Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Man neskaidrības sākās ar zvanu no to deputātu kluba, kuri 1990. g. 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, jautājot, vai mani var ierakstīt šo bijušo deputātu sarakstā, kuri atbalsta Egīla Levita ievēlēšanu par Latvijas Republikas Valsts prezidentu. Atbildēju, ka tas ir svarīgs jautājums, kas jāpārdomā un jāapspriežas ar ievērojamiem tautfrontiešiem.

Tālāk viss notika uz tādu reklāmas tipa paziņojumu fona no kluba vadītāju u.c. Levita bīdītāju puses, kā “tad atnāca Levits un pareizi saskrūvēja mums visiem smadzenes!”. Gluži kā no Nabokova lugas – Godo gaidot! Man viņš neko nav saskrūvējis!

Vai: “Levits ir Satversmes Preambulas tēvs!” Tas ir ievērojami pārspīlēts, jo pirmais viņa atvestais variants bija tik neskaidrs un juceklīgs, ka par to publicēju pamatotu kritiku. Tā kā Levits aizbrauca, tālāko ilgo un grūto darbu ar projektu Saeimā līdz galam noveda deputāte, LU Juridiskās fakultātes Profesore, Dr. Jur. Vilma Čepāne, kuru tādēļ pelnīti varam godāt par Preambulas māti!

Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits sāka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja LU Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu. (Atvainojiet, man šāda apjoma, bet fundamentālu jaunākās paaudzes zinātnisko monogrāfiju un mācību grāmatu ir kādas sešas un jau tiek pabeigta septītā, t.i. kopā ap 7 tūkstošiem lpp.)

Tā ka pretendents šoreiz, redzams, uzskata sevi par gatavu iejāt Prezidenta pilī uz balta zirga kā īstens mesija, ne kā jauns pravietis Jeruzalemē uz balta ēzeļa.

Tāpēc Saeimas frakciju apstaigāšanas kampaņā viņš vairs nelūdza sevi atbalstīt, ultimatīvi paziņoja, ka šoreiz izvirzīs savu kandidatūru tikai ar visu Saeimas valdošo partiju deputātu atbalstu. Tāds klajš spiediens arī no Saeimas vadības puses un šo vēlēšana steidzināšana tūdaļ izraisīja sašutumu gan prominentu žurnālistu, gan zvanītāju uz Latvijas Radio - 1 puses, kuri teica “baltu patiesību”, ka viņš vai nu nav nemaz, vai ir maz pazīstams Latvijas tautā, jautāja - “ko viņš tik izcilu izdarījis latviešu tautas labā” un pat kritiski apcerēja tautību.

Šī kampaņa drīzāk izskatās tā, ka tiks vēlēts “Saeimas, nevis visas tautas prezidents”, lai gan viņa zvēresta tekstā (Satversmes 40. p.) uzsvērts solījums “visu savu darbu veltīt Latvijas tautas labumam… Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājībai.” Taču Levits ciniski nav nemaz savu laiku tērējis kampaņai tautas pārliecināšanai Latvijas ārēs, jo tā viņu nevēlēs.

Vēroju Levita darbību uz Latvijas politiskās skatuves kopš 1990. g., kad viņu sastapu Zinātņu akadēmijā, kur PSRS Tautas Deputātu kongresa (TDK) un Latvijas Augstākas Padomes (AP) deputātu darba grupa strādāja pie viņa nupat atvestā Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas projekta. Tāpēc pilnīgas muļķības ir apgalvojums, ka Levita projekts tika pieņemts viņa redakcijā, jo Neatkarības atjaunošanas deklarācijas teksta projekta galīgais teksts tapa vairāku dienu kolektīvā darba rezultātā. Man tas vēl tagad saglabājies ar paša piezīmēm, un šeit katru minēto faktu varu apliecināt ar dokumentiem.

