Skaidri jāapzinās, ka kara gadījumā valsts aizsardzībā tiks iesaistīti visi!
Juris Bušs, zemessargu instruktors08.02.2024.
Komentāri (265)
Iesaki rakstu: 
Tie, kuri patiesi vēlas iesaistīties valsts aizsardzībā, to arī dara (stājas Zemessardzē, iziet rezerves karavīra apmācību, slēdz sadarbības līgumu ar Aizsardzības ministriju vai NBS (organizācijas, uzņēmumi).
Bet ir viena daļa, kuri prasa: "Iesaistiet mani jūsu aizsardzības plānā, bet… es negribu to, es nevaru to, kur ir mana sviestmaize, kas mani sargās, kas man pateiks priekšā, ko man darīt utt.”
Šāda “palīdzība” prasa piešķirt neadekvātu resursu katram tādam “palīdzības saņēmējam”. Ja kādam no NBS ir jāauklējas ar katru interesentu atsevišķi, kurš vēlas individuālu pieeju, tad tas nav OK. Mums brīžam trūkst resursu zemessargu apmācībai, kur nu vēl kaut kādai individuālai, pielāgotai apmācībai.
Manuprāt, ir radikāli jāmaina pieeja un skaidri jāsaka: kara gadījumā valsts aizsadzībā tiks iesaistīti visi. Nevis iepriekš dzirdētais, ka kara gadījumā “karavīri karos”, bet pārējiem jādomā par “72 stundu somu”.
Ja ir skaidra komunikācija, ka iesaistīti būs visi, tad atkritīs polemika par valsts aizsardzības dienestu un valsts aizsardzības mācību. Tad būs skaidrs, ka visiem ir jāmācās. Vai nu militārā aizsardzība, vai civilā aizsardzība, vai spēja turpināt savus darba pienākumus kara apstākļos.
Manuprāt, ir skaidri jāsaka, ka kara gadījumā rezervisti tiks iesaukti (nejaukt ar rezerves karavīriem), tikai viņiem būs stipri mazāk laika militārajai apmācībai. Gluži kā latvietis Alvis Lukša, kas pagājušā gada februārī paņēma automātu un aizgāja sargāt Kijivu. Bez iepriekšējas militāras pieredzes. Izdzīvoja, jo pieredzējušie ukraiņu karavīri kristiskā brīdī parāva aiz krāgas atpakaļ.
Tad pazudīs jautājums, “kāpēc es”, “lai to dara kravīri un zemessargi, es nē”.
Līdzībās es teiktu tā: “Nākamgad vasarā visiem būs jāpārpeld Daugava. Sāciet mācīties peldēt. Tiem, kas sāks mācīties tikai peldēšanas dienā, ies stipri grūtāk nekā tiem, kuri mācās peldēt jau tagad.”
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
