Šī ir realitāte: Delta neatšķir vakcinētos un nevakcinētos
Vladimirs Lindermans12.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas, ko es šobrīd vēlos pastāstīt, ir šokējoša informācija. Lūdzu, noskaņojieties tam. Es saprotu – ne jau visi mīl skaitļus tā, kā tos mīlu es. Bet nu būs jāpaciešas.
No 2021. gada 1. februāra līdz 12. septembrim Anglijā ir fiksēti 2542 vīrusa Delta celma izraisīti nāves gadījumi. Šis skaitlis ir samērā neliels, jo Delta variants ir kļuvis par dominējošu celmu tikai jūlija sākumā. Datumu – 12. septembri – esmu izvēlējies nevis savas iegribas pēc, bet tādēļ, ka neesmu atradis jaunākus datus.
Tad, lūk, 1613 cilvēki no šīs grupas bija izgājuši PILNU VAKCINĀCIJAS KURSU. 722 vispār nav bijuši vakcinēti. Pārējie bija saņēmuši vienu devu.
Vēlreiz tas pats – labākai uztveršanai. No 2542 Anglijas iedzīvotājiem, kuru nāves cēlonis bija Delta celms, 1613 bija pilnībā vakcinēti pret koronavīrusu. Procentos – 63%.
No tā varētu izdarīt steidzīgu secinājumu, ka Delta variants biežāk nonāvē vakcinētos. Tomēr ir jāņem vērā vakcinēto un nevakcinēto attiecība Anglijā kopumā.
Tāpēc es dodu priekšroku piesardzīgākam izteicienam: Delta celms vienkārši neatšķir vakcinētos un nevakcinētos. Tāpat kā neatšķir cilvēkus pēc ādas krāsas, valodas, reliģijas u. tml.
Citiem vārdiem runājot, vakcīnas nedarbojas pret Delta celmu. Vismaz tās, kas tika lietotas Anglijā. Cilvēki mira un mirst no Deltas neatkarīgi no tā, ir vakcinējušies vai nav. Un tas Latvijas iedzīvotājiem ir jāzina.
Mēs reāli esam iesoļojuši Antiutopijas telpā. Mītu atspēkojošas ziņas ir viegli atrodamas un publiski pieejamas. Nedaudz elementāras matemātikas un nedaudz angļu valodas – tas ir viss, kas būtu nepieciešams. Un tomēr globālā vakcinācijas mašīna turpina triumfējoši virzīties uz priekšu, it kā šo ziņu nebūtu.
Speciāli tiem, kas aicina sodīt mani par nepatiesas informācijas izplatīšanu, dodu saiti uz Lielbritānijas valdības vietni Public Health England. Varat sūdzēties Anglijas karalienei:
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
