Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā nav tikai pēdējo gadu parādība: jau deviņdesmito gadu otrajā pusē tajā laikā, kamēr Latvijas politiķi un mediji meklēja un atrada „korumpantus” valsts amatos, kuri bija pa īstam vai formāli saglabājuši kādu neatļautu posteni privātbiznesā, citos gadījumos, kad varēja domāt par pilnīgi īstu un taustāmu korupciju, aizdomās turētie izspruka sveikā. Par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Ojāra Kehra „šašliku krāsniņa”

Pirmais „īstās” korupcijas skandāls sākās 1994. gadā, kad presē nonāca skandalozā uzņēmēja Genādija Tovanceva (tolaik zināma kā G-24 kredīta ņēmēja, vēlāk – kā galvenā liecinieka „mafijas karaļa” Ivana Haritonova lietā) piezīmju grāmatiņas lappuses, no kurām izrietēja, ka viņš ekonomikas ministram Ojāram Kehrim piegādājis šķembu autokravu 400 dolāru vērtībā un ka augstās amatpersonas vajadzībām nodota arī 2000 dolāru vērta bārbekjū iekārta. Šķembu autokravas nogāde bija datēta ar 1993. gada 25. septembri, „barbikju” (tā krieviskajā tekstā) – ar 21. septembri.

Šķistu – briesmīgs skandāls un klaja korupcija, jo vairāk, ka medijos parādījās arī ziņas par G. Tovanceva saņemto G-24 kredītu un O. Kehra iespējamo atbalstu kredīta piešķiršanai, turklāt vēl tika publicēta Latvijas ceļa pārstāvja Andreja Panteļējeva parakstīta pateicības vēstule Genādijam Tovancevam par atbalstu Latvijas ceļa vēlēšanu kampaņai. Taču tām sekoja gari, plaši un no vēlāko gadu viedokļa – bezgala nepārliecinoši šajos notikumos iesaistīto personu skaidrojumi. G. Tovancevs, piemēram, apgalvoja, ka Garais (Dļinnij), kas bija minēts viņa jau no cietuma (kur uzņēmējs bija nonācis gluži citu iemeslu dēļ) sūtītajā zīmītē, esot nevis Ojārs Kehris, bet gan mersedesu tirgotājs Ādolfs Sadauskis. Savukārt šķembu kravas un „šašliku krāsniņa” esot bijušas domātas viņa darījumu partnerim Alvim Avotam, - ko tas ar šīm mantām darījis tālāk, neesot G. Tovanceva darīšana.

Apbrīnojami līdzīgi izklausījās arī O. Kehra skaidrojumi - nekādas šķembas viņš no G. Tovanceva neesot pircis, savukārt paziņa A. Avots viņam tiešām uz kāzām uzdāvinājis bārbekjū iekārtu, taču neesot bijušas nekādas norādes, ka šī iekārta nākot no G. Tovanceva. Vēl vairāk – nekāda „šašliku krāsniņa” politiķim nemaz neesot vajadzīga, tāpēc O. Kehris bija ieplānojis jauku publisku pasākumu, uz slavenās bārbekjū iekārtas uzcepot gaļu un pacienājot žurnālistus, bet pēc tam atdāvinot to tolaik vēl iznākošā laikraksta Atmoda Atpūtai galvenajai redaktorei Elitai Veidemanei.

Pasākumu gan izjauca apstāklis, ka dārgā dāvana lāga negribēja darboties atsevišķu detaļu trūkuma dēļ, taču tas netraucēja O. Kehrim nākt klajā ar skaistām versijām par ļaundariem, kuri šo nomelnošanas kampaņu īstenojuši: „Man nav pilnīgas skaidrības, no kurienes tas nāk, taču jau sen sapratu, ka ir dots uzdevums savākt visu, kas vien par mani ir. Tika apciemota mana bijusī sieva, apsekots viss, kas man ir, mājas pamati, ko es pirms pieciem gadiem nopirku; par mani interesējušies Kuldīgā, Talsos, Sīkragā. Arī ministrijā tika meklēts, vai nav kaut kas kompromitējošs, ar veco čekistu palīdzību mēģināja kaut ko sameklēt. Man tas zināmā mērā rada gandarījumu, jo, tik ilgi meklējot, neko citu, izņemot kaut kādu piezīmju grāmatiņu par dažām grants kravām, nav izdevies sameklēt.”