Atvainojiet, bet tolaik Levits Latvijā vispār bija pavisam maz pazīstams, jo neņēma dalību ne Latvijas Tautas frontes dibināšanā, ne tās darbā un nekur, kur oda pēc pulvera, toties vietējo izcilo personību un tautas, kas veidoja LTF, novados organizēja tās vēlēšanu kampaņas, uz barikādēm aizstāvēja Augstāko Padomi, bija varens pulks, kas bija izgājis cauri deportācijām, visiem LR neatkarības atjaunošanas cīņu etapiem, krievu karaskolu kursantu uzbrukumam Latvijas Augstākajai padomei, janvāra militāram pučam, kad Bastejkalnā nošāva divus izcilus mūsu televīzijas operatorus, Iekšlietu ministriju apsargājošos miličus un zēnu uz barikādēm, arī augusta PSRS militārā apvērsuma laika sargāja Augstāko Padomi, kad ap to riņķoja OMON bruņu transportieri, virs tās raķetēm bruņotie krievu kaujas helikopteri, kara apgabala komandieris Kuzmins draudēja pielietot tankus, bet mūs apsargāja vienīgi ar prettanku raķetēm un kalašņikoviem bruņota, neliela Bauskas miliču grupa un AP diennaktīm dežūrēja LTF deputāti. Tagad mums palikuši tikai daži oficiālie varoņi, kam katros valsts svētkos ļauj interpretēt oficiālo vēsturi.

Tomēr PSRS sabrukuma lavīnveidīgo procesu aizsāka ne jau Baltijas Republiku Neatkarības atjaunošanas deklarācijas, kurām, protams, bija izcila vēsturiska pagrieziena punkta nozīme, bet kuras Gorbačovs neatzina. Izšķirošais bija labi aprēķinātais daudz garākais, soli pa solim politiskais process, lai pēc iespējas nedotu iemesla mums uzbrukt ar militāru spēku, kā mums to tolaik ieteica izcilas latviešu trimdas vēsturnieks, profesors Andersons.

Bez milzīgās 250 tūkstošu visas tautas manifestācijas Rīgā, Daugavmalā 1989. g. 12. martā un Mežaparkā, atbildot uz Interfrontes pasludināto “varas pārņemšanu”, diemžēl pilnīgai aizmirstībai atstāti vēl mūsu vecās, pirms Atmodas laika ievēlētās Augstākās Padomes pirmie, ļoti svarīgie politiskie likumi, kuru argumentācijā bija iesaistīts akadēmiķis Stradiņš un kura pēc to laiku tradīcijas par 65% sastāvēja no latviešu deputātiem.

1989. g. 6. maijā pieņēma likumu, kas pasludināja latviešu valodu par valsts valodu, tad atjaunoja LR karogu un ģerboni, pieņēma AP Vēlēšanu likumu un 1989. g. 28. jūlijā Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, kuru Gorbačovs nevarēja apstrīdēt, jo tā nebija pretrunā ar PSRS Konstitūciju. Sēdi novadīja tā laika LKP pirmais sekretārs, goda vīrs - Jānis Vagris, kurš mierīgi mēdza apsaukt pat LPSR AP prezidijā sēdošos krievu ģenerāļus un admirāļus.

Deklarācijas vēsturisko daļu bija sarakstīja vēsturnieks, Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Drīzulis un Latvijas Valsts universitātes rektors Millers. Tā bija nosodīja Molotova Rībentropa pakta Slepenos papildu protokolus un “staļinisko, noziedzīgo ārpolitiku, kuras rezultātā Latvijas Republikas valstiskā suverenitāte tika zaudēta un… tā tika iekļauta PSRS sastāvā”. Juridisko daļu sagatavoju es, jo tolaik biju vienīgais juridisko zinātņu doktors Baltijas Republikās.

Preambulā atsaucos uz tādām PSRS atzītām starptautiskajām tiesībām, kā visu tautu tiesības uz pašnoteikšanos, sava politiskā statusa, ekonomiskās, sociālās un kultūras brīva noteikšana un brīva rīkošanās ar savām dabas bagātībām šo mērķu sasniegšanai, jo nevienai tautai nevar atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.

Tālāk tika pasludināta Latvijas Republikas valstiskās suverenitātes reālā atjaunošana, pildot Latvijas tautas gribu tās valstiski tiesiskajā un starptautisko tiesību izpratnē. (PSRS Konstitūcija paredzēja federatīvo republiku suverenitāti un tiesības izstāties no PSRS.) Pasludināta LR suverenitātes vienotība, nedalāmība, patstāvīga likumdošanas, Latvijas likumu augstākā vara tās teritorijā, izpildu un tiesu varas patstāvīga īstenošana, tautas īpašums uz savu nacionālo bagātību - zemi, tās dzīlēm, mežiem, ūdeņiem (kurus līdz tam pārvaldīja vienīgi PSRS), ka attiecības ar PSRS u.c. valstīm turpmāk notiks vienīgi uz līgumu pamata.

Deklarācijas pieņemšanai pie AP sekoja ap 60 tūkstošu demonstrācija, kas Deklarācijas pieņemšanu apsveica ar ovācijām. Man saprotama šīs deklarācijas noklusēšana, jo patiesība 4. maija Deklarācijā nav nekā daudz principiāli jauna, izņemot garāku vēstures apcerējumu, un pārejas perioda noteikšanu. Gorbačovs Baltijas Republiku Suverenitātes deklarācijas uztvēra ar sašutumu, jo tām tūdaļ sekoja visu PSRS federatīvo republiku tā saucamā Suverenitātes deklarāciju parāde, ar ko visu republiku vadītāji gribēja pilnībā pārņemt savas valstis, noteica savu suverenitāti un neatkarību, kuru (no Kremļa) pasludināja arī Krievijas PSR Augstākā padome, kuras priekšsēdētājs bija Jeļcins, kurš sagrāva Augusta militāro puču, pārņēma varu PSRS, pavēlēja izvest armiju no Maskavas, arestēt pučistu līderus un pirmais oficiāli atzina Baltijas republiku neatkarību, par ko viņš pēc varas zaudēšanas Krievijā tika Latvijā apbalvots ar Pirmās šķiras Trīszvaigžņu ordeni. Turpretim mēs no AP tūdaļ neizdzinām interfrontiešus, ko es ierosināju, bet gan vēl ilgi mocījāmies ar viņu pastāvīgajām obstrukcijām, kas paātrināja to, ka mēs paši atlaidām savu AP.

Par to, ka Levits kaut ko gatavo, radās aizdomas 3 - 4 gadus atpakaļ Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē, kur viņš uzstājās ar samudžināta un pēc satura neaktuāla referāta lasīšanu no konspekta, ko viņš ne par ko negribēja pārtraukt, neskatoties uz sen pārtērēto laiku, un profesoram Andrējevam, bijušajam LR ārlietu ministram, tik ar trešo piegājienu izdevās viņu dabūt no tribīnes nost.

Kad no tās pašas ZA tribīnes uzstājās bijusī LR prezidente V.V. Freiberga (VVF), viņa bez konspekta spīdošā dikcijā “noskaldīja” savu viedokli par Latvijas aktualitātēm, kā to diemžēl nekad nav pratis neviens cits no Latvijas prezidentiem un varasvīriem un kā tas viņai angliski pilnīgā improvizācijā tik spīdoši izdevās NATO samitā Rīgā, ka dalībvalstu vadītājiem mutes palika vaļā. Kad viņu vēlēja amatā un es vadīju LSDSP, mans telefons palika tik “karsts” no oligarhu un amatvīru spiediena, lai LSDSP ļauj ievēlēt par prezidentu A. Gorbunovu un pārtrauc VVF virzīšanu par prezidenti, ka Nokiju nācās izslēgt. Tā laika ministru prezidents man draudēja, ka G. Bojāru noņemšot no AP priekšsēdētaja vietnieka amata, kāds krievu oligarhs solīja, cik un ko vien es gribētu par VVF virzīšanas par prezidenti apturēšanu. Es par mēģinājumu piekukuļot griezos prokuratūrā bez rezultātiem, jo oligarhs neatzinās kukuļdošanas mēģinājumā. Tātad, ja Levits grib pārspēt VVF, tad, kā smejas amerikāņi, “viņas kurpes pretendentam būs par lielām”.

Nesenajā intervijā Rēderam bijušais LR prezidents Zatlers ļoti atturīgi atbildēja uz lūgumu novērtēt Levitu, vienīgi atzina, ka viņam ir sarežģīta dzīves PSRS vēsture. Acīmredzot, lai kara laikā izdzīvotu, viņa ģimenei bija jābēg uz PSRS.” XX gadsimta septiņdesmitajos gados pēc Vācijas lūguma no PSRS atļāva izbraukt bijušajiem vācu tautības kolonistiem, kuri Staļina laika tika izsūtīti uz Sibīriju un nezin kāpēc arī zināmam skaitam ebreju. Tas nozīmē, ka padomju laikā viņā pases ailē - tautība noteikti bija rakstīts “ebrejs”, jo vācietis viņš nav. Bet internetā Levita publicētajās “Ziņās par Valsts prezidenta amata kandidātu“ 4. punktā viņš ierakstījis tautību - “latvietis”.

