Shēmotāji 14. Saeimā: Māra Sprindžuka un Andra Šķēles simbiozes gadījums
Pietiek lasītājs07.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējās Saeimas vēlēšanas apliecināja, cik īsa ir cilvēku atmiņa. Viens no lielākajiem Latvijas valsts izzadzējiem Andris Šķēle savā jaunākajā politiskajā projektā „Apvienotais saraksts” ir apvienojis savus vecos un uzticamos līdzbiedrus. Ņemot vērā Saeimas vēlēšanu rezultātus, it īpaši šodien, ir nepieciešams atgādināt un runāt par to, kas ir ievēlēts parlamentā un kas mūs varētu sagaidīt nākamo četru gadu perspektīvā.
Šoreiz no manis būs stāsts par kādu ļoti, ļoti uzticamu A.Šķēles rokaspuisi, kurš ir atkal atgriezies Saeimā un ir gatavs atkal uzticami izpildīt sava saimnieka (A.Šķēles) rīkojumus. Tas ir neviens cits kā ilggadējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.
Diplomētais agronoms M.Sprindžuks uzreiz pēc Lauksaimniecības universitātes pabeigšanas nokļūst Zemkopības ministrijā un sāk savu straujo karjeru. Ņemot vērā M.Sprindžuka labās angļu valodas zināšanas, viņš nokļūst Zemkopības ministrijas Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieka amatā un drīz pēc tam jau reorganizācijas rezultātā kļūst par Integrācijas un ārējo sakaru departamenta direktoru.
Un tagad ir svarīgi atgādināt, kura persona trakajos deviņdesmitajos gados pilnībā kontrolēja Zemkopības ministriju – tas bija Andris Šķēle, kurš deviņdesmito gadu sākumā pats vadīja ministriju un vēlāk caur saviem cilvēkiem kontrolēja ministrijas darbu, lai pēc tam, izmantojot savu dienesta stāvokli, pilnībā prihvatizētu Latvijas pārtikas/lauksaimniecības nozari (https://www.tvnet.lv/5026926/kurs-dirigeja-partikas-uznemumu-pri-h-vatizaciju-skele-vai-kads-cits).
Šajā valsts lielās apzagšanas laikā M.Sprindžukam bija ļoti nozīmīga un būtiska loma Zemkopības ministrijā, jo viņa atbildībā un pārraudzībā bija ļoti daudz dažādu sadarbības un investīciju projektu, kam finansējums nāca (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:333356|article:DIVL95|query:M%C4%81ris%20Sprind%C5%BEuks%20) no ārvalstu fondiem. Domāju, ka šoreiz nav jāatgādina, kā deviņdesmitajos gados notika fondu “apguve”.
Un šajā laikā sevi kā ļoti uzticamu un izdarīgu darbinieku A.Šķēlem pierādīja M.Sprindžuks, kurš tik labi kalpoja A.Šķēles interesēm, ka 1999. gadā kļuva par toreizējā premjerministra A.Šķēles biroja vadītāju (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:368835|article:DIVL282|query:Sprind%C5%BEuku%20M%C4%81ri%20). Lieki piebilst, ka, lai kļūtu par A.Šķēles biroja vadītāju, bija jāpierāda īpaša lojalitāte un uzticamība A.Šķēlem. 2000.gadā M.Sprindžuks kļūst par Saeimas deputātu (https://www.saeima.lv/arhivs/7_saeima/deputati/sprindzuks.htm).
Un tagad mazliet vairāk par nabas saiti, kas joprojām vieno Sprindžuku un Šķēli. Tā ir daudz ciešāka, nekā pirmajā brīdī var šķist. Māra Sprindžuka vecāki bija ļoti lojāli un diezgan ievērojami slavenā padomju kolhoza „Ādaži” darbinieki. M.Sprindžuka tēvs Dainis Sprindžuks jau no 1970.gada strādāja kolhozā „Ādaži” un bija viens no vadošajiem agronomiem, bet māte Marjana Sprindžuka bija kolhoza kultūras nama mākslinieciskā vadītāja.
Kā zināms, A.Šķēle padomju laikos strādāja Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas ZPI Ulbrokā un viņam izveidojās cieša sadarbība ar agronomu D.Sprindžuku, abi bija lieli puķu audzētāji, un PSRS vara deva atļauju abiem uzcītīgajiem komunisma cēlājiem tirgoties ar puķēm (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:452934|article:DIVL106|query:Dai%C5%86a%20Sprind%C5%BEuku%20) (https://adazubildes.blogspot.com/2019/09/dainis-sprindzuks.html).
A.Šķēle savas tulpes ļoti bieži tirgoja starp Ļeņina un Brīvības pieminekļiem pie veikala “Sakta”. Līdz ar to tagad mēs daudz skaidrāk ieraugām M.Sprindžuka straujo karjeras izaugsmi – gādīgā A.Šķēles roka jau no M.Sprindžuka jaunības dienām ir gādājusi par apsviedīgā puiša virzību uz augšu.
Pēc Tautas partijas izbeigšanās M.Sprindžuks ātri iekļāvās vēl vienā politiskajā partijā, kurā bija apvienojušies vecie komunisti un tagad jaunie kapitālisti – ZZS. M.Sprindžuks nekur tālu neizgāja no dzimtajām takām – tika iecelts par dzimto Ādažu novada domes priekšsēdētāju (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/). Un M.Sprindžuks uzreiz ļoti ātri parādīja sava skolotāja (A.Šķēles) vizītkarti – ideoloģijas neesamību jeb gatavību dēļ varas un naudas sadarboties ar jebko.
To pierāda kaut vai tas, kas savā laikā, kad Sprindžuks bija Ādažu domes priekšsēdētājs, viņš par savu vietnieci izvirzīja bēdīgi slaveno Karinu Tinamagomedovu (Saskaņas centrs), kura galu galā ar deviņām balsīm "par" un sešām balsīm "pret" tika ievēlēta (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/).
Vēlāk M.Sprindžuks iekļāvās vēl vienā A.Šķēles politiskajā veidojumā – “Latvijas reģionu apvienībā” (LRA). Esot Ādažu novada domes priekšsēdētājs, M.Sprindžuks atkal “strādāja” cītīgi un lobēja ZZS un LRA saimnieciskās intereses Ādažu novadā. Un tagad ar saimnieka A. Šķēles svētību Uldis Pīlēns un „Apvienotais saraksts” virza M.Sprindžuku VARAM ministra amatam. Ņemot vērā M.Sprindžuka vēsturi un darba gaitas, kā jums šķiet, kā intereses tiks vērtētas augstāk – valsts vai A.Šķēles?
Seko mums 
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
