Iesaki rakstu: 
„Mēs neesam naivi, bet mums ir jāatsāk dialogs ar Krieviju, lai rastu risinājumus tad, kad tas ir nepieciešams,”- tā, viesojoties Latvijā, paziņoja Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Protams, zinu, ka Francijas prezidents šo mūžam neizlasīs, bet tomēr vēlos viņam pateikties par sirsnīgo padomu un dalīties ar vēstures faktos balstītām nelielām pārdomām.
Jāatceras, politiskais dialogs ar Krieviju nozīmē mēģināt runāt nevis ar Krieviju kopumā, bet gan ar autoritāro “nonullēto prezidentu” Vladimiru Putinu.
Vai Makrona kungam kāds ir pateicis, ka Putins jau reiz uz Latvijas mēģinājumu sākt dialogu atbildēja ar piedāvājumu saņemt beigta ēzeļa ausis?
Pavisam nesen dialogu mēģināja uzsākt Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Šis mēģinājums beidzās ar to, ka Krievijas vēstniecība atsūtīja viņai pudeli ar “Krimas šampanieti.” Protams, viņa pudeli ar šo savādo dziru nosūtīja atpakaļ. Bet tas tikai liecina, ka Krievijas diplomātijas izpratnē “dialogs” var būt arī stulbs, infantils joks.
Makrona kungam, iespējams, neviens vēl nav izstāstījis, ka Putina izglītības līmenis ir iesprūdis kaut kur starp Brežņeva un Staļina laika propagandas melīgajām klišejām. Nesen Putins paziņoja, ka Baltijas valstis esot pievienotas PSRS “leģimitīvā veidā”.
Vēsturniekiem atlika tikai nopūsties, jo fakts paliek fakts - tas notika, pat formāli neievērojot Latvijas Republikas Satversmi (Konstitūciju). Vēl Putinam atlika tikai piebilst, ka 1941., 1949. gados vairāk nekā simt tūkstoši deportēto Baltijas valstu iedzīvotāju labprātīgi nopirka ceļojuma biļetes uz Sibīriju.
Tāpat Makrona kungam, iespējams, neviens nav izstāstījis, ka Putina čekistu vidē “win-win” princips nenozīmē abpusēju izdevīgumu. Putina diplomātijā, kā to apliecina pieredzējuši eksperti, tas nozīmē ko pavisam ko citu - “win-win” Putinam ir “uzmest nevis vienreiz, bet divreiz pēc kārtas”.
Te jāsaka, ka Francijas aicinājumi uz dialogu ar Kremli nav nekas jauns. Vēl 1990. gadā Parīze aicināja Lietuvu atteikties no mēģinājumiem atgūt neatkarību - proti, aicināja uz dialogu ar Putina apraudāto komunistu režīmu. (Skat. pievienoto attēlu no Spānijas laikraksta La Vanguardia virsraksta 1990. gadā.) Šīs Parīzes un Bonnas (Rietumvācijas toreizējās galvaspilsētas) aicinājums uz dialogu beidzās ar Krievijas tankiem Lietuvas galvaspilsētā.
Es būtu pateicīgs, ja Makrona kungs atcerētos, ka Krievija ir vāji attīstīta, korumpēta valsts ar indi un asinīm uz rokām. Krievija ir ekonomisks punduris, salīdzinot ar Eiropas Savienību, ar 140 miljoniem iedzīvotājiem iepretim ES apmēram 500 miljoniem. ES kopējie ieguldījumi aizsardzībā katru gadu ir apmēram 3-4 reizes lielāki nekā Krievijai. Nemaz jau nerunājot par zinātnes, tehnoloģiju attīstības atšķirībām.
Makrona kungs kopā ar pārējiem ES valstu vadītājiem pārstāv ES, kura ir nesalīdzināmi augstākā svara kategorijā nekā Putina pārstāvētā Krievija. Un ar agresīviem starptautiskajiem huligāniem ir jārunā, kā nopietniem cilvēkiem pieklājas - stingri un noteikti. Tikai tāds var būt dialogs ar starptautiskiem agresoriem un klīniskiem meļiem.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