Pēc Latvijā ieviestajiem kosmopolītiskajiem noteikumiem mēs varam pasē tautības aili neaizpildīt vispār vai sevi nosaukt par nigērieti, lai gan āda balta. Es uzstāju, lai man ieraksta “latvietis.” Daži zvanītāji uz Radio -1 jautāja - “Nu, un kas, ka viņš ir ebrejs, Meierovics arī bija ebrejs!” Tiesa, bet viņš neslēpa savu tautību un neatkarības kara laikā, kad ne visas pasaules lielvaras bija gatavas atzīt Latvijas neatkarību, viņš kopā ar citiem Latvijas diplomātiem izcīnīja Latvijas atzīšanu Tautu Savienībā, bija vairāku Saeimu deputāts, ārlietu ministrs un reizi pat ministru prezidents. Nekā tāda nav Levitam, tāpēc - “Meierovica kurpes viņam arī par lielām!”

Mums jau bija viens pravietis - Vulfsons, kas padomju laikā atklāti lielījās, ka bučojis padomju tankus, tiem ienālot Latvijā, bet pēc tam iespruka LTF kā ziepes vannā, tika ievēlēts par AP ārlietu komisijas priekšsēdētāju un kopā Jurkānu braukāja pa Eiropu un stāstīja, kā Latvija pārkāpj cilvēka tiesības. Tikai ar mokām izdevās viņus noņemt. Bet viņš jau bija paspējis Antiņiem iedvest, ka ir galvenais varonis PSRS Tautas deputātu kongresā, kas pārliecinājis nosodīt Molotova-Rībentropa paktu.

Patiesībā viens no galvenajiem varoņiem bija baltvācu izcelsmes starptautisko tiesību doktors, Hamburgas universitātes profesors Lēbers, kas 1989. g. 13.-14. maijā Tallinā noorganizēja Baltijas triju tautas fronšu pārstāvju konferenci, kurā LTF pārstāvēt biju uzaicināts es. Uz konferenci Lēbers mums atveda visu Molotova Rībentropa pakta slepeno protokolu kopijas abās oriģinālvalodās. Uz to pamata konference izstrādāja dokumentus par Baltijas valstu tiesībām uz pašnoteikšanos un nosodīja Pakta slepenos protokolus. Tos pēc ierašanās uz PSRS tautas deputātu kongresu (TDK) Igaunijas pārstāvniecībā Maskavā mēs, latviešu, igauņu un lietuviešu tautfrontiešu deputāti pavairojām, nolēmām izmantot mūsu valstu neatkarības atjaunošanas pamatošanai un iesniedzām TDK, lai gan Gorbačovs apgalvoja, ka tādi protokoli nepastāvot.

Tomēr mums izdevās panākt šī jautājuma iekļaušanu dienaskārtībā, Gorbačovs iecēla par šīs Komisijas priekšsēdētaju savu tuvāko līdzgaitnieku Afanasjevu, tā atzina, ka Protokoli pastāvēja, un TDK pieņēma pakta nosodījumu, kas bija milzīga baltiešu uzvara. Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. - Pol.” - t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.

Tā kā es ilgus gadus esmu bijis LU Juridiskās fakultātes Promocijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Profesoru komisijas loceklis un LU mācībspēks kopš 1981. g. līdz šai dienai, tad zinu, ka Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” “Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās.

Man eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās LZA nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām. Lai uzturētu izcilības reitingu LU mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, lekciju kursi profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno, ik gadus jāvada noteiktu skaitu bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu. Levitam nav nekā no tā.

Var iebilst, ka Valsts prezidenta kandidātam tas nav nepieciešams. Nav gan, ja pretendents savas pretenzijas vadīt valsti nebalsta ar “ģeniāla jurista autoritāti”, kā to dara Levits, ko var apstiprināt vienīgi ar augšminēto kritēriju izpildīšanu, viss pārējais ir tikai “bla - bla!”. Bet kā tad viņš ticis par Eiropas Tiesas tiesnesi! Visās starptautiskajās tiesās tiesnešu amatus var iegūt tikai ar to dalībvalstu valdību rekomendācijām, tātad caur attiecīgām pazīšanām, kā Levits “Latvijas ceļa” valdības un t.s. “bandītu laikos” no tieslietu ministra amata bez ilgas aizsēdēšanās mūsu bēdu ielejā žigli aizprasījās atpakaļ uz Eiropu.

