Šis ir izmisīgs palīgā sauciens

Esmu 3 bērnu mamma. Jaunākajam dēlam patlaban ir 4 gadi. Jau 2 gadus faktiski nedzīvojam kopā ar viņa tēvu. Es vēlējos no viņa šķirties destruktīvo attiecību dēļ, kuru rezultātā emocionālu un fizisku vardarbību ikdienā cietu es pati un mani vecākie bērni (bērni no manas pirmās laulības). To ir apstiprinājuši arī vairāki psihologi mūsu laulības šķiršanas ietvaros, turklāt bērna tēvs ilgstoši manipulēja, solot veikt pašnāvību, ja šķirsimies. Diemžēl viņš nespēja samierināties ar to, ka nevēlējos turpināt ar viņu kopdzīvi, un draudēja aizvest un atņemt mūsu kopīgo bērnu. Tieši par viņu ir šis stāsts!

Tāpēc es vērsos Rīgas rajona tiesā, lai šķirtu laulību un noteiktu dēla dzīvesvietu pie manis un, ņemot vērā bērna tēva izteiktos draudus, lai viņa tikšanās ar dēlu noritētu psihologa klātbūtnē, kurš izvērtētu, cik tas ir droši un labvēlīgi bērnam. Tiesas pagaidu nolēmumā nebija paredzēta viņu abu tikšanās 3.personas klātbūtnē (piemēram, psihologa), un tēvs dēlu paņēma pie sevis uz mājām uz nedēļas nogali (2019.gada aprīlī). Tā bija pirmā reize dzīvē, kad tolaik divarpus gadus vecais dēls palika pa nakti ārpus savas dzīvesvietas svešā vietā bez manis (mammas). Kad es pēc šīs tikšanās paņēmu savu dēlu no bērnudārza, konstatēju, ka viņam bija neraksturīgi zilumi, viņš bija neierasti satraukts, sāka čurāt biksēs, ļoti nervozi uzvedās un, pārnākot mājās, stāstīja, ka tēvs viņu ir sitis, un rādīja traumētās vietas.

Tajā brīdī es vērsos Valsts policijā ar iesniegumu par iespējamu vardarbību pret dēlu. Kopš šīs tikšanās reizes ar tēvu dēls paniski baidījās no tikšanās ar tēvu, slēpās, raudāja, kliedza, skaidri teica, ka nevēlas tikties ar tēvu, jo viņš esot viņam sitis. To bērns stāstīja gan man, gan psiholoģei, savukārt Mārupes bāriņtiesas psiholoģei rādīja gūtās traumas - zilumus, nobrāzumus uz kājām, rokām un zoda. Tas tika fiksēts dažādos lietai pievienotos dokumentos, bet uz šīm bērna reakcijām bāriņtiesa un Rīgas rajona tiesa nereaģēja. Rīgas rajona tiesa noraidīja pagaidu aizsardzību.

Vairāku mēnešu garumā tēvs ar tiesu izpildītājiem un bāriņtiesas pārstāvjiem nāca pie dēla uz manu dzīvesvietu, taču nespēja rast ar viņu kontaktu vai iedrošināt doties viņam līdzi, jo bērns joprojām baidījās, slēpās, bēga uz citu telpu un atteicās ar viņu pavadīt laiku. To visu fiksēja arī klātesošie minētie iestāžu pārstāvji, taču visu šo laiku neviens no viņiem neiedziļinājās bērna attieksmes iemeslos, tā vietā tika uzspiesta saskarsme, kas ne reizi neizdevās, jo bērns turpināja bēgt prom, slēpties un izvairīties.

Divu gadu laikā tēvs paralēli šiem procesiem sniedza neskaitāmas sūdzības, prasību pieteikumus dažās instancēs, vēršoties pret mani personīgi (Gunu Golgāni-Stalīdzāni), lai panāktu to, ka, ja reiz bērns labprātīgi nepiekrīt komunikācijai, bērnu man atņemtu piespiedu kārtā. Taču visas iesniegtās sūdzības un prasību pieteikumi tika oficiāli noraidīti un izbeigti, jo tiem nebija pamata.

