SIF pats savām vajadzībām tērē vairāk nekā mediju, NVO un ģimeņu atbalsta programmām kopā

Atklājas interesanta aina – ne tikai pašas iestādes uzturēšanai SIF tērē apmēram tikpat, cik pašām atbalsta programmām, bet turklāt arī vairākām programmām šķietami ir diezgan attāls sakars ar sabiedrības integrāciju, saliedētību un SIF kompetenci kopumā. Mediju atbalsta fonds, NVO fonds un ģimeņu atbalsta programmas veido samērā mazu SIF izdevumu pozīciju daļu. Toties daudzas pozīcijas un atbildības jomu pārklāšanās raisa jautājumus.  

Kā liecina SIF mājaslapā pieejamie dati, vidēji šajā organizācijā strādā 85 cilvēki, no tiem 10 ir sociālie mentori, pieci sociālie darbinieki un viens vecākais sociālais darbinieks. Īpatnēji, ka visi šie 16 darbinieki ir viszemāk atalgotie visā iestādē. Tā, piemēram, sociālie mentori saņem vidēji 987 eiro bruto algu, bet vecākais sociālais darbinieks saņem 1606 eiro pirms nodokļiem. Tas ir mazāk, nekā saņem biroja vadītājs jeb sekretāre, kura pelna 1627 eiro bruto.

Savukārt pārmaiņu aģenti, kuri SIF ir seši cilvēki, katrs saņem algu no 1514 līdz 1682 eiro, kas arī ir vairāk nekā sociālajiem darbiniekiem. Vairāk par iepriekš pieminētajiem pelna arī, piemēram, tulku koordinators (kurš gan tā saucās pērn, bet tagad vienkārši koordinators), saņemot mēnesī 1830 eiro bruto. Kopumā 85 cilvēku atalgojumam SIF šogad tērē 3,19 miljonus eiro, no kuriem 731 tūkstotis ir darba devēju VSAOI maksājumi, kā arī izmaksas darbinieku apdrošināšanai, pabalstiem un kompensācijām.

Tomēr, ja amatu nosaukumi dažkārt var samērā maz pateikt par veicamajiem pienākumiem, tad citām iestādes budžeta ailēm gan vajadzētu būt izsmeļošām. Tā redzams, ka otra lielākā administratīvo izdevumu pozīcija ir dažādas preces un pakalpojumi, kas gadā izmaksā 14,32 miljonus eiro. No tiem telpu noma, kurās atrodas SIF, izmaksā 103 tūkstošus eiro (ēka, kurā atrodas SIF, pieder AS “Sadales tīkls”, bet komunālie pakalpojumi (siltumenerģija, ūdensapgāde, elektrība utml) papildus maksā 60,5 tūkstošus eiro gadā.

Interesanti, ka iestādes sakaru pakalpojumi gadā izmaksā vairāk nekā visi komunālie pakalpojumi, proti 66,2 tūkstošus eiro jeb teju 780 eiro gadā uz vienu darbinieku, neskaitot PVN. Informācijas tehnoloģiju pakalpojumi maksā vēl 371,7 tūkstoši eiro gadā. Un tad, kad šķiet, ka visas ailes jau ir pieminētas, parādās viena visinteresantākā: “Pārējās preces” bez atšifrējuma, un tās veido 11,512 miljonus eiro. Vai tas ir reālais atbalsts programmām? Nē, nav.

Subsīdijas, dotācijas, sociālie maksājumi un kompensācijas ir atsevišķa pozīcija, kura kopumā veido 19,449 miljonus eiro. Lai arī budžeta tabulā nav ierakstītas konkrētas pozīcijas dotācijām, tās var redzēt no 2024.gadā noslēgtajiem līgumiem un citām publikācijām.

Piemēram, pavisam nesen, 8.novembra LSM publikācijā teikts, ka ar SIF atbalstu tiek nodrošinātas vairāk nekā 420 000 pārtikas pakas mazturīgajiem. Elektronisko iepirkumu sistēmā šāds iepirkums patiešām ir 21,5 miljonu apmērā uz trim gadiem, t.i. 7 miljonus eiro gadā SIF izlieto šim mērķim, tomēr pārtikas pakas trūcīgajiem nodrošina arī Labklājības ministrija un pašvaldības. Nav saprotams, kādēļ to nevarētu darīt centralizēti viena iestāde.

Ļoti interesanta ir arī “Līdzfinansējuma programma”, kurā šogad apstiprināti projekti 72,6 tūkstošu eiro apmērā. Projekti nav lieli, tomēr to vidū ir tādi projekti kā “Latvijas upju baseinu apsaimniekošanas plānu ieviešana laba virszemes ūdens stāvokļa sasniegšanai”, ko īsteno Latvijas Dabas fonds, projekts “Klimata taisnīguma monitorings: ceļā uz klimatneitrālām ēkām un transportu”, ko īsteno biedrība “Zaļā brīvība”. Ar tādām iniciatīvām teorētiski varētu nodarboties Zemkopības ministrija vai Klimata un enerģētikas ministrija.

Savukārt biedrība „Centrs Marta” ir šajā sadaļā ieguvusi līdzfinansējumu projektā “Drošība un brīvība meitenēm un sievietēm Uzbekistānā: Latvijas pilsoniskās sabiedrības dzimumu iesaistīšanās dzimumu vardarbības novēršanā”.

Lielākas naudas summas ir atvēlētas nevalstiskajām organizācijām, kuras nodarbojas ar Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstu un iekļaušanu.

Savukārt, piemēram, programmā “NVO fonds” šogad kopumā ir apstiprināti 55 projekti, bet vēl 130 tika noraidīti. Šajā programmā SIF iedala mikroprojektus (no 2000 – 10 tūkst. eiro), un makroprojektus (no 10 līdz 66 tūkst.eiro). Tā mikroprojektos līgumi noslēgti par 467,8 tūkstošiem eiro, bet makroprojektos – par 390 tūkstošiem eiro.

Savukārt Mediju atbalsta fonda (MAF) programmā atbalstītie projekti kopumā veido nepilnus piecus miljonus eiro. Tajos gan redzami favorīti. Piemēram, 606 tūkstoši eiro tikuši Re MEDIA (bij. Vidzemes televīzija), kas pieder valmierietim Jurģim Ābelem.

Tikmēr programmā Ģimenei draudzīga darbavieta viena projekta maksimālais finansējums šogad ir 4000 eiro, bet kopējais programmas finansējums – 120 tūkstoši eiro. 

Attēlā - SIF "seja", tā bijusī vadītāja Zaiga Pūce.

Novērtē šo rakstu: