Sirds sadeg neparasti jeb Austrumu slimnīcas vadītāja ceļojuma noslēgums
Pietiek lasītājs01.06.2025.
Komentāri (54)
Iesaki rakstu: 
Kā vēsta mediji, ņemot vērā atšķirīgo redzējumu par Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas turpmāko attīstību un nākotnes vīziju, valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs nolēmis aiziet no amata, vienojoties ar slimnīcas padomi. Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja ne fakts, kā tā ir Latvijas lielākā slimnīca, kas paliek bez vadītāja, un sirdi plosošs aizgājušā vadītāja vēstījums sabiedrībai.
Tomēr vai viss ir tik viennozīmīgi, kā tiek stāstīts rakstos, kas tiek aktīvi publicēti dažādos tiešsaistes medijos, iespējams, ne bez slimnīcas sabiedrisko attiecību vadītājas Gundegas Vārpas atbalsta mērķtiecīgi paužot klaji negatīvu viedokli par valsts pārvaldi, ierēdņiem, ministriju, jo pēdējā laikā tas ir tik ļoti populāri un, iespējams, var sākt runāt par politisko karjeru, jo vēlētājiem ir īsa atmiņa un ar to var spēlēties.
Bet pirms tam atceramies interviju ar Armandu Broku - lielākie sasniegumi ir, ka 1) ārstniecība iet pie administrācijas, 2) sadarbojas divas slimnīcas, 3) nopirkta veselības apdrošināšana. Viss. Nekas cits jau nav izdarīts.
Pats aizgājējs ir, protams, bez vainas vainīgs un, spriežot pēc ārstu atbalsta rakstiem, viens pats vadījis slimnīcu, cīnoties ar Melno bruņinieku (tēlaina metafora bez līdzībām), realizējis apjomīgus projektus apbrīnojami īsā laikā, kaut absolūti lielākā daļa tika uzsākti iepriekšējā slimnīcas vadītāja laikā, apšauba vajadzību pēc veselības aprūpes pakalpojumiem reģionos, kaut pati slimnīca to ir veicināja (par to turpinājumā), un kopumā tik labs noskaņojums līdz šim slimnīcā nav bijis nekad.
Pāris konkrēti fakti, nevis tikai pieņēmumi.
Kāpēc vēlētājiem īsa atmiņa? Hronoloģiski virsraksti medijos:
Austrumu slimnīca var zaudēt 90 miljonus eiro Eiropas naudas jaunas Infekciju slimnīcas būvniecībai, ziņo LTV.[1]
Jauno RAKUS Infekciju slimnīcu cels par Stradiņa slimnīcas B korpusam paredzēto naudu.[2]
Austrumu slimnīca nezaudēs 90 miljonus eiro ES naudas jauna infekcijas korpusa būvniecībai. [3]
Nezaudēs naudu, kas jau tika zaudēta neveiksmīga iepirkuma rezultātā! Ministrija finansējumu, kas potenciāli tiktu zaudēts, pārdalīja nozarē, Stradiņu slimnīcai brutāli atņēma finansējumu, kas tika plānots kardioloģijas korpusa būvniecībai, un glāba Austrumu slimnīcu. Ministrija tagad saņem pārmetumus, ka nav iedalīts vairāk, jo, redz, visam nepietiek.
Starp citu, naudas pārdale no Stradiņiem ir interesanta, jo tā notika laikā, kad Austrumu slimnīcas vadītājs bija vienlaicīgi padomes priekšsēdētājs Stradiņu slimnīcā, bet tas nekas. Interešu konflikts, kā izrādās, ir iluzors, un nevienu tā esamība neinteresē. Tiem, kas nākotnē satraucās par riskiem – nav vērts. Pat tiesībsargājošās iestādes uz šo skatās diezgan filosofiski, un jāpierāda konkrēti pārkāpumi. Netiešā ietekmēšana neskaitās.
