Šīs rokas vairs nedrīkst darīt savu darbu!

Tikai pirms dažām dienām uzzināju, ka man Latvijā vairs nav atļauts publiski uzstāties, jo esmu brīvprātīgi izvēlējies nevakcinēties pret mūslaikos tik populāro vīrusu ar vakcīnu, kura tik un tā nepasargājot pat no smagas saslimšanas, kuras klīniskie pētījumi vēl nav pabeigti un par kuras blaknēm būtu jāatbild tikai man pašam.

Kā visās citās man zināmajās valstīs arī Latvijā nevakcinēti mūziķi pēdējā gada laikā ir drīkstējuši sniegt koncertus, uzrādot negatīvu testa rezultātu. Taču šādu iespēju mūsu valdošā elite nu ir likvidējusi, padarīdama Latviju par patiesi unikālu valsti, kurā cilvēks, būdams pilnīgi vesels, nevakcinēts, bet spējīgs uzrādīt negatīvu inficēšanās testu, nedrīkst nedz strādāt, nedz iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un likumdošanas procesā, nedz arī uzstāties pat pilnībā vakcinētas (!) publikas priekšā, neskatoties uz to, ka slimo, smagi slimo un vīrusu pārnēsā visi – gan vakcinētie, gan nevakcinētie, savukārt nu jau arī vakcinētie tiks regulāri testēti.

Šāda absurda un klajas diskriminācijas ieviesējiem varu vien pateikties, ka ar saviem lēmumiem viņi skaidrāk nekā jebkad atklāj notiekošā būtību, kas jau sen vairs nešķiet saistīta ar sabiedrības veselību un drošību, bet gan ar ko daudz nesmukāku - sabiedrības fundamentālu pārveidi caur tās šķelšanu un totālu kontroli. Un šim mērķim mēs tuvojamies vēl straujāk nekā vecā un vēl vienmēr jaunā komunisma trieciennieki, kuri piecgades plānu mēdza izpildīt trijos gados - kontrolētas strauji tiek arvien sīkākas mūsu dzīves sfēras, un kā sabiedrība mēs esam sašķelti vairāk nekā jebkad.

Kas tālāk? Nākotni itin bieži var ieraudzīt, ielūkojoties pagātnē, ja jūsu atmiņa un pat pieticīgākās vēstures zināšanas vēl nav dzēstas, jums pašiem to nemanot. Pietiks, ja atgādināšu, ka pēc tam, kad arvien centralizētākā vara ir atņēmusi tās pilsoņiem cilvēktiesības un brīvību (kuras tā viņiem, starp citu, nemaz nav devusi, tāpēc tai nav tiesību viņiem to arī atņemt), tās atgūt ir ļoti, ļoti grūti.

Un kurš tad vēl atminēsies, ka reiz tās tika atņemtas, aizbildinoties ar vēlmi sabiedrību pasargāt no kāda vīrusa, kas ar savu pusotra līdz divu procentu mirstības koeficientu (ieskaitot tos saslimušos, kuru faktiskais nāves cēlonis ir bijušas citas blakusslimības vai adekvātas un savlaicīgas ārstēšanas iztrūkums) bija pasludināts par īpaši bīstamu apdraudējumu sabiedrībai, iekļūstot vienā rangā ar tādu „kolēģi” kā Ebolas vīruss, kura mirstības koeficients ir 50 procenti (visu datu avots: PVO). Tas var notikt tikai pasaulē, kurā tik daudzi cilvēki uzticas nevis zinātnei un acīmredzamajai realitātei, bet gan ideoloģijai, „galma” zinātniekiem, viņu finansētājiem un viņu spriedumu politiskajiem izmantotājiem.

Starp citu, uz tā dēvētajiem "ekspertiem" es ar aizdomām skatos pat mūzikas jomā. Šis tik bieži piesauktais „zinātnieku konsensuss” man pārāk stipri atgādina viena otra starptautiskā pianistu konkursa daudzgalvaino žūriju, kas vēsā mierā lemj, ka kāds konkursa dalībnieks – žūrijas priekšsēdētāja students – ir cienīgs iekļūt finālā, neskatoties uz to, ka nespēj bez apstāšanās, saminstināšanās un neskaitāmām profesionālām paviršībām nospēlēt kaut cik grūtāku skaņdarbu, toties vismaz skrupulozi, čakli un pārspīlētā centībā pilda sava skolotāja nereti absurdos norādījumus muzikālās interpretācijas jomā, rezultātā atstājot aiz sevis daudzus acīmredzami meistarīgākus un talantīgākus konkursa dalībniekus. Tā ir ierasta situācija bieži vien korumpētajā pianistu konkursu vidē. Un man nav ilūziju, ka, piemēram, daudz naudīgākajā farmācijas biznesa sfērā varētu būt citādi.

