Iesaki rakstu: 
Pirms kāda laika, atbildot uz Anitas Daukštes jautājumu TV24, teicu, ka šis 9.maijs būs sarežģītāks par iepriekšējiem. Diemžēl tā arī bija. Tiesībsargi centās savu darbu darīt atbilstoši savam pamatuzdevumam - nodrošināt sabiedrisko mieru un kārtību, tikai starptautiskais, iekšpolitiskais un emocionālais konteksts ir daudz sarežģītāks.
No tāda viedokļa, manuprāt, kļūdaini bija: 1) 9.maijā pārvietot stendus ar Krievijas karā pret Ukrainu cietušo fotogrāfijām, to vēl varētu saprast no policijas viedokļa, bet tas nav attaisnojami un pieņemami no emocionālā viedokļa, izraisīja pamatotu kritikas vilni, mums nav jāslēpj patiesība, lai daži justos labi, 2) ziedu nogādāšanas “pakalpojums” radīja dīvainu sajūtu, 3) ziedu novākšana 10.maijā un atbildības futbols, tas neradīja pārliecību par pārdomātu rīcību, pielēja eļļu ugunī un pārsteidza visus (“Nekad tā nav bijis un, re, jau atkal”), 4) policistu kavēšanās pārtraukt atklātu Krievijas agresijas piekritēju pretlikumīgas darbības 10.maija pēcpusdienā.
Lai cik emocionālā stāvoklī visi esam, tomēr atklāti jāizanalizē notikušais, jānovērš problēmas un jāsaprot, ka esam hibrīdkarā un jāmobilizējas visiem.
Šobrīd būtiski ir: 1) valstij demonstrēt gatavību un apņēmību nepieļaut jebkādus likuma pārkāpumus, akcijas, piketus, demonstrācijas, kur iespējama Krievijas agresijas atainošana, valstij ir jādemonstrē demokrātijas un likuma spēks, 2) pilnībā un ilglaicīgi bloķēt pieeju Pārdaugavas stabam (vai kā nu katrs to objektu vēlas saukt), nav tur, ko svinēt vai pieminēt, atceres pasākumiem vieta ir kapos 3) atrast un saukt pie atbildības visus, kas vakar ārdījās Uzvaras parkā, tas tagad ir policijas goda jautājums, 4) jāvērtē Valsts policijas un Rīgas pašvadības policijas darbinieku, kas savlaicīgi nenovērsa likumpārkāpumus, atbildība, 5) tiesībsargiem un drošības iestādēm jāpārskata visus rīcības algoritmus, mēs neesam miera, bet hibrīdkara apstākļos, kas bija labi 2012.gadā, neder šobrīd.
Šis nebija arī pats spožākais “politiskās nācijas” brīdis, aizvainoti ir visi, tas tikai parāda, cik sarežģīta un trausla ir situācija. Joprojām uzskatu, ka ar tiem, kas atzīst Satversmi, nosoda Krievijas agresiju un vēlas dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī, kopā ir jādomā par to, kā tikt pāri šādiem brīžiem. Ar tiem, kas mentāli atrodas PSRS vai Krievijā, bet fiziski ir Latvijā un draud līdzpilsoņiem, gan ir jārunā likuma valodā. Visbeidzot, Latvija ir mūsu valsts, tāpēc mums visiem nav vienalga, kas ar to un ar mums visiem notiek. Tad, kad rimušas pirmās dusmas, vēsu prātu ir jādomā, ko un ka darīt, lai mēs no šīs likstas izejam gudrāki un spēcīgāki.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