Līdz šī gada (2020.gada) septembrim šo lietu izskatīja Mārupes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja, taču oktobrī nezināmu iemeslu dēļ, mani iepriekš neinformējot, lietu pārņēma Mārupes novada bāriņtiesas locekle. Mārupes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja bija iepriekš ieteikusi, un Rīgas rajona tiesa nolēma, ka dēls ir jāsagatavo saskarsmei ar tēvu pakāpeniski, lai netraumētu bērnu. Es šīs rekomendācijas par bērna sagatavošanu pildīju (regulāras terapijas, psihologu un speciālistu apmeklējumi). Papildu stresu dēlam radīja arī tas, ka tēvs uz tikšanām ar viņu ieradās ar dažādiem viņam svešiem cilvēkiem, un ar laiku dēls sāka baidīties no svešiniekiem un distancējās no nepazīstamiem ļaudīm.

Taču, tiesvedības procesam turpinoties, lietu pārņēmusī Mārupes novada bāriņtiesas locekle uzskatīja un tiesā liecināja, ka bērns var tikties ar tēvu bez jebkādas sagatavošanas. Tika pieņemts jauns pagaidu noregulējums, ka konkrētos datumos bērnam uz bērnudārzu var doties pakaļ tēvs ar psihologu. Taču gribu uzsvērt – saskarsmei ar tēvu bērns joprojām pretojās un nebija sagatavots, jo faktiski pusotru gadu klātienē ar tēvu dēls nebija ticies, jo joprojām baidījās.

3.novembrī tēvs ar Mārupes novada bāriņtiesas psihologu un Mārupes novada bāriņtiesas locekli devās pakaļ dēlam uz bērnudārzu. Dēls bēga prom un izvairījās no saskarsmes, raudāja. Tēvs mēģināja ar viņu dibināt kontaktu ārā rotaļu laukumā – arī tas neizdevās. Šo situāciju redzēja citu bērnu vecāki, kuri man to telefoniski paziņoja. Es devos uz bērnudārzu, lai noskaidrotu, kas notiek.

Kad ierados, Mārupes novada bāriņtiesas locekle uzsāka provokāciju un paziņoja, ka man tobrīd nebija tiesību atrasties bērnudārzā, draudēja ziņot par to tiesai un jau tobrīd darīja visu iespējamo, lai vērstu šo incidentu pret mani, kā arī apsūdzēja neadekvātā uzvedībā. Es minēju, ka notiekošais ir emocionāla vardarbība pret dēlu, jo viņš joprojām izvairās un bēg no tēva un svešām personām, kas šajā situācijā bija pati Mārupes novada bāriņtiesas locekle, kuru dēls tajā dienā redzēja pirmo reizi dzīvē un arī baidījās no viņas. Savukārt Mārupes novada bāriņtiesas locekle šo situāciju pavērsa pret mani un norādīja, ka es esot emocionāli vardarbīga. Tobrīd tur atradās arī citu bērnu vecāki, kuri redzēja notiekošo un var apliecināt, ka nekas tamlīdzīgs nenotika, tieši otrādi – Mārupes novada bāriņtiesas locekle uzvedās izteikti provokatīvi.

Jau nākamā dienā, 4.novembrī Mārupes novada bāriņtiesas locekle interpretēja šo notikumu Rīgas rajona tiesā un pasniedza to kā emocionālu vardarbību no manas puses. 10.novembrī viņa uzrakstīja iesniegumu arī Mārupes pašvaldības policijai. Un paralēli tēvs iesniedza jaunu pieteikumu Rīgas rajona tiesai par jaunu noregulējumu lietā.

9.decembrī stājās spēkā jaunais tiesas pagaidu nolēmums lietā. Es saņēmu to e-pastā plkst. 10:32 un steidzami devos uz bērnudārzu, lai vismaz attālināti novērotu situāciju. Kad tuvojos bērnudārzam, redzēju, ka pārsteidzošā kārtā jau tobrīd tēvs, Mārupes novada bāriņtiesas psiholoģe un Mārupes novada bāriņtiesas locekle dēlu vardarbīgi piespiedu kārtā iesēdināja tēva privātajā automašīnā un aizveda uz nodibinājumu centru “Valdardze” Valmierā. Dēls kliedza “Negribu!”, raudāja un spirinājās pretī.

Mana saskarsme ar bērnu ir liegta. Vienu reizi man tika atļauts ar viņu sazināties ar platformas Zoom starpniecību uz 50 minūtēm. Tas notika 6 dienas pēc aizvešanas 15.decembrī. Bija skaidri redzams, ka bērns bija noraudājies, nelaimīgs, vientuļš, nomocīts un sagrauts. Uzvedās absolūti neraksturīgi sev. Bērns jūtas nodots no manas puses, jo nesaprot, ka man ir liegta tikšanās ar viņu un viņam sveši cilvēki (tostarp tēvs, ar ko viņš nebija ticies vismaz 1,5 gadus) viņu ir varmācīgi aizveduši. Es nevaru viņam to paskaidrot, un viņam līdzās nav neviena tuva cilvēka, turklāt viņš atrodas svešā vidē un nedrīkst tikties arī ar brāli un māsu.

Uzsveru, ka Mārupes novada bāriņtiesas locekle šajā lietā ir iesaistīta no šī gada oktobra. Viņa absolūti nav iedziļinājusies lietas būtībā. Man ir nopietns pamats apšaubīt viņas profesionalitāti un lēmumu objektivitāti šajā lietā. Mārupes novada bāriņtiesas locekle ir manas mātes paziņa. Mana māte jau kopš 2019.gada vēršas pret mani par aizgādības tiesību pārtraukšanu visiem 3 bērniem, jo esam ar viņu personīgā konfliktā jau kopš manas bērnības. Ir skaidri saskatāma šo abu sieviešu savstarpējā interese lietas iznākumā, jo lietas ietvaros Mārupes novada bāriņtiesas locekle, skaidrojot mūsu ar bērna tēva agrākos ģimenes apstākļus, ir intervējusi tikai manu māti, ar kuru man ir negatīvas attiecības. Viedokļi nav lūgti ne bērnudārza audzinātājām un personālam, ne mūsu kaimiņiem, ne ģimenes draugiem vai radiem. Tikai 1 personai, kura jau iepriekš ir vērsusies pret mani! Kaut gan desmitiem citu cilvēku var sniegt savas liecības par esošo situāciju.

Vai visu augstāk aprakstīto var uzskatīt par normālu, objektīvu, demokrātisku tiesas procesu, kurā, pirmkārt, tiek ņemtas vērā bērna intereses? Šeit taču ir skaidri saskatāmi Civillikuma, Bērnu tiesību aizsardzības likuma, konvencijas par bērna tiesībām ieviešana praksē rokasgrāmata (Apvienoto Nāciju bērnu fonds) pārkāpumi!

Bērns šobrīd ir vecumā (4gadi), kad spēj pats pateikt, ko vēlas, ar ko vēlas dzīvot un kur atrasties, no kā baidās? Kāpēc tas netiek ņemts vērā?

Kāpēc lietā netiek ņemti vērā līdz šim pievienotie dokumenti (piemēram, sevišķās aizbildnes paskaidrojums u.c.), kuros ir minēts tas, ka dēlam ir cieša emocionāla saikne ar mani, ka mūsu ģimenē viņš saņem gan aprūpi, gan mīlestību.

Kā uzticēties šādai tiesu un atbildīgo iestāžu sistēmai, ja tās pārstāvji ir tik viegli ietekmējami no 3.personu puses? Kā ir pieļaujams tas, ka lietas izskatīšana ir nodota Mārupes novada bāriņtiesas loceklei, kura ir tieši pazīstama ar manu māti, kura jau pret mani ir vērsusies? Šādiem tiesas spriedumiem būtu jātop, balstoties uz absolūti neitrālu personu atzinumiem, nevis paziņu sniegtām intervijām.

Es varu iesniegt visus nepieciešamos dokumentus hronoloģiskā secībā, jo man nekas nav slēpjams. Lūdzu, palīdziet labot notikušo netaisnību! Visvairāk cieš četrgadīgs bērns! Atbildēšu uz visiem jautājumiem!

Mans tālruņa numurs +371 26352235

Novērtē šo rakstu: