Iesaki rakstu: 
Man te uzdeva visādus jautājumus - kā mēs slimnīcās varam paplašināt savu kapacitāti, ja visi ārsti un medmāsas ir tik ļoti noslogoti un trūkst gan darbinieku, gan aprīkojuma. Visi "izdeguši".
Es negribu ieņemt pianista Pavļuta amatu, bet mana īsā atbilde: ja par 4 miljardiem gada laikā nevar iepirkt 1000 gultas ar visiem ventilatoriem, tas raisa dažus jautājumus. Nu, piemēram, kā 12 (!) C9 pacienti var uzkarināt Gaiļezeru ar 10 000 vietām? Jā, personāls ir "izdedzis"? Tikpat izdeguši ir mazie uzņēmēji, frizieri, kafejnīcas, viesnīcas, mākslinieki un 60% Latvijas cilvēku.
Kur ņemt kadrus C9 aprūpei? Ārprāts... Kur gan? Jūs esat pilnīgi plānprātīgi tur, Brīvības 36, vai kā?
Par 4 miljardiem jebkuri pasaules labākie speciālisti drūzmēsies kadru uzņemšanas nodaļā. Plus atgriezīsies tie, kas aizbraukuši. Plus atgriezīsies māsas, kas pazemojumu dēļ mainījušas profesijas. Par 4 miljardiem var nopirkt Nobela laureātu uz pāris gadiem, lai vada jūsu bardaku.
Protams, ja vien netaisa Pavļuta/Kariņa/Nullevita "zelta PR birojus". Ja netaisa bezjēdzīgas reklāmas kampaņas par, es tā rēķinu, miljons 500 tūkstošiem? Ja neizdala 5 miljonus 10 pilnīgi bezjēdzīgiem pētījumiem, kuru vienīgais rezultāts ir gurķu - salātu recepte? Ja ārkārtas situācijas aizsegā, kad nedarbojas iepirkumu un konkursu likums, ikviens varas džeks var iepirkt kaut sērkociņu kastīti par 1000 eur.
Es neesmu mediķis, es neesmu infektologs, bet diezgan labi saprotu sabiedriskos procesus. Un šī ir Latvijas vēsturē vēl nebijusi zagšana, kura kaut kādiem 11 gadus politikā nebijušiem oligarhiem sapņos nav rādījusies.
Šiem džekiem ir pilnīgi vienalga - pārvēlēs viņus vai ne, jo sazagts ārkārtas stāvokļa laikā - 15 eur par stabiņu mazgāšanas un citām afērām – ir 20 paaudzēm uz priekšu. Viņi peldas otkatos.
Nu tā apmēram.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
