Šie pajoļi, salašņas, mēsli, blusas, utis, mājas mušas un zeltainās mēslu mušas grib ar mani pavingrināties asprātībā un samēroties intelektā!
Egons Rusanovs, advokāts21.07.2025.
Komentāri (114)
Iesaki rakstu: 
Ak, kā es pārsmējos! Patiesi. Kādi tik klauni, kādi tik plānprātiņi nemēģināja mani pazemot un iedzīt kompleksos! Kaunināt un pārmest! Vokabulārs parastais – čekists, Kremļa aģents, noziedznieku aizstāvis utt. Vārdu krājuma jau nav. Un kā var būt, ja viena rieva smadzenēs, un tā pati ar lāpstu iesista.
Vai tiešām viņi grib ar mani pavingrināties asprātībā un samēroties intelektā? Tiešām? Nopietni? Aci uz aci? Tad uz priekšu.
It īpaši centās daži – viens aizsvīdušās no naida un bailēm brillītēs. Pajolis. Salašņa. Otrs – acīmredzams baudvielu atkarīgais. Trešais kaut ko murgoja par Nīrnbergas procesu. O, ja viņš zinātu, cik es par to daudz zinu. Detaļās. Niansēs. Kā jau “padomju laiku paliekai” pienākas. Tām bija jāzina viss par šo procesu. Bet nē. Viņš gribēja iesprēgāt. Kamdēļ? Kas zina…
Es esot “padomju palieka”. Un viņa mamma, tētis – arī? Paliekas? Visdrīzāk viņš pats ir palieka. Vismaz made in 1978. gadā oktobrēns – nu tāds čirkaina bērnības laika Iļjiča (Ļeņina) attēla sarkanā zvaigznītē nēsātājs… un vienlaikus it kā “dīvāna nacionālais partizāns”. Sakarsušās fantāzijās. Kaut kā neiet kopā. Paturpināt? Paturēšu kārtis pie sevis. Katrā ziņā ābols no ābeles tālu nekrīt. Gan talantos, gan valodā. Palieka… Kāds feins eifēmisms skarbākam vārdam. Nu jūs zināt, ko es domāju…
Problēma ir tā (ne man), ka visi šie musca domesticakas ir pieraduši, ka viņiem neatbild, ka no viņiem baidās, ka viņiem pagriež otru vaigu. Ooo, kāda kļūda, kādi maldi… Šeit izkapts patiesi trāpīja uz akmeni.
Par bioloģiski-zooloģisko kontekstu es jau izteicos 27. jūnija ierakstā, kad mēģināja pazemot manu kolēģi. Viss tur teiktais pilnā mērā attiecas arī uz manu gadījumu. Tāpēc neatkārtošos. Terminoloģija tā pati. Ļauju izvēlēties un pēc brīvas izvēles pašidentificēties - Pediculus humanus, Pulex irritans, Scathophaga stercoraria vai Musca domesticakas, ja labpatīk. Tieši šie smūdži arī mēģināja sapulcēties ap mani.
Un tad tamlīdzīgos gadījumos man tīk atcerēties Nīči.
Šis, piemēram, “Bēdz, mans draugs, savā vientulībā! Redzu tevi dižo vīru trokšņa apdullušu un mazajo dzeloņu sadzeltu”, īsti neder. Nav jau apdullums un sadzēlums.
Šis ir jau nedaudz labāk: “Kur vientulība beidzas, tur tirgus sākas; un kur tirgus sākas, tur sākas dižo aktieru troksnis un indīgo mušu dūkšana.” Bet arī īsti nedz līdz galam.
Nu šis ir arī – nu tā:
“Bēdz mans draugs, savā vientulībā un turp, kur vējo spēcīgs, svaigs gaiss. Ne tava daļa par mušu pletni būt.” Kaut kur pa vidu.
Bet šis ir jau daudz labāk:
“Tavs ceļš ir vēl īss,” sacīja odze sērīgi, “mana inde nonāvē.” Zaratustra pasmaidīja. “Kad pūķis gan miris no čūskas indes? – sacīja viņš. Bet ņem savu indi atpakaļ! Tu neesi gana bagāta, lai man to dāvātu.” Tad odze no jauna krita viņam ap kaklu un izlaizīja viņam tā brūci.
Bet šis jau ir gana labs:
“Bet, ja jums ir kāds ienaidnieks, neatmaksājiet viņam ļauno ar labo: jo apkaunotu tas. Pierādiet, ka viņš jums nodarījis ko labu.”
Nu te gan jāsaka: paldies par reklāmu, paldies par iedoto cīņas sparu, paldies par interesi vēl padzīvot. Ciniķis dārgā uzvalkā – vai var vēl būt labāka reklāma advokātam? Par to it īpaši paldies!
Bet šis jau ir pavisam labs:
“Visbeidzot, mani brāļi, sargieties netaisnību darīt visiem vientuļniekiem! Kā vientuļnieks aizmirst to varētu! Kā viņš atmaksāt varētu!
Kā avots dziļš ir vientuļnieks. Viegli tajā iesviest akmeni; bet, nogrimstot tam dibenā, sakiet, kas grib to atkal dabūt laukā?
Sargieties jūs vientuļniekam darīt pāri! Bet izdarījuši, nu, tad arī nogaliniet viņu!”
Bet vai tad lēts šakālis var un prot nogalināt? Skaidrs, ka nē.
Bet it īpaši man patīk šis:
“Dzīve ir prieka avots; bet kur salašņas arī dzer, tur arī visi avoti ir saindēti.
Viss tīrais tīkams man; bet netīk man redzēt netīro saviebtos viepļus un slāpes.
Tie meta savus skatus lejup avotā: nu zvīļo no avota man pretī to pretīgais smaids.
[..]
Bet reiz es jautāju un gandrīz aizrijos ar jautājumu savu: kā? vai dzīvei ir nepieciešami arī salašņas?
Vai nepieciešami ir saindēti avoti un smirdoša uguns un netīri sapņi un ķirmji dzīvības maizē?
Ne mans naids, bet mans riebums badīgi rija manu dzīvi! Ak, gara es bieži noguru, rodot atjautīgus arī salašņas!
[..]
Ak, es atradu to, mani brāļi! Še augstienē verd man prieka avots! Un pastāv dzīve, no kuras nedzer salašņas!”
(Nīče F. Tā runāja Zaratustra. Tulk. un kom. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.)
Jā. Man nav naida, bet riebums.
Tas tiesa. Un tāpēc smiekli. Par paliekām. Par mēsliem…
Tauta un plebeji nav viens un tas pats. To skaidri izšķir arī senie latīņu izteikumi. Ja ir vēlēšanās dzirdēt, dodiet ziņu. Citēšu.
Tomēr laikam visu tomēr izšķir gars. Augsts vai zemisks. Apzināta esība vai paliekas līmenis… Būt mēslam mūžīgi mūžos.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