Bet kas varētu būt apmelojumu izplatītāji? O. Kehrim 1994. gadā bija trīs versijas – visuresošie ārvalstu specdienesti, kas tika piesaukti jau tolaik (mērķis, protams, sagraut Latvijas valsts reputāciju), dažādu kompāniju vai arī citu ļaundarīgu struktūru pārstāvji. Nekādi pierādījumi gan nesekoja, taču ne pirmo reizi, ne pēdējo tiesībsargāšanas iestādes ar Jāņa Skrastiņa vadīto Ģenerālprokuratūru priekšgalā nekādu īpašo interesi par šo faktu neizrādīja, un nekādas krimināllietas publikācijām nesekoja. Savukārt korupcijas apkarotāja Inese Voika daudzus gadus vēlāk publiski paziņoja, ka Latvijas korupcijas saknes esot „visa ekonomisko resursu pārņemšana un pārdalīšana”, bet konkrētāk tagadējo korumpēto sistēmu veidojot lēmumi, kas pieņemti šī paša O. Kehra vadītajā Augstākās padomes Ekonomikas komitejā.

Andra Šķēles „podu lieta”

1996. gadā publiski nācās taisnoties Radio un TV padomes loceklei, bijušajai Saeimas deputātei Veltai Puriņai, kura saskaņā ar atsevišķu mediju apgalvojumu bija par naudu organizējusi publikācijas par labu Bankas Baltija Uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa atbrīvošanai no apcietinājuma (kaut ātri vien tika sagudrota ne visai pārliecinoša versija par noslēgtām derībām). Taču jau daudz pamatīgāks skandāls sākās divus gadus vēlāk: 1998. gada 15. februārī Edvīna Inkēna pārraudzītajā televīzijas raidījumā Nedēļa parādījās tolaik mazpazīstamais vācu–latviešu uzņēmējs Matīss Kļaviņš (trīsarpus gadus vēlāk viņš gāja bojā nedaudz dīvainā helikoptera katastrofā), kuram par viņa uzņēmējdarbības pieredzi bija stāstāms, lūk, kas:

„Viena no firmām, kuras preces mēs piedāvājām, bija santehnikas firma Ideal Standart. Šī ir kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece. Tajos laikos vēl braukāšana bija samērā sarežģīta lieta, ar kolēģiem Latvijā parasti sazinājāmies pa telefonu. Un vienā šādā reizē man stāstīja, ka Ideal Standart precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pasūtītājs, toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle. Pasūtinājums izcēlās ar saviem apjomiem, ar to, ka toreiz parastais caurmēra klients pasūtināja atsevišķu izlietni vai varbūt vannu, bet tas bija pirmais gadījums, kad mums pasūtināja praktiski veselu vannas istabas komplektu par aptuveni 14 tūkstošiem vācu marku.

Zinot Latvijas valsts darbinieku, arī pašu augstāko, tomēr ļoti pieticīgos ienākumus, man personīgi uzreiz radās jautājums, kā tad par šo preci samaksās. Mums deva informāciju, ka par preci maksās firmas Tetra Pak Vācijas nodaļa. Tajā sakarībā es piezvanīju uz šīs firmas centrāli, uz grāmatvedību, un lūdzu apstiprināt šo informāciju. Tad, kad es tur piezvanīju, attiecīgā darbiniece, nosaucot man apstākļus un summas, un vārdus, teica: „Ak tā, jā, tā lieta... Jūs pēc pāris dienām saņemsiet naudu.” Un tā arī bija, es pēc pāris dienām saņēmu naudu par šo pasūtinājumu, ko Rīgā veica kungs, vārdā Andris Šķēle. Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtas.”

Vēl vairāk – M. Kļaviņam bija saglabājusies „viena naudas pārveduma zīme, uz kuras ir redzams, ka nauda par attiecīgo summu nāca no firmas Tetra Pak”, savukārt uzņēmēja slēdziens bija īss un vienkāršs: „Vācijā, es domāju, un arī ne tikai Vācijā, bet visur citur, tam ir viens vārds, un tā ir korupcija un nekas cits.” Turklāt raidījums bija izķēris arī bijušo Rīgas piena kombināta komercdirektoru Jāni Vaivadu, no kura stāstītā diezgan nepārprotami izrietēja – tieši pēc veiksmīgā podu ieguvēja A. Šķēles kā lauksaimniecības ministra vietnieka spiediena Tetra Pak varētu būt ticis pie apjomīgiem Latvijas valsts pasūtījumiem.

Nevar teikt, ka mediji, politiķi un tiesībsargāšanas iestādes uz atklātībā nonākušo informāciju vispār nebūtu reaģējuši, taču reakcija bija, maigi izsakoties, miegaina. Daļēji bija vainojams acīmredzamais fakts, ka TV sižets acīmredzot bija parādījies savstarpējas politisko rēķinu kārtošanas rezultātā, daļēji – apstāklis, ka summa deviņdesmito gadu beigu mērogiem vairs nešķita ļoti nopietna: 1991.–1992. gadā deviņiem no desmit iedzīvotājiem tā būtu šķitusi vienkārši astronomiska, taču 1998. gadā caurmēra reakcija bija – nu, vai tad tiešām neko nozīmīgāku nevarējāt atrast?