Kāpēc Austrumu slimnīca ir veicinājusi reģionu slimnīcu apzeltīšanu? Jācitē 2025. gada 6. janvāra sižetā paustais: “Jau iezīmētā Eiropas nauda – 90 miljoni eiro, kuru celtnieku trūkuma dēļ nepagūtu iztērēt pusotra gada laikā, tagad novirzīta reģionu slimnīcām aparatūras iegādei.”[4] Sanāk, ka Austrumu slimnīcas nespēja apgūt finansējumu ir devusi iespēju reģionu slimnīcām attīstīties, bet tās tagad ir apzeltītas, un bijušajam Austrumu slimnīcas vadītājam tas nepatīk.
Uz aizgājušo vadītāju izdarīts politiskais spiediens. “Jaunajai Vienotībai” tagad būs jāskaidrojas par šo ar citām partijām par to, vai tika izdarīts politiskais spiediens, lai slimnīcas vadītājs atstātu savu amatu[5]. Iespējams, bet tikai iespējams, šāda partiju interese saistīta ar bijušā slimnīcas vadītāja saistību ar Kurzemes reģiona un tieši Liepājas un Ventspils politiķiem, un fakts - Gundega Vārpa bija “Ventspils Naftas” sabiedrisko attiecību un reklāmas vadītāja laikā, kad tur strādāja bijušais slimnīcas vadītājs.
Būtu daudz kas vēl sakāms tiem, kas dzīvo ilūzijās. Tajā skaitā tiem, kas pauduši atbalstu, jo, iespējams, par jums līdz šim tika pausts ne tik labvēlīgs viedoklis un par dažiem atbalsta paudējiem ir pārsteigums.
Ieteikumi nākamajam slimnīcas vadītājam: pārdomātas sabiedriskās attiecības ir veiksmes atslēga – vari neko nedarīt, griezt lentītes. Publiski ministram tiek pārmesta lentīšu griešana, bet varbūt saskaitām bildes ar bijušo slimnīcas vadītāju? Tur daudz netrūka ar jauna poda atklāšanu un paraugdemonstrējumu.
Par trīs aploksnēm jau daudz rakstīts. Nesen arī kāds bijušais citas slimnīcas vadītājs par šo rakstīja. Sagatavojam – noderēs. Vaino iepriekšējos, vaino citus un tad gatavo trīs aploksnes.
Bet vēl viena lieta.
Iesaku noklausīties 2025. gada 26. februāra Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdes ierakstu.[6] Ierakstā 00:34:59 valsts sekretāres vietnieks finanšu jautājumos B.Kņigins, kurš nedaudz vēlāk ar lepnumu paziņoja, ka nauda Austrumu slimnīcai ir atņemta Stradiņu slimnīcai, paziņoja, ka absolūta prioritāte ir onkoloģijas centra renovācija.
Kas mainījies pa šo laiku, kāpēc Austrumu slimnīcas valde tomēr nepagurstoši virzīja un virza Infektoloģijas centra būvniecību un tas notika, iespējams, jau ļoti liela aizgājušā vadītāja ietekmes rezultātā, ir neatbildēts jautājums, kuru pārmaiņas pēc varētu papētīt tiesībsargājošās iestādes un nevis tikai noraudzīties.
Jo būvnieks ir izvēlēts (izmisīgi, centīgi, mērķtiecīgi), un tā nosaukums sākas ar vienu no pēdējiem alfabēta burtiem. Un nē - onkoloģijas centru, iespējams, plānoja nebūvēt valde iepriekšējā vadītāja vadībā, lai vai kāda tagad būtu publiskā retorika, nevis kaut kādi mītiskie tēli valsts pārvaldē, padomē. Iespējams, ka onkoloģijas centra vadība ir maldināta un izmantota savtīgos nolūkos.
[6] https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/5E735800F9790E53C2258C36004E1524?OpenDocument
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
