Parasti savām publikācijām nelasu tām pievienotos komentārus. Tos visbiežāk raksta cilvēki, kuri kaut ko svarīgu tajā rakstā “nav sapratuši” un/vai kuriem pašiem savu domu par konkrēto tēmu varbūt – vispār nav. Šoreiz pēc sava raksta pārlasīšanas (https://www.pietiek.com/raksti/) “iemetu aci” komentāros un nopratu, ka daudzi lasītāji šo tēmu “ne visai izprot”.
Sapratu arī, ka esmu pārāk maz laika un uzmanības veltījis shēmas (skat. sīkāk -https://www.selfecoenergy.eu/) vienkāršotam aprakstam. Taču no “Pietiek.com” raksta komentētājiem nopratu, ka stipri lielam skaitam rīdzinieku dažādu iemeslu dēļ ir “visai vājš priekšstats” par mūsu valstī līdz šim notikušajiem “dzīvokļu māju privatizācijas procesiem”, par šo procesu šī brīža “rezultātiem” un “attīstības pakāpi”.
Tāpēc no “komentāriem” mēģināju izlobīt, ko tad šie “rakstītāji” “nav sapratuši”, “nezina”, “maldās” (vai kas vēl cits). Un tad nāca atskārsme. Daudzi jo daudzi dzīvokļu īpašnieki (DzĪ) nav pat mēģinājuši izprast daudzo likumu normu, MK noteikumu jēgu un dažādu zemāka juridiskā spēka normatīvo aktu (t.sk.RD Instrukcijas) punktu “patieso saturu”.
Esmu gandarīts, ka pat mana “Pietiek.com” raksta viedokļa oponenti komentāros izteicās visai korekti un toleranti. Tikai viens no viņiem/viņām nodēvēja mani par “autoru-stulbeni”. Uz to jau nav jāapvainojas. Tādi mēs te valstī esam. Katrs ar savu zināšanu bagāžu un izpratnes perimetru. No katra eksāmena kaut ko jāmācās. Mēģināšu padalīties ar citiem savās pārdomās.
Kāpēc “komentētāji” neielaidās “diskusijā par tēmu”?
Pavisam vienkārši. Gan domubiedri, gan citādi domājošie bija palaiduši “garām” visai svarīgu faktu. Proti, dzīvokļu māja Rīgā (un arī citur) sastāv no “zemes gabala, uz kura uzbūvēta zeme” (apbūves platība), pašas “mājas” (kā būves) un atsevišķiem dzīvokļu īpašumiem (kā mājas atsevišķiem elementiem). Taču pa šiem 35 (lai būtu kaut vai 25) pēdējiem gadiem Rīgas domes (RD) “gudrās galvas” tā arī nav iemācījušās valsts (pašvaldības) īpašuma dzīvokļu mājas “pareizi ierakstīt” zemesgrāmatā (ZG), un šajās “gudrajās galvās” vispār nav nekāda jēdzīga priekšstata par to, kas ir “privatizācijas process” un kā tam būtu jānotiek “normālā valstī”.
Īsais secinājums te ir tāds, ka faktiski visas “privatizācijai nodotās dzīvokļu mājas Rīgā” joprojām ir reģistrētas ZG kā RD īpašums un atrodas RD bilancē. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visas “darīšanas ar zemi” (to skaitā – ar tā dēvētajiem “zemes īpašniekiem”) ir jākārto “mājas īpašniekam”, kurš uzbūvējis savas valsts (pašvaldības) iestādes īpašuma mājas, iespējami, uz šo “svešo zemes īpašnieku zemes”.
Kurš tas šobrīd ir? Kāds Rīgas mērs vārdā Viesturs Kleinbergs. Taču padevīgā tauta, dzīvokļu īpašnieki (DzĪ), ir aizmirsuši, ka “tauta ir – kungs” un RD deputāti “ir tautas kalpi”. Taču “kungs” (tauta, DzĪ) savā “pazemībā” neuzdrīkstas prasīt savam “kalpam” (te – V.Kleinbergam), vai viņš ir par “dumju” vai “par slinku”, vai kāda cita “klizma”, lai izpildītu tādu “bērnudārza uzdevumu” (pabeigt privatizāciju Rīgā – vienā dienā). To nav grūti izdarīt.
