Iesaki rakstu: 
Siliņas valdība plāno celt nodokļus, kamēr nauda tiek šķērdēta kā kafija Rīgas kafejnīcās. Tikmēr iedzīvotāji maksā no savas kabatas, lai uzturētu birokrātiju, pārmaksātu valsts uzņēmumu vadītāju algas un finansētu reformas, kuras nedod reālu rezultātu. Valsts kontroles dati rāda, ka parāds pieaug, budžeta deficīts tiek segts, bet investīcijas nākotnē paliek uz pauzes.
Šajā kontekstā nodokļu celšana izskatās nevis kā risinājums, bet kā sabiedrības sods par valdības pašu šķērdību. Latvijai nepieciešams nevis vēl vairāk naudas no iedzīvotājiem, bet pārdomāta un atbildīga finanšu politika.
Naudas šķērdēšanas piemēri
Sabiedrība ik gadu redz šokējošus piemērus:
Valsts uzņēmumu vadītāju algas un prēmijas – simtiem tūkstošu eiro apmērā, lai gan paši uzņēmumi strādā ar zaudējumiem. “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš”, "Air Baltic" un citi regulāri nonāk medijos, bet sistēma nemainās.
Reformas bez rezultāta – simtiem miljonu iztērēti izglītības un veselības “modernizācijai”, taču skolotāji turpina protestēt, ārsti masveidā izbrauc no Latvijas, bet pacientiem rindas pieaug.
Birokrātijas pieaugums – jaunas aģentūras un departamenti, kas bieži dublē viens otra funkcijas. Rezultāts – vairāk ierēdņu, lielākas algas, bet ne labāka pārvaldība.
Nerealizētie projekti – Eiropas Savienības fondu līdzekļi tiek apgūti, bet daļa projektu paliek nepabeigti vai iznākums neatbilst sākotnējiem mērķiem.
Tauta redz, ka nodokļu nauda “izgaro” bez taustāma labuma, un tas grauj uzticību valstij.
Valsts kontroles atzinums par ārējo parādu
Īpaši satraucoši ir Valsts kontroles secinājumi par ārējā parāda pieaugumu. Savā 2024. gada revīzijā Valsts kontrole norādīja:
“Latvijas vispārējās valdības parāds 2023. gadā pieaudzis par 8% jeb 1,6 miljardiem eiro. Parāda palielinājums galvenokārt saistīts ar budžeta deficīta segšanu, nevis ar ieguldījumiem attīstībā. Šāda prakse apdraud fiskālo ilgtspēju un nozīmē, ka nākamajām paaudzēm būs jāsedz šodienas saistības.”
(Valsts kontroles revīzijas atzinums, 2024. gads)
Tas nozīmē, ka Latvija aizņemas, lai apmaksātu ikdienas tēriņus, nevis lai investētu nākotnes attīstībā. Citiem vārdiem – nauda tiek izpleņķēta, bet rēķins tiek uzlikts bērniem un mazbērniem.
Nodokļu celšana – sabiedrības rēķina politika
Tā vietā, lai apturētu naudas šķērdēšanu, stiprinātu finanšu disciplīnu un veiktu atbildīgus lēmumus, valdība nāk klajā ar paziņojumiem par nodokļu celšanu. Tiek radīts iespaids, ka tautai vienmēr būs jāmaksā vairāk, kamēr valdība turpinās veco kursu – tērēt, aizņemties un dzīvot uz nākotnes rēķina.
Šāda pieeja ir ne tikai netaisnīga, bet arī bīstama valsts nākotnei. Ja iedzīvotāji zaudē ticību tam, ka viņu samaksātie nodokļi tiek izmantoti godprātīgi, tad zūd motivācija strādāt un maksāt nodokļus. Tā ir bīstama spirāle, kas var novest pie sabiedrības un valsts uzticības sabrukuma.
Tautas tiesības uz pārmaiņām
Demokrātijas pamatā ir tautas suverenitāte — vara pieder visai sabiedrībai, nevis dažiem izredzētajiem. Kad valdība kļūst par šķērsli brīvībai un labklājībai, tautai ir ne tikai tiesības, bet arī morāls pienākums to mainīt.
Latvijas Republikas Satversmes 2. pantā teikts: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”
Tas nozīmē, ka valdība ir instruments, nevis kungs. Vēsture rāda, ka tautas miermīlīga vai aktīva pretošanās netaisnībai ir leģitīma – piemēram, Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. gadā.
Brīvība un labklājība nav luksusa preces, tās ir pamattiesības. Kad valdība ignorē sabiedrības intereses, pastāv skaidrs un demokrātisks pienākums: pieprasīt pārmaiņas, izvirzīt atbildību un izveidot tādu pārvaldi, kas patiesi atspoguļo tautas vajadzības un cerības.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
