Iesaki rakstu: 
Pirms kāda laika, atbildot uz Anitas Daukštes jautājumu TV24, teicu, ka šis 9.maijs būs sarežģītāks par iepriekšējiem. Diemžēl tā arī bija. Tiesībsargi centās savu darbu darīt atbilstoši savam pamatuzdevumam - nodrošināt sabiedrisko mieru un kārtību, tikai starptautiskais, iekšpolitiskais un emocionālais konteksts ir daudz sarežģītāks.
No tāda viedokļa, manuprāt, kļūdaini bija: 1) 9.maijā pārvietot stendus ar Krievijas karā pret Ukrainu cietušo fotogrāfijām, to vēl varētu saprast no policijas viedokļa, bet tas nav attaisnojami un pieņemami no emocionālā viedokļa, izraisīja pamatotu kritikas vilni, mums nav jāslēpj patiesība, lai daži justos labi, 2) ziedu nogādāšanas “pakalpojums” radīja dīvainu sajūtu, 3) ziedu novākšana 10.maijā un atbildības futbols, tas neradīja pārliecību par pārdomātu rīcību, pielēja eļļu ugunī un pārsteidza visus (“Nekad tā nav bijis un, re, jau atkal”), 4) policistu kavēšanās pārtraukt atklātu Krievijas agresijas piekritēju pretlikumīgas darbības 10.maija pēcpusdienā.
Lai cik emocionālā stāvoklī visi esam, tomēr atklāti jāizanalizē notikušais, jānovērš problēmas un jāsaprot, ka esam hibrīdkarā un jāmobilizējas visiem.
Šobrīd būtiski ir: 1) valstij demonstrēt gatavību un apņēmību nepieļaut jebkādus likuma pārkāpumus, akcijas, piketus, demonstrācijas, kur iespējama Krievijas agresijas atainošana, valstij ir jādemonstrē demokrātijas un likuma spēks, 2) pilnībā un ilglaicīgi bloķēt pieeju Pārdaugavas stabam (vai kā nu katrs to objektu vēlas saukt), nav tur, ko svinēt vai pieminēt, atceres pasākumiem vieta ir kapos 3) atrast un saukt pie atbildības visus, kas vakar ārdījās Uzvaras parkā, tas tagad ir policijas goda jautājums, 4) jāvērtē Valsts policijas un Rīgas pašvadības policijas darbinieku, kas savlaicīgi nenovērsa likumpārkāpumus, atbildība, 5) tiesībsargiem un drošības iestādēm jāpārskata visus rīcības algoritmus, mēs neesam miera, bet hibrīdkara apstākļos, kas bija labi 2012.gadā, neder šobrīd.
Šis nebija arī pats spožākais “politiskās nācijas” brīdis, aizvainoti ir visi, tas tikai parāda, cik sarežģīta un trausla ir situācija. Joprojām uzskatu, ka ar tiem, kas atzīst Satversmi, nosoda Krievijas agresiju un vēlas dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī, kopā ir jādomā par to, kā tikt pāri šādiem brīžiem. Ar tiem, kas mentāli atrodas PSRS vai Krievijā, bet fiziski ir Latvijā un draud līdzpilsoņiem, gan ir jārunā likuma valodā. Visbeidzot, Latvija ir mūsu valsts, tāpēc mums visiem nav vienalga, kas ar to un ar mums visiem notiek. Tad, kad rimušas pirmās dusmas, vēsu prātu ir jādomā, ko un ka darīt, lai mēs no šīs likstas izejam gudrāki un spēcīgāki.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
