Iesaki rakstu: 
Aizejošajā gadā ir piedzīvoti daži interesanti, bet maz pamanīti notikumi. Tie (šķiet, savstarpēji nesaistīti), manuprāt, būtu pelnījuši lielāku politikas taisītāju, tās aplūkotāju un varbūt pat plašākas sabiedrības ievērību.
Pamācošas lietas notiek zilo ezeru zemē. Tur kopš jūnija vēlēšanām arvien spēkā un lepnībā pieņemas pašiem savas "Doņeckas un Luganskas tautas republiciņas". Kā saprotat, runa ir par Daugavpili un Rēzekni. To "autonomās" pašvaldības gan vēl izrāda ārēju lojalitāti valsts varai – kamēr tā ļauj slaukties un nebāž degunu vietvaras ķēķos.
Diemžēl šķiet, ka viss, ko šobrīd Latgalē spēj saskatīt valdība, ir Latvijas austrumu robežas būvprojekti, kuros pareizās rokās apgrozās miljoni. Iespējams, nezināšana un nevēlēšanās interesēties par "autonomijām" ir tāpat skaidrojama ar sabiedriskā medija reālas klātbūtnes trūkumu reģiona lielākajās pilsētās. Savukārt vietējo mediju, kas kritiski vērtētu pašvaldību, tur faktiski nav.
Rezultātā abu pilsētu galvas – daugavpilietis Andrejs Elksniņš ("Sarauj, Latgale!") un rēzeknietis Aleksandrs Bartaševičs ("Kopā Latvijai") – patlaban var atļauties uzvesties tā, kā pat savos ziedu laikos neriskētu ne Aivars Lembergs, ne arī Uldis Sesks vai Andris Rāviņš. Cita starpā abi vīri uzrāda, cik svarīgs politiķiem šajos laikos spēj būt radu un draugu pienesums. Radi rūpējas par viņa ikdienas komfortu, draugi – īpaši tie, kas atrasti tālajā Rīgā, – sakārto problēmas.
Daugavpilietim ir paveicies ar mammu Bronislavu Elksniņu – pilsētā cienītu (arī uzcītīgu un labi pelnošu) ārsti. Pilsētas galva var mitināties lietošanā gādīgi nodotos dzīvokļos. Tāpat sievas radi ir turīgi un pilsētā ietekmīgi cilvēki. (Tiesa, arī savdabīgi taupīgi – Valsts policija oktobrī rosināja Dienvidlatgales prokuratūrai apsūdzēt Elksniņa sievastēvu par nelikumīgu pieslēgumu elektrotīkliem.) Tādējādi pilsētas galva var iekļauties Daugavpils elites augstajos patēriņa standartos ar savu visai pieticīgo ienākumu deklarāciju.
Rēzeknieša stiprais balsts savukārt ir uzņēmīgā dzīvesbiedre Olga, kuras uzņēmums – vismaz agrāk – saņēma lielus Rēzeknes pilsētas pašvaldības pasūtījumus. Novembra beigās tika vēstīts par aizdomām, ka viņai piederošā ēkā (Rīgas ielā 1B, Rēzeknē) varētu būt nelegāls pieslēgums siltumapgādei. Taču Olga Bartaševiča tajā "nenodrošina piekļuvi" Valsts zemes dienesta darbiniekiem.
Abu „politiskā lietussarga” misiju uzņēmies šīgada vēlēšanu kampaņā atrastais galvaspilsētas draugs un partneris Ainars Šlesers. Tiek stāstīts, ka "topošā premjera" harismai izdodoties pat slāpēt vietējo likumsargu vai citu valsts dienestu pārstāvju vēlmi rūpīgāk sekot pašvaldības vadības vai tās radu darbībai. Taču partijas "Latvija pirmajā vietā" līdera iespējas galvaspilsētas varas gaiteņos tiešām esot diezgan vērā ņemamas.
Tāpat vairāk kā dīvaina šķiet partijas "Saskaņa" attieksme pret saviem renegātiem. Elksniņš un Bartaševičs politiski izauga tās Saeimas frakcijā – ar Jāni Urbanoviču kā viņu protežētāju un mentoru –, bet demonstratīvi pameta savus lolotājus krīzes brīdī. Taču Rēzeknes saskaņieši nekādi nekonfliktē ar domes vadītāju. Pietiekami spēcīgā Daugavpils partijas nodaļa vispār nepiedalījās vēlēšanās, palīdzot Elksniņa triumfam. Kā rādās, ir draudzība, kas prot būt spēcīgāka par aizvainojumu un pāridarījumiem.
***
Īslaicīgu neizpratni izsauca ārlietu ministrei Baibai Bražei pēkšņi piešķirtais Ukrainas ordenis. Par kādiem tādiem mūsu nepamanītiem īpašiem nopelniem? It īpaši – uz vairāk darījušu sabiedrisku darbinieku un politiķu fona. Tas, protams, valdības un "Vienotības" spices iekšējā svarīguma mērījumos dod papildu punktus.
Ir tāda versija, ka protokola apbalvojumu priekšniecībai pacenties sarūpēt mūsu vēstnieks Andrejs Pildegovičs. Jo ministrei par padomnieku strādā jauns censonis Tomass ar tādu pašu uzvārdu. Lai tak puikam lielāka ministres labvēlība un vieglāka virzība karjerā...
Te gribētos gan ministri pabrīdināt mazāk priecāties par ordeni, bet vairāk kopā ar valdības kolēģiem pievērsties Kijevas korupcijas skandālā piesauktajai Latvijas iesaistei. (Mūsu un igauņu bankām bijusi liela lomā šajā afērā, palīdzot izspiesto naudu aizdabūt no Ukrainas.) Korupcija karojošās valsts vadībā Briselē nebūt nav tabu temats, vēl jo mazāk – dalībvalstu loma krāpnieciskās shēmās.
Te jāpiekrīt manis iepriekš piesauktajam Urbanovičam: mums pašiem steigšus jāsakopj šādu šmuci, pirms NABU (Ukrainas nacionālālais antikorupcijas birojs) un Eiropas Komisija piekārs Latviju pie lielā zvana. Nevis naivi gaidīt, ka varbūt viss aizmirsīsies un izspruksim sveikā.
***
Redzams, ka Šuvajevs un citi Progesīvo politiķi jūtas varen apmierināti, ka izdevies sāpīgi iespert zemkopības ministram Armandam Krauzem, uzrādot "Latvijas valsts mežu" pretimnākšanu koksnes pircējiem. Taču kādā izdevīgā brīdī varētu sekot atbildes spēriens.
Jo arī Satiksmes ministrijā, to vadot Kasparam Briškenam, saviem cilvēkiem ticis šis tas labs, un šī dāsnuma gali palikuši papīros. Taču tad valdība varētu arī pajukt. Tādēļ patlaban "Vienotībai" esot viss jāmet pie malas un jācenšas abus partnerus jebkādi samierināt un varbūtējo skandālu nokušināt.
Premjerpartija ir dziļās sprukās, jo tā nedrīkst pat palikt bez šīs Ministru prezidentes, kur nu vēl nokļūt opozīcijā (no kā, šķiet, vairs nebaidās "Progresīvie").
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