Par jaunajem „spēles noteikumiem” es uzzināju vien piektdien, saņemot vēsti, ka nedrīkstēs notikt mans amerikāņu klaviermūzikas solo koncerts Vidzemes koncertzālē „Cēsis”, kas bija plānots 4.decembrī. Šī ir vissarežģītākā solo programma manā repertuārā, tāpēc pavadīju aptuveni vienu mēnesi, vairākas stundas katru dienu to gatavojot. Koncerta organizētājus jau laikus – šī gada 8.novembrī (vēl pirms koncerta biļešu laišanas tirdzniecībā) – telefoniski biju informējis, ka man nav un nebūs vakcinācijas sertifikāta un ka varu piekrist šo koncertu sniegt tikai tādā gadījumā, ja jaunākie MK noteikumi arī turpmāk ļaus nevakcinētiem mūziķiem uz skatuves uzstāties, pirms tam uzrādot negatīvu testu.

9.novembrī no koncertzāles saņēmu telefona zvanu, kurā tiku informēts ka tāda iespēja jaunajos noteikumies it kā esot paredzēta vēl līdz 15.decembrim, tāpēc vienojāmies koncertu izsludināt. Tomēr piektdien, 26.novembrī telefoniski un nākamajā dienā vēlreiz – ar e-pasta starpniecību – koncertzāles pārstāvji man darīja zināmu, ka noticis pārpratums esošo MK noteikumu interpretēšanā, jo tagad uzstāties tomēr drīkstot tikai vakcinēti vai šo vīrusu pārslimojuši mūziķi. Man palūdza atbildēt ar oficiālu e-pasta vēstuli, kurā apstiprinu, ka koncerts ir jāatceļ, jo nevaru uzrādīt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. To arī godprātīgi izdarīju.

Varu vien no sirds pateikties koncertzāles pārstāvjiem par to, ka visas šīs jezgas laikā viņi, sazinoties ar mani, vienmēr saglabāja cilvēcīgu, labvēlīgu un iejūtīgu attieksmi. Tas mūsdienās ir kļuvis par retumu. Pilnībā saprotu arī to, ka kļūdīšanās pareizā MK noteikumu interpretēšanā mums visiem ir visnotaļ iespējama, ņemot vērā to, cik īsteni orveliskas „jaunrunas” (newspeak) manierē tie ir sacerēti.

Bija grūti nepamanīt, kādu līksmes un pacilātības pilnu prieku par manu „aizvākšanu” no skatuves izrādīja pašpasludinātie Tolerances un Progresa pielūdzēji soctīklu vidē, apjūsmojot to, cik meistarīgi mans kolēģis man esot pieteicis „šahu un matu” un kā es reizi par visām reizēm esot totāli „cancelled”. Varu vien justies gandarīts, ka netiešā veidā man ir izdevies sagādāt patiesu prieku atsevišķiem indivīdiem, kuru dzīvēs, acīmredzot, pietrūkst citu prieka avotu.

Tomēr atļaušos pazemīgi atgādināt, ka ikviens, kurš vēlas mani jelkādā veidā diskriminēt manas izvēles dēļ veikt vai neveikt šo it kā „brīvprātīgo” vakcinēšanās aktu, piedalās totalitārisma celšanā uz nu jau pilnībā sagrautās demokrātijas drupām, kā arī izdara pārkāpumu attiecībā pret manām cilvēktiesībām.

Jūs teiksiet: „Bet tāds šobrīd ir likums!” un būsiet acīmredzami piemirsis, ka par cilvēktiesību pārkāpšanu un demokrātiskas valsts iekārtas sagrāvi agri vai vēlu tā visa veicējiem var pienākties nest attiecīgu atbildību neatkarīgi no konkrētā brīža likumdošanas (savulaik arī nacisma un komunisma inficētajās valstīs bija likumi, bet tas nenozīmē, ka tie visi bija taisnīgi, humāni un adekvāti). Un, pat ja tas tā nebūtu, esmu pārliecināts, ka vēl nevienam nav izdevies izvarīties no atbildības sava Radītāja priekšā. Neskatoties uz to, vai kāds tic vai netic Viņa eksistencei.

Kas attiecas uz mani, es pagaidām vēl savā nodabā turpināšu diendienā vingrināties klavierspēlē un varbūt pat sakomponēt kādu skaņdarbu, klusībā cerot uz brīnumu un lūdzot Dievu. Ne tik daudz par sevi, cik par tiem, kuriem varas saldme ir apklusinājusi sirdsapziņas balsi. Cilvēka patiesais gara spēks neatspoguļojas nedz viņa uzurpētajā varā pār citiem, nedz viņa biezajā naudas makā. Tas neatspoguļojas arī savstarpējā „plecu papliķēšanas” rituālā domubiedru pulciņa drošajā lokā. Sevišķi, ja pulciņa pastāvēšanu uztur vien daži aizkustinoša paskata onkulīši ar pārāk daudziem dolāru miljardiem, slapjiem sapnīšiem par pasaules pārveidi un neizdziedinātām bērnības traumām viņu kontos.

Cilvēka patiesais gara spēks atspoguļojas viņa drosmē sekot Patiesajam, Labajam un Skaistajam, attiecīgi uzgriežot muguru to pretmetiem - Melīgajam, Ļaunajam un Neglītajam, kuri par šādu soli, protams, nekad nav sajūsmā. Es ceru, ka spēšu būt tik drosmīgs.

Novērtē šo rakstu: