Iesaki rakstu: 
Pašlaik kā nekad iepriekš graujam veselības, izglītības, ekonomikas sistēmu un Latvijas nākotni kopumā. Tikai tāpēc, ka negribam redzēt patiesību: diemžēl slimo un arī mirst kā nevakcinētie, tā vakcinētie neatkarīgi no tā, vai viņi strādā vai nestrādā.
Tad kādēļ veselie, kvalificētie un darbspējīgie nedrīkst strādāt bez sadarbspējīga sertifikāta? Vai tiešām šādā veidā izglābsim pasauli? Vai netiekam apstulboti ar šo ideju - padarīt pasauli vai vismaz Latviju sterilu no covid-19 infekcijas? Mēs taču saprotam, ka ar šo vīrusu būs vien jāsadzīvo - sezonāli vai endēmiski....
Bet vai tiešām beidzot nevaram atzīt, ka šie ārkārtējie un bieži vien neloģiskie apkarošanas līdzekļi un metodes ir sevi izsmēlušas un parādījušas savu neefektivitāti.
Nāve ir kļuvusi par ikdienas ziņu izlaidumu neatņemamu sastāvdaļu. Līdz šim neskaitījām (publiskajos medijos) nāves gadījumus un pat nenojautām, ka Latvijā ik mēnesi nomirst aptuveni 2500 cilvēki, bet piedzimst vien 1500 bērnu. Mēs jau vairāk nekā 10 gadus demogrāfijā esam ar mīnuszīmi, bet nevienu līdz šim tas nesatrauca tā, lai ik dienu ziņotu par mirušajiem.
Katru mēnesi no sirds asinsvadu saslimšanām mirst vidēji 1200 - 1400 cilvēki, vēl aptuveni 500 no onkoloģiskām saslimšanām - kā pirms, tā arī tagad pandēmijas laikā.1 Vai tiešām šobrīd risks nomirt ir lielāks nekā pirms 10, 20 gadiem vai pirms 50 gadiem? Drīzāk varētu teikt - nomirt tā ir 99,9% garantija, mainās tikai nāves iemesla statistiskie cipari - un arī tam vēl ir nozīme, kā šos ciparus skaitām.....
Mani satrauc šī tā saucamā obligātā vakcinācija, par kuras efektivitāti un drošumu klīniskie pētījumi noslēgsies tikai 2023. gadā. Bet, kā redzam, pēc jaunākās statistikas (SPKC), - nevakcinētai personai risks inficēties ar covid-19 ir tikai par 10% lielāks nekā vakcinētai personai.2
Jā, nevar noliegt, ka nevakcinētai personai risks nomirt no covid-19 infekcijas ir stipri lielāks nekā vakcinētai personai, bet galu galā - vai cilvēkam nav tiesības izvēlēties, jo, lai vispār iestātos risks nomirt, vispirms taču ir jāsaslimst. Bet, ja inficēšanās risks pieaug vien par 10%, tad tas ne tuvu nav pārliecinoši, ka vakcīna tiešām pasargā.
Vai tiešām ir tik bīstami atrasties sabiedrībā bez vakcīnas? Šo divu gadu laikā, strādājot 3 darbavietās ar intensīvu cilvēku kontaktu ikdienā, ģimenē 2 no bērniem regulāri apmeklē bērnudārzu, viens dodas uz skolu, mēs ar vīru joprojām pie sertifikāta neesam tikuši…
Toties šī obligātā pasākuma dēļ jau tā esošā pedagogu trūkuma apstākļos tik daudzi pedagogi zaudējuši darbu, daudzi uzņēmēji nobankrotējuši vai sašaurinājuši savu darbību, vai arī spiesti savus darbiniekus nodarbināt nelegāli, daudzi izbraukuši no Latvijas. Medicīnas sistēma ir izkropļota - sākot no tā, ka pacients nav centrā, bet galvenais ir izpildīt epidemioloģiskās normas, pareizi saskaitīt karantīnas dienas, aizpildīt pareizos papīrus.
Arī es šobrīd - sertificēts ārsts ginekologs-dzemdību speciālists, ultrasonogrāfijas speciālists ginekoloģijā un kā operējošs ginekologs - nevaru strādāt, jo neesmu vakcinēta. Speciālists, kurš grib un varētu dežūrēt Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, kurš arī varētu veikt ginekoloģiskas operācijas Cēsu klīnikā un kurš varētu strādāt ambulatori savā privātpraksē, nevar to darīt, jo it kā apdraud sabiedrību. Vesels, darbspējīgs cilvēks ne tikai nevar strādāt, bet pēc MK 662. noteikumiem nevar atrasties pat sev piederošā uzņēmumā.
