Šī ir hitleriska savas tautas pazemošana un nedomāšana ilgtermiņā
Zigurds Lasmanis17.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad viņdien es atteicu cilvēkam, kam mājās tecēja krāns, pārdot spaini, es apraudājos. Jutos kā vagars koncentrācijas nometnē, kas izdala
Mums Latgalē jau tā iet grūti. Esam kā sociālais centrs, kas viens otru zina un atbalsta. Droši vien, slēdzot veikalu, atlikušos produktus sadalīšu saviem darbiniekiem. Bet ko tālāk. Valstij ir mums jāpalīdz. Vai nu atveriet veikalus un ļaujiet strādāt, vai domājiet par atbalsta programmām mums.
Esmu tikai viens no mazajiem tirgotājiem, kas saskaras ar šādu situāciju. Taču varbūt vēl viss nav zaudēts, un, pievēršot valstsvīru uzmanību, iespējams vēl ko mainīt uz labu. Tāpēc vēršos pie valdības pārstāvjiem ar lūgumu pārskatīt esošos ierobežojumus tirdzniecības sektoram un padomāt par sekām, ko tie drīzumā radīs ekonomikai.
Tas, kas šobrīd notiek valstī, ir spīdzināšanas kampaņa pret tirgotājiem, kas cīnās par izdzīvošanu un daļa jau nonākusi uz bankrota robežas. Ierobežojumi tiek uzstādīti, taču atbalsta mehānismu tirgotājiem nav. Ārkārtas situācijai ieilgstot, iestrēgsim vēl dziļākā purvā, un tirdzniecības sektors iznīks bez valsts atbalsta.
Saprotu, ka valdība žonglē ar sabiedrības veselību un ekonomikas noturēšanu virs ūdens, kas ir visnotaļ sarežģīts uzdevums. Katram no mums ir pienākums rūpēties par to, lai mazinātu saslimstības izplatību, un to nepieciešams darīt, mudinot cilvēkus būt atbildīgiem un domāt par sabiedrības veselību kopumā, – tikai kolektīvā atbildība palīdzēs situāciju atgriezt normālās sliedēs, nevis ekonomikas graušana ar drastiskiem ierobežojumiem.
Varbūt, sēžot Saeimā un Ministru kabinetā, saņemot algu no valsts budžeta, kādam situāciju, ar ko sastopas sabiedrība, izprast pilnībā ir grūti. Un, ja COVID dēļ tikšanās ar vēlētājiem, uzklausot viņu sāpes, nav iespējamas, tad alternatīva ir ielūkoties sociālajos tīklos, kur labi var noprast sabiedrības noskaņu.
Facebook mūsdienās ir kļuvis par sabiedrības spoguli, kur tauta dažādās grupās dalās viedokļos, pieredzē un problēmās. Īpaši acīs krīt posti, ko sekotāji publisko Facebook grupā Darbs Latvijā. Diemžēl katru dienu ar vien vairāk redzami izmisuma pilni ieraksti par darba meklējumiem, apsvērti tiek pat jebkādi piedāvājumi.
Ja ierobežojumi tirgotājiem turpināsies (un es vēlētos uzsvērt īpaši mazos, reģionālos tirgotājus) bez atbalsta mehānismiem, tad pavisam drīz sekos katastrofāls bezdarbs un bankrota pieteikumi. Vai valdība ir sagatavojusi līdzekļus jaunu bezdarbnieku pieplūduma atbalstam? Vai varbūt labāk tomēr ir vērts reaktīvi strādāt pie plāna, kā atbalstīt tirgotājus, kurus skāruši esošie ierobežojumi?
Iebāžot galvu zemē, kā to dara strausi, ignorējot COVID radītās ekonomikas blaknes, valdības pārstāvji parāda savu mazspēju būt līderiem. Gluži kā maziem bērniem likt mazgāt rokas un līdz desmitiem vakarā būt mājās, pārkvalificēties tiem, kuri zaudē darbu, un norādīt, ka izdzīvos stiprākie – tā nav līderība. Tā ir hitleriska savas tautas pazemošana un nedomāšana ilgtermiņā.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