Viens cilvēks viņam tomēr šo jautājumu jau ir paguvis uzdot. Uzminiet nu, kurš viņš ir!
Taču par pārējiem šoreiz tālāk neizteikšos. Lai kāds “neuztver personīgi”. Te nav nekā personīga. Tikai “gudrība” vai “dumjība”, “slinkums” vai “čaklums”, “prasmes” vai “nemākulība” u.c.
Taču kāds slavens latvju politiķis un dzejnieks vārdā Jānis (dzimis Pliekšāns) reiz ir teicis: “Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!” Te nu es “dižgaram piekrītu”. No domubiedriem pagaidām tikai Imants ir tāds “diezgan aktīvs” darbībās. Bet ko pārējie? Skatās un gaida, kamēr “tas viens” vai “tie divi” (pa abiem) – visu izdarīs. Skan – sērīgi.
Tas nav pareizi. Bet kā lai es kādam iestāstu, kā būtu “pareizi”, ja neviens neklausās, neko nedara, bet – “tikai gaida” kad tie “divi mohikāņi” kaut ko izdarīs? Jāprasa Kleinbergam atmaksāt DzĪ atpakaļ “nepareizi” iekasētās “zemes nomas-[lietošanas]-maksas”. Kurš to darīs? Jāprasa Rīgas domē izbeigt nelikumības (prettiesiski normatīvie akti – Instrukcijas). Kurš ar to nodarbosies?
Bija man jau reiz doma, ka vajadzētu organizēt DzĪ aktivitāšu grupas, asociācijas, “FNZG-klasteru-biedrības” u.c. Taču man tas viss jau ir pat vairākas reizes “noiets etaps”. Ja nav neviena (te gan vajag daudzus), kurš to varētu organizēt un darīt? Tad cik ilgi man varētu pietikt “radošās iedvesmas” hobijam “tēlot – cilvēku orķestri” un “vadīt valstiskos procesus mūsu galvaspilsētā”? Vai nav labs jautājums?
Pašlaik joprojām turam “roku uz pulsa” tajos notikumos RD. Tas ir labi. Visi gaida, kad kāds cits viņa/viņas vietā to visu izdarīs. Pagaidām jau man tas “hobijs” vēl patīk. Bet, ja ir tikai “klausītāji” un vēl “otrs mohikānis” (Imants)? Šķiet, NVO namā šo aktivitāti aizsākām pirms 10-12 gadiem. Kur esam nonākuši? Turpat vien palikuši. Kustības (DzĪ - aktivitāšu) – nav. Varbūt kaut kur kaut kas “kustas”, bet es to neredzu, nejūtu, nedzirdu. Visi tikai “kaut ko gaida”, ko kāds cits izdarīs. Ar tādu attieksmi “nekas uz priekšu nekustās”.
Tā ir 35 gadus ielaista “valstiska slimība”, ko bez “gigantiska darba” nevar “izārstēt”.
Pretiniekiem (“baroniem”) ir daudz naudas. Taču viņi to iztērē “ne visai gudriem juristiem”, kā rezultātā rodas “likumi-vanckariņi”, “MK noteikumi-brāķi” un “RD Instrukcijas-likumu normu sagrozījumi”. Savukārt DzĪ tam visam var likt pretī savu aktivitāti, darbību, rezultātu. Manā skatījumā vairums DzĪ neizprot situācijas “dramatismu” un pārāk pavirši attiecas pret š.g.beigās plānotajām “afērām” māju valdījuma tiesību “tirgošanā” (nodošanā, saņemšanā, pārņemšanā u.c.).
Ņemiet par labu, ko – sarakstīju! Neņemiet personīgi manas replikas! Šoreiz tās man – vajadzēja.






Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.