Šis ir aicinājums esošajai varai mainīt attieksmi pret komunikāciju ar sabiedrību
Ainārs Ērglis19.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atbildot uz jautājumiem mana raksta komentāros, ko es gribu pateikt ar šo un kādi ir mani ierosinājumi, paskaidroju: šis ir aicinājums esošajai varai mainīt attieksmi pret komunikāciju ar sabiedrību.
Uzskatu, ka iespējams divu mēnešu laikā ar prasmīgu komunikāciju un menedžmentu bez jebkādiem ierobežojumiem panākt normālu 60 procentu aptveri vakcinētajiem, darot to pilnībā brīvprātīgi, bez jebkādas nevakcinēto segregācijas:
1) atļaujot piedalīties kultūras dzīvē, apmeklēt koncertus, restorānus, teātrus uttm uz ātro antigēnu testu pamata,
2) atļaujot sniegt visus pakalpojumus uz ātro antigēnu testu pamata, kā tas ir Vācijā vai Austrijā, vienlaikus atceļot visus ierobežojumus kā Zviedrijā vai Dānijā,
3) sagādājot Sputnik krievvalodīgajiem un Latgalei un vienlaikus aizliedzot lietot vārdu attivakseris jebkurā oficiālajā komunikācijā.
Stulbu reklāmas kampaņu un ampelēšanās ar lielveikalu vakcināciju vietā maksāt ģimenes ārstiem vairāk par vakcināciju, un to turpmāk veikt tikai profesionālajos kabinetos.
Investēt naudu slimnīcu un skolu ventilācijas sistēmu pārbūvē, gādāt par riska grupu brīvprātīgu vakcināciju pie viņiem dzīvesvietas vai pansionātos, kā arī kategoriski nekādā veidā pagaidām neaicināt vakcinēt bērnus, kā to arī iesaka PVO. Par aicinājumu vakcinēt bērnus bez vecāku piekrišanas saukt pie atbildības.
Par vakcināciju turpmāk diskutēt tikai Ārstu biedrības vadībā, nevis Pavļuta vai Kariņa maršā.
Pavļutam paziņot, ka viņš kā vakcinācijas ministrs uzņemas politisko atbildību par šī procesa pilnīgu izgāšanu, atkāpties un nodarboties ar bērnu audzināšanu un klavieru spēlēšanu, laižot vietā jebkuru citu partijas biedru vai profesionāli, piemēram, Ilzi Aizsilnieci.
Beigt skaitīt miroņus katrā ziņu raidījumā un katrā portālā, beigt baidīt cilvēkus.
Sagādāt zāles, kas nu jau ir apstiprinātas pietiekami daudz, un atcerēties, ka vakcinācija vienmēr ir tikai līdzeklis un nekad mērķis.
Vai turpināt, vai iesākumā pietiks?
P.S. Šim aicinājumam ir sakars tikai ar manu pozīciju, un man pilnīgi vienalga, ja kādam, kurš visu dara tikai naudas dēļ, gribas domāt, ka man par šo maksā Aldis, Ainārs vai Daniels. Viņi visi ir pieauguši cilvēki un paši atbild par sevi, tāpat kā es par sevi.
P.P.S. Tie, kas mani pazīst un ir satikuši beidzamā gada laikā, varbūt būs pamanījuši, ka esmu mainījies. Uzskatu, ka katram ir ne tikai iespēja, bet arī nepieciešamība mainīties un dzīves otrajā pusē sākt kalpot. Kam? To lai katrs pats domā. Kam kalpoju es? Dabai un Mīlestībai, kas ir lielākais spēks un jauda, ko zinu.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
