju staigāšanu no rokas rokā militāra konflikta gadījumā.
Mantra, ka Sēlijas poligons nostiprinās valsts drošību, var noderēt vienīgi pašsuģestijai. Ja plāns būtu mainīts, tagad būvētu fortifikācijas un piegādātu modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Ļaužu patriotiskai motivācijai iedarbinātu tautsaimniecības atdzīvināšanas mehānismus.
Diemžēl viss rit pa vecam. Ja Krievija nākotnē sadomās, ka ir spējīga anektēt Baltiju, nekādi poligoni to neapturēs. Labākajā gadījumā krievu karaspēks apies šo bāzi, lai nesaķertos ar rietumvalstu garnizonu. NATO samitā Madridē 2022. gadā tikai latvju vagaru izkalpošanās kāre sizerēnu priekšā diktēja poligona akceptēšanu. Laikam domāja: izmirstošai valstij ~0,4% apdzīvotas teritorijas mazāk neskādēs! Turklāt apgrūtinājumu vadīkļi pasniedza kā milzu panākumu.
Militārā objekta robeža atgādina puzles gabala malas. Civilās zemes pleķi ieguļas poligonā un otrādi. Šaubos, ka ārzemju zaldāti, dragājot ar militāro tehniku, tik labi orientēsies svešā vietā, ka uzmanīgi apbrauks privātās zemes strēmeles, kas kā kabatas iestiepušās poligonā. Es neizbrīnīšos, ja ģeogrāfijā ne pārāk erudītie NATO kareivji nejauši iemaldīsies Lietuvā. Militārā daudzstūra līnijām vajadzēja būt taisnākām. Tiesa, tad plašāk būtu jāatver maciņš kompensācijām. Normālā valstī arī šobrīd zemes saimnieki kļūtu stāvus bagāti. NATO budžets atļauj. Taču prognozēju, ka īpašniekiem “kopējā labuma vārdā” atmetīs nožēlojamus grašus.
Toties pasakaini “uzvārīsies” varai pietuvināti šeftmaņi, bet varnešiem “atplūdi” tecēs pāri lūpai. Nedaudz savu labklājību cels ļautiņi, kas iekortelēsies apkalpot ārzemju karavīrus. Vietējie iedzīvotāji pārsvarā tomēr nav apmierināti, ka dzīve turpmāk ritēs nevis lauku idillē, bet kā karalaukā. Cilvēki nemaz nejūtas droši, kad līdzās mājām rūcina armijas tehnika, netālu lido lādiņi un naktīs notiek apmācības. Turklāt vienīgais tiešais autoceļš, kas savieno Sēliju ar Rīgu, iet cauri poligonam, bet kustība periodiski tiks ierobežota.
Vienlaikus apklusuši visi dzīvnieku aizstāvji, ignorējot, ka poligona teritorija ir bagāta ar biotopiem un dažādām putnu sugām. Kad armijnieki sola ievērot visas vides prasības un saudzīgi izturēties pret dabu, es pat nezinu, kas ir lielāki liekuļi – militāristi vai tie, kuri šiem piekrītoši māj ar galvu.
Skepse pret poligonu nenozīmē gaudas, ka viss ir dimbā. Vienkārši pie teikšanas Dievzemē vajag politiķus ar mugurkaulu, kuri prastu valsts atrašanos NATO un ES pārvērst tautas labklājībā. Turklāt nevis Latvijai dikti vajag NATO iluzoro aizsardzību, bet kolektīvajiem Rietumiem nepieciešamas bufervalstis, lai atdalītu Krieviju no Baltijas jūras un Karaļaučiem, kā arī placdarmam dažādām operācijām. Prātīga valdība vēl spēs par tik gardu kumosu kā vieta poligonam izkaulēt izdevīgus noteikumus, lai iedzīvotāju dzīves līmenis ievērojami pieaugtu. Taču jāsaprot, ka “visu un uzreiz” politika nesanāks, jo pārāk daudz ir sačakarēts un līdz labošanai vēl nav tikts.
Kā “Latvija pirmajā vietā” (LPV) listes deputāta kandidāts es nevaru apiet partijas balsojumu Saeimā. Poligona būve bija nenovēršama, LPV atlika vien nodemonstrēt savu attieksmi pret NATO. Tāpēc vienprātīgs balsojums “PAR” bija likumsakarīgs. Citu soli traktētu kā laipošanu. LPV nav nodevusi vēlētājus, jo tās priekšvēlēšanu programma paredz Latvijas atrašanos NATO. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā investori neieguldīs naudu Latvijā, ja nebūs pārliecināti par drošību, ko NATO vismaz uz papīra garantē. Sabiedrības noskaņojums liecina, ka “laukā no NATO” partijas ir nolemtas pastāvīgai opozīcijai. Latvzemiešiem, kas gaida krievu tankus, atgādināšu, ka arī tiem vajadzēs poligonus un ar iezemiešiem neviens neceremonēsies. Tāpēc nepūderējiet smadzenes!
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