Vai tiešām neredzam, ka šobrīd, kad 80% pilngadīgo iedzīvotāju ir vakcinēti un kopš 15.novembra nevakcinētie uz darbu neiet, lielveikalos neiepērkas, mēs atrodamies inficēto kulminācijas punktā (dienā vairāk par 9 tūkstošiem pozitīvu testu)!!! Varbūt ir vērts attapties un saprast, ka kaut kas tajā visā nestrādā. Tas nav risinājums - darbspējīgus cilvēkus atstāt mājās, kamēr pārējie (strādājošie) netiek galā ar darbiem. Aizliegt nevakcinētajiem strādāt - tas nav risinājums!
Šobrīd redzam, ka saslimstība sasniegusi nebijušus rekordus - vairāk nekā 300 mediķu nevar iziet darbā, jo ir saslimuši ar covid-19.3 Mani savā ziņā arī nepārsteidz šie lielie skaitļi, jo, piespiežot cilvēkiem vakcinēties un revakcinēties, esam nonākuši pat līdz tādam absurdam, ka daļa cilvēku nevis izvairās no inficētajiem, bet brauc ciemos pie covid pozitīvajiem, lai tikai tiktu pie sertifikāta, vai arī līdz ar katru mazāko saaukstēšanās pazīmi skrien nodot testu, jo varbūt paveicas tikt pie sertifikāta? Tā tiek veikti masveida testi, veidojas rindas laboratorijās, tiek tērēta milzīga nauda no valsts budžeta, un visi ir nodarbināti tikai par un ap covid-19.
Bet, kad cilvēks patiešām saslimst, tad šim pacientam ir visai mazas izredzes uz kvalitatīvu medicīnas aprūpi mājās vai ambulatori, jo viņš kļūst par gluži vai spitālīgo. Iet viņš nekur nedrīkst, un tajā pat laikā pie viņa baidās nākt vakcinētais ģimenes ārsts. Par kādu medicīnas kvalitāti šeit runājam? Stacionēto skaits būtu ievērojami mazāks, ja vairāk domātu par kvalitatīvu ambulatoro aprūpi. Piemēram, dienas centri covid inficētajiem, kur būtu iespējams saņemt reālu palīdzību, veikt izmeklējumus, saņemt konsultācijas un nozīmēt ārstēšanu mājas režīmā.
Piemēram, visās lokdauna reizēs valstī tika pārtrauktas plānveida operācijas. Kādēļ? Pamatojums - lai neuzkārtos Latvijas medicīnas sistēma? Bet paskaidrojiet, kādēļ nevarēja notikt plānveida operācijas dienas stacionāros, ja personāls tika testēts, pacienti pirms operācijas tika testēti un lielākā daļā šādu gadījumu pacients stacionārā uzturas 1 dienu.
Toties šādos apstākļos, piemēram, sievieti ar bojā aizgājušu grūtniecību uz ķirurģisku manipulāciju bija jāievieto stacionārā kā akūtu pacientu un jātur slimnīca vismaz 2 dienas. Ja dienas stacionāri būtu turpinājuši savu darbu, šī pati sieviete dienas stacionārā atrastos vien pāris stundas, un valstij tās būtu daudz mazākas izmaksas. Katrā šajā lokdaunā, kad tika pārtrauktas plānveida operācijas, daļa darbinieku (arī es) tika turēti dīkstāvē, bet pacientu rindas uz operāciju pagarinājās.
Vēl mani satrauc līdz šim vairāk nepamatotā kā pamatotā masveida testēšana skolās, darbavietās un, ja dodies pie ārsta. Kā zināms, pozitīvo testu īpatsvars Latvijā visas pandēmijas laikā ir tikai nieka 6%, tātad no 100 veiktajiem testiem tikai 6 ir pozitīvi4. Protams, uz šo brīdi šis rādītājs ir sasniedzis 35%, bet, ja skatāmies 2 gadu griezumā - tie tomēr ir tikai 6%.
Tātad, testējot veselus cilvēkus bez simptomiem tikai tādēļ, ka to prasa darbavieta, izglītības iestāde vai kāda cita iestāde, mēs būtu ieguvuši pozitīvus testus labākajā gadījumā - tikai 1 %. Man arī kā uzņēmējai rodas jautājums, cik tas finansiāli ir pamatoti - tērēt tik daudz naudas, lai atrastu adatu siena kaudzē?
