Shēmotāji 14. Saeimā: Māra Sprindžuka un Andra Šķēles simbiozes gadījums
Pietiek lasītājs07.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējās Saeimas vēlēšanas apliecināja, cik īsa ir cilvēku atmiņa. Viens no lielākajiem Latvijas valsts izzadzējiem Andris Šķēle savā jaunākajā politiskajā projektā „Apvienotais saraksts” ir apvienojis savus vecos un uzticamos līdzbiedrus. Ņemot vērā Saeimas vēlēšanu rezultātus, it īpaši šodien, ir nepieciešams atgādināt un runāt par to, kas ir ievēlēts parlamentā un kas mūs varētu sagaidīt nākamo četru gadu perspektīvā.
Šoreiz no manis būs stāsts par kādu ļoti, ļoti uzticamu A.Šķēles rokaspuisi, kurš ir atkal atgriezies Saeimā un ir gatavs atkal uzticami izpildīt sava saimnieka (A.Šķēles) rīkojumus. Tas ir neviens cits kā ilggadējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.
Diplomētais agronoms M.Sprindžuks uzreiz pēc Lauksaimniecības universitātes pabeigšanas nokļūst Zemkopības ministrijā un sāk savu straujo karjeru. Ņemot vērā M.Sprindžuka labās angļu valodas zināšanas, viņš nokļūst Zemkopības ministrijas Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieka amatā un drīz pēc tam jau reorganizācijas rezultātā kļūst par Integrācijas un ārējo sakaru departamenta direktoru.
Un tagad ir svarīgi atgādināt, kura persona trakajos deviņdesmitajos gados pilnībā kontrolēja Zemkopības ministriju – tas bija Andris Šķēle, kurš deviņdesmito gadu sākumā pats vadīja ministriju un vēlāk caur saviem cilvēkiem kontrolēja ministrijas darbu, lai pēc tam, izmantojot savu dienesta stāvokli, pilnībā prihvatizētu Latvijas pārtikas/lauksaimniecības nozari (https://www.tvnet.lv/5026926/kurs-dirigeja-partikas-uznemumu-pri-h-vatizaciju-skele-vai-kads-cits).
Šajā valsts lielās apzagšanas laikā M.Sprindžukam bija ļoti nozīmīga un būtiska loma Zemkopības ministrijā, jo viņa atbildībā un pārraudzībā bija ļoti daudz dažādu sadarbības un investīciju projektu, kam finansējums nāca (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:333356|article:DIVL95|query:M%C4%81ris%20Sprind%C5%BEuks%20) no ārvalstu fondiem. Domāju, ka šoreiz nav jāatgādina, kā deviņdesmitajos gados notika fondu “apguve”.
Un šajā laikā sevi kā ļoti uzticamu un izdarīgu darbinieku A.Šķēlem pierādīja M.Sprindžuks, kurš tik labi kalpoja A.Šķēles interesēm, ka 1999. gadā kļuva par toreizējā premjerministra A.Šķēles biroja vadītāju (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:368835|article:DIVL282|query:Sprind%C5%BEuku%20M%C4%81ri%20). Lieki piebilst, ka, lai kļūtu par A.Šķēles biroja vadītāju, bija jāpierāda īpaša lojalitāte un uzticamība A.Šķēlem. 2000.gadā M.Sprindžuks kļūst par Saeimas deputātu (https://www.saeima.lv/arhivs/7_saeima/deputati/sprindzuks.htm).
Un tagad mazliet vairāk par nabas saiti, kas joprojām vieno Sprindžuku un Šķēli. Tā ir daudz ciešāka, nekā pirmajā brīdī var šķist. Māra Sprindžuka vecāki bija ļoti lojāli un diezgan ievērojami slavenā padomju kolhoza „Ādaži” darbinieki. M.Sprindžuka tēvs Dainis Sprindžuks jau no 1970.gada strādāja kolhozā „Ādaži” un bija viens no vadošajiem agronomiem, bet māte Marjana Sprindžuka bija kolhoza kultūras nama mākslinieciskā vadītāja.
Kā zināms, A.Šķēle padomju laikos strādāja Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas ZPI Ulbrokā un viņam izveidojās cieša sadarbība ar agronomu D.Sprindžuku, abi bija lieli puķu audzētāji, un PSRS vara deva atļauju abiem uzcītīgajiem komunisma cēlājiem tirgoties ar puķēm (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:452934|article:DIVL106|query:Dai%C5%86a%20Sprind%C5%BEuku%20) (https://adazubildes.blogspot.com/2019/09/dainis-sprindzuks.html).
A.Šķēle savas tulpes ļoti bieži tirgoja starp Ļeņina un Brīvības pieminekļiem pie veikala “Sakta”. Līdz ar to tagad mēs daudz skaidrāk ieraugām M.Sprindžuka straujo karjeras izaugsmi – gādīgā A.Šķēles roka jau no M.Sprindžuka jaunības dienām ir gādājusi par apsviedīgā puiša virzību uz augšu.
Pēc Tautas partijas izbeigšanās M.Sprindžuks ātri iekļāvās vēl vienā politiskajā partijā, kurā bija apvienojušies vecie komunisti un tagad jaunie kapitālisti – ZZS. M.Sprindžuks nekur tālu neizgāja no dzimtajām takām – tika iecelts par dzimto Ādažu novada domes priekšsēdētāju (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/). Un M.Sprindžuks uzreiz ļoti ātri parādīja sava skolotāja (A.Šķēles) vizītkarti – ideoloģijas neesamību jeb gatavību dēļ varas un naudas sadarboties ar jebko.
To pierāda kaut vai tas, kas savā laikā, kad Sprindžuks bija Ādažu domes priekšsēdētājs, viņš par savu vietnieci izvirzīja bēdīgi slaveno Karinu Tinamagomedovu (Saskaņas centrs), kura galu galā ar deviņām balsīm "par" un sešām balsīm "pret" tika ievēlēta (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/).
Vēlāk M.Sprindžuks iekļāvās vēl vienā A.Šķēles politiskajā veidojumā – “Latvijas reģionu apvienībā” (LRA). Esot Ādažu novada domes priekšsēdētājs, M.Sprindžuks atkal “strādāja” cītīgi un lobēja ZZS un LRA saimnieciskās intereses Ādažu novadā. Un tagad ar saimnieka A. Šķēles svētību Uldis Pīlēns un „Apvienotais saraksts” virza M.Sprindžuku VARAM ministra amatam. Ņemot vērā M.Sprindžuka vēsturi un darba gaitas, kā jums šķiet, kā intereses tiks vērtētas augstāk – valsts vai A.Šķēles?
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