Turklāt Eiropas Tiesas tiesneša kritēriji nemaz nav tik augsti - tos “pēc vienbalsības principa uz sešiem gadiem ieceļ dalībvalstu valdības no personām, kuru neatkarība neizraisa šaubas un kuras atbilst kvalifikācijai, kāda nepieciešama augstākā līmeņa juristu posteņu ieņemšanai attiecīgajās valstīs, vai kuras ir atzītas kompetences juriskonsulti.” Tātad tur pat grādi nav pieprasīti! Vispār jau prezidenta kandidātam arī tas nav nepieciešams. Līdz šim pieticis ar balsu sarunāšanu Zvēru dārzā vai kaut kur uz Ventspils šosejas. Tāpēc dažiem no viņiem bijušas lielas grūtības ar valsts ārējo reprezentāciju. Levitam pieraksta šīs spējas, lai gan ES Tiesas tiesneši nav pietuvināti ne ES Komisijas, ne Padomes, ne Parlamenta darbam, kur lieliski tiek galā V. Dombrovskis, Kariņš un Eiroparlamenta latviešu deputāti.

Levita “Ziņu” 11. punktā rakstīts, ka viņam pieder 1 zemesgabals īpašumā, 2 Mārupē, 1 zemesgabals Engures novadā, tur pat vēl zeme ar māju īpašumā, 2 dzīvokļi īpašumā Rīgā, 1 dzīvoklis Cēsīs - kopā 7 nekustamie īpašumi, bet vai tad viņš Eiropā dzīvo klajā laukā, ka viņš to piemirsis minēt! Nešaubos, ka to visu viņš nopelnījis par ilgu gadu ļoti lielo tiesneša algu. Bet kopš Latvijas līdzdalības Eiropas Cilvēktiesību tiesā un Eiropas Savienībā tā veidojas no visu Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju nodokļu iemaksām. Tomēr vai viņam ir tik liela ģimene, ka nepieciešams tik daudz rūmes visu izmitināšanai! Domāju, ka patiesībā - viņš, šķiet, piepelnās ar nekustamo īpašumu spekulāciju, kas mūsu valstī arī nav noziegums.

Vēl Levitam Rietumos pieder 9 vērtspapīru portfeļi investīciju fondos kopā gandrīz viena miljona eiro vērtībā, plus ap 100 tūkstošus lieli naudas uzkrājumi, kas viss kopā ar nekustamajiem īpašumiem ir pāri par miljonu liels kapitāls, ko visu viņš arī varēja sakrāt. Kamdēļ gan viņam bija jānīkst par nieka ministra algu Latvijā! Lai paliek Antiņi, kas pēdējais aizbrauks, lai nodzēš gaismu! Tomēr tāda lēruma apsaimniekošana taču prasa milzums laika un nodokļu maksāšanas. Kā un vai viņš, tronī ticis, jaudās to atlicināt rūpēm par savu valsti un tautu - sērdienīti!

Nupat citētais no manas sociāldemokrāta apziņas viedokļa liek apšaubīt, ka tronī tikušais Levits gluži kā Templī iegājušais Jēzus tūdaļ uz karstām pēdām metīsies izdzīt “naudas mijējus un augļotājus”! Daudz ticamāk, ka viņš nekad nav aizmirsis, ka ir no slavenās Levitu - t.i. visgudro Tempļa priesteru un Toras skaidrotāju dzimtas, un mūsu oligarhus, “naudas mijējus” un ātro kredītu un augļotājus, nenerros. Jau Platons brīdināja tautu būt ļoti uzmanīgiem valdnieku izvēlē un ievēlēt nevis tos, kas ļoti tiecas pēc varas, bet gan filozofus, kuri valdīt jāpiespiež!

Atmostieties, naivie! Markss un Einšteins bija kristītie ebreji. Pajautājiet Levitam, vai viņš ir kristīts un var to pierādīt ar kristāmzīmi! Citādi var iznākt cirks, ka kristīgām vērtībām svēti ticošai tautai, kas katru gadu iet kājām cauri visai Latvijai uz lūgšanām Aglonā, būs nekristīgs Valsts prezidents un Satversmes 42. p. noteiktais “valsts bruņotā spēka augstākais vadonis”. Vai šīs kurpes viņam arī skaidri acīmredzami nav par lielām!

Novērtē šo rakstu:

277
45

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...