Senatori bez pieejas valsts noslēpumam: tiesu neatkarības un taisnīgas tiesas izaicinājumi Latvijā
Vilors Eihmanis*18.08.2025.
Komentāri (22)
Iesaki rakstu: 
Citāts: “- Tad sanāk, ka AT plēnums nevērtēja šo trauksmes cēlēja ziņojumu pilnībā, tādā izklāstā, ar tādiem uzsvariem un argumentācijas ķēdi, kādu to uzrakstīja prokurore Jirgena, bet gan senatores Brantas traktējumu, kopsavilkumu par šo ziņojumu? - Jā, senatorei bija nodots gan trauksmes cēlēja ziņojums, gan mans lēmums par pārbaudes ierosināšanu. Pats trauksmes cēlēja ziņojums nebija nodots senatoriem, jo tas saturēja ierobežotas pieejamības informāciju.”
Ievads
Citētais fragments no Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša intervijas „Dienai” spilgti izgaismo Latvijas tiesu sistēmā pastāvošu pretrunu – Augstākās tiesas senatoriem, lemjot par būtiskiem jautājumiem, nav pilnīgas pieejas informācijai, kas satur valsts noslēpumu vai ierobežotas pieejamības ziņas. Rezultātā senatoriem jāpaļaujas uz kopsavilkumiem, starpposma lēmumiem vai citu personu interpretācijām. Tas rada jautājumu: vai šāds process atbilst Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nostiprinātajām taisnīgas tiesas prasībām?
1. Satversmes principi un tiesu neatkarība
Satversmes 83. pants noteic, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Satversmes 92. pants savukārt ikvienam garantē tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai šīs garantijas nebūtu tikai formālas, tiesai jāspēj pati, bez starpniekiem, iepazīties ar visiem lietas materiāliem. Ja tiesa balstās tikai uz kopsavilkumiem, rodas risks, ka tā lemj, nepārbaudot pilnu faktu kopumu, bet tikai “filtrētu” informāciju.
2. Valsts noslēpums un samērīguma princips
Valsts drošības aizsardzība ir leģitīms mērķis, ko atzīst Satversmes 116. pants un starptautiskās tiesības. Tomēr cilvēktiesību ierobežojumiem jābūt samērīgiem. Tiesas izslēgšana no pilnīgas informācijas aprites var būt pārmērīga, ja vienlaikus netiek nodrošināts mehānisms, kādā tiesa var pārliecināties par klasificētas informācijas pamatotību. Pretējā gadījumā var tikt apdraudēta ne tikai tiesas neatkarība, bet arī sabiedrības uzticēšanās tiesu varai.
3. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) atziņas
ECT judikatūrā (piem., Rowe and Davis v. the United Kingdom, 2000) uzsvērts, ka “equality of arms” princips prasa nodrošināt tiesai un lietas dalībniekiem pietiekamas iespējas iepazīties ar lietas materiāliem. Ja valsts atsaucas uz slepenības nepieciešamību, jāpastāv līdzsvarojošiem mehānismiem – piemēram, īpaši tiesneši ar pielaidi vai neatkarīgi advokāti, kas pārbauda klasificēto informāciju. Pretējā gadījumā tiek pārkāpts tiesību uz taisnīgu tiesu princips.
4. Latvijas sistēmas paradokss
Pašreizējā prakse, kur senatoriem nav pieejas pilnam trauksmes cēlēja ziņojumam, izgaismo vairākas problēmas,
Neatkarības risks – tiesa nevar pilnvērtīgi pārbaudīt izpildvaras argumentus, ja pati neiepazīstas ar pierādījumiem.
Formāls process – lēmumi balstās uz kopsavilkumiem, nevis uz pilnu faktu analīzi.
Sabiedrības uzticības mazināšanās – ja sabiedrība redz, ka tiesa lemj, nezinot visu, rodas jautājums par sprieduma autoritāti un taisnīgumu.
5. Risinājumu iespējas
1. Speciāla tiesnešu grupa ar pielaidi valsts noslēpumam, kas izskata sensitīvākās lietas.
2. “Special advocate” modelis, kādu izmanto Lielbritānijā – neatkarīgi advokāti ar pielaidi, kas pārstāv sabiedrības un tiesiskuma intereses.
3. Satversmes tiesas kontrole, izvērtējot, vai senatoru pieejas ierobežojumi nav pretrunā Satversmes 92. pantam un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantam.
Secinājumi
Citētais piemērs spilgti apliecina, ka senatoru darbs bez pieejas pilnai informācijai rada nopietnas tiesiskas un demokrātiskas problēmas. No vienas puses, valstij jāaizsargā drošība, no otras – tā nedrīkst liegt tiesai piekļuvi būtiskākajiem pierādījumiem. Šī pretruna parāda nepieciešamību pēc reformas, kas ļautu vienlaikus aizsargāt valsts noslēpumu un nodrošināt pilnvērtīgu tiesu varas funkcionēšanu. Pretējā gadījumā tiesu lēmumi riskē kļūt nevis par objektīvu patiesības noskaidrošanu, bet gan par formālu procedūru, kas balstās uz daļēju informāciju.
* tiesību vēstures pētnieks, biedrības "Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācija' valdes priekšsēdētājs
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