Cik mēs iztērējam naudas un resursu testēšanai, lai starp veselajiem atrastu potenciāli slimos? Jebkuram skrīningam medicīnā ir nozīme tikai tad, ja tas ir salīdzinoši lēti, ātri un efektīvi (iztērētie līdzekļi attaisno ieguvumu). Un tad pēkšņi šāds atrastais pozitīvais gadījums liek sēdēt mājās arī pārējiem - pilnīgi veseliem cilvēkiem, kā rezultātā mācību kvalitāte zūd, darba apjoms krīt u.t.t., kaut arī ir zināms, ka bez simptomiem vīrusa pārnese ir ļoti minimāla.
Vēl pirms obligātās vakcinācijas man šķita pazemojoši veikt testus, lai pierādītu to, ka esi vesels. Vēl nesenā pagātnē uz darbu cilvēki gāja ar iesnām, un tas netika uzskatīts par epidemioloģisku pārkāpumu. Toties tagad - pat, ja esi veselāks par veselu, uz darbu iet nevari... ja nav sertifikāta. Kādreiz arī gripas epidēmiju laikā neviena kontaktpersona karantīnā nesēdēja. Ja saslima, tad saslima un palika mājās, ja nesaslima - turpināja strādāt. Tagad pat šķaudiens var izraisīt nosodījumu un aizdomas.
Esam iztērējuši milzum daudz naudas tikai testēšanai vien (2020.un 2021.gadā - vairāk nekā 132 miljoni un 2022.gadā ieplānoti vēl 124 miljoni ).5 Kaut arī, manuprāt, racionāli un pilnīgi pietiekami būtu, ja cilvēks vienkārši neietu uz darbu slims un testu veiktu tikai un vienīgi, ja viņam ir kādi simptomi, kā arī pirms lielajām operācijām vai, nonākot slimnīcā, lai spētu nodrošināt epidemioloģiskās normas.
Tāpat arī skolās - pārtraukt visus bezjēdzīgi testēt, jo bērniem no rīta veic testēšanu, visu dienu viņi tāpat pavada kopā un tad vakarā atnāk testa rezultāts, vai vēl absurdāk - piektdienā veic testēšanu, bet uz skolu dodas pirmdien, kad pa sestdienu un svētdienu var inficēties desmitiem reižu. Tas viss ir tik bezjēdzīgi - radīt imitāciju, ka mērķtiecīgi kaut ko darām lietas labā, bet nedarām pēc būtības. Vai tiešām to vēl neesam sapratuši? Kāpēc vispār pedagogiem un skolu direktoriem papildus pamatpienākumiem jānodarbojas ar epidemioloģiskajiem jautājumiem, vai tad tiešām viņiem trūkst darba?
Pagājušajā gadā, kad vēl nebija vakcinācijas, kad vēl nebija šīs nejēdzīgās testēšanas skolās, maksimālais inficēto skaits dienā bija - 1820. Bet tagad, kad visu ko vien mākam un varam cītīgi pildām - maskas, divi metri, vakcīnas, apjomīga testēšana un nevakcinēto atlaišana no darba -, rādītāji sasnieguši savu maksimumu - 9626 gadījumu dienā (š.g.28.janv.) Kas tālāk? Varbūt arī vakcinētajiem neļaut strādāt? Tā jau ir cilvēkresursu trūkums.
Protams, kāds varbūt iebildīs - pie visa vainīgs omikrons, tāpēc tik lieli skaitļi, bet, piemēram, 2021.gada 4.novembrī, kad omikrons vēl nebija sasniedzis Latviju, vairāk nekā 70% pieaugušo izvakcinēti, lielākā daļa nevakcinēto atlaisti, - vienalga bija 2347 inficēšanās gadījumi dienā (vairāk nekā pirms masveida vakcinēšanas). Vai tas nav dīvaini? Vai tiešām nerodas jautājumi?
Kāda jēga šiem cilvēkus pazemojošajiem ierobežojumiem un noteikumiem? Vai to cena nav pārāk augsta? Cilvēki arvien vairāk sāk uzdot jautājumus. Ļaujiet strādāt un ļaujiet mācīties! Lielbritānija jau spēra šo drosmīgo soli, atceļot visus ierobežojumus un visu atstājot uz cilvēka brīvprātības rēķina. Ir pēdējais brīdis arī Latvijā ļaut cilvēkiem strādāt, ļaut attīstīties Latvijas ekonomikai un beigt šo masku balli.
Atsauces:
https://www.spkc.gov.lv/lv/covid-19-statistika
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