Pats A. Šķēle pēc neilgām pārdomām metās visiem mediju interesentiem izrādīt nu jau slavenos podus, un šajā rosībā pamazām vien pazuda visas politiķa un viņa pārstāvju ātrumā sastāstītās bieži acīmredzami pretrunīgās muļķības. Sākotnēji A. Šķēle paziņoja, ka naudu no Tetra Pak pārstāvja esot vienkārši aizņēmies un atdevis 1993. vai 1994. gadā („Esmu priekš viņa kārtojis privātas lietas 1990., 1991. gadā. Lūdzu viņu kā vecu draugu samaksāt. Viņš bija visvienkāršāk sazvanāms.”), taču jau pēc brīža viņa runas persona Jurģis Liepnieks paziņoja, ka toreizējais Tetra Pak reģionālais vadītājs Kalevi Sāri esot tikai izlīdzējis A. Šķēlem ar naudas konvertāciju.

Tieši tāpat sākumā tika apgalvots, ka vispār nekādi līgumi ar ministrijas starpniecību neesot slēgti, taču tad atklātībā parādījās līgums, kurā kā reiz A. Šķēle ministrijas un Latvijas valsts vārdā garantējis Tetra Pak biznesa drošību, – un arī šī pieķeršana jau gana skaidros melos nekādas sekas neradīja. Arī Tetra Pak sākumā oficiāli pauda neizpratni un izbrīnu par raidījuma saturu, – mats matā kā A. Šķēle, kurš uzreiz pēc sižeta izskanēšanas publiski apgalvoja: viņš vispār tikai no Nedēļas uzzinājis, ka viņa rēķinu apmaksājusi Tetra Pak, un vēl nemaz neesot par to drošs. Tikai pēc brīža Tetra Pak ģenerāldirektors Pērs Soderlunds atzina, ka darījums tiešām noticis, un atstāstīja K. Sāri ārkārtīgi lakonisko paziņojumu: „Naudas pārvedums, par ko runāts presē, bija mans pakalpojums labam draugam. Tā kā jau vairākus gadus esmu pensijā, nevēlos sniegt nekādus sīkākus komentārus.”

Interesantākais, protams, tas, ka nekādas dīvainības un pretrunas visos paskaidrojumos nesaskatīja arī J. Skrastiņa vadītā Ģenerālprokuratūra. Tā pēc divus mēnešus ilgas pārbaudes paziņoja, ka, īsi sakot, A. Šķēles darbībās neesot saskatāmas nekādas nozieguma pazīmes, tieši otrādi – viss esot bijis labākajā kārtībā: 1991. gada decembrī līgums starp Rīgas piena kombinātu un Tetra Pak noslēgts bez Lauksaimniecības ministrijas iejaukšanās, un līdz ar to Rīgas piena kombinātā radusies „veselīga konkurence” starp Tetra Pak un Elo Pak, kas kombinātam esot bijis tikai izdevīgi. Lauksaimniecības ministrijas, Tetra Pak un kombinātu trīspusējais līgums tiešām ticis noslēgts, taču tajā laikā Andris Šķēle esot sadarbojies arī ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem.

Arī par pašu it kā notikušo īpatno darījumu ar K. Sāri Ģenerālprokuratūra nekā slikta neatklāja. K. Sāri prokuratūrai esot paskaidrojis, ka viņam ar A. Šķēli jau kopš 1990. gada esot bijusi „lietišķa sadarbība” un izveidojušās „draudzīgas attiecības”, tā ka viņi reižumis apmaksājuši viens otra rēķinus, tos ik pa laikam saskaņojot. A. Šķēle vispār nemaz neesot zinājis, ka pirkums (precīzā summa bijusi 16 017 vācu markas) apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, turklāt šo parādu nokārtojis jau 1992. gadā, no saviem līdzekļiem apmaksājot Tetra Pak maijā notikušu semināru Jūrmalā.

Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja pat skaidrotāju naivākās pretrunas – ja reiz A. Šķēle nezināja, ka pirkums apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, tad kāpēc viņš nevis atdeva naudu K. Sāri, bet gan apmaksāja semināru kompānijai? Taču tieši tāpat prokuratūru neinteresēja dīvainais fakts, kāpēc A. Šķēlem aizdota nevis K. Sāri paša nauda (kas tomēr Rietumu uzņēmuma vadītājam nekāda fantastiskā summa nebija), bet ārvalstu uzņēmuma līdzekļi.

Tika arī ignorēts Tetra Pak paziņojums, ka 1991. gadā A. Šķēle kopā ar dzīvesbiedri un citiem Baltijas valstu pārstāvjiem devušies Tetra Pak apmaksātā ceļojumā. Prokuratūra arī deva viennozīmīgi skaidru atzinumu par A. Šķēles deviņdesmito gadu sākuma turīguma legālo izcelsmi: politiķa paskaidrojumi, atzītu ekspertu – puķu audzētāju paskaidrojumi, kā arī iesniegtie finanšu dokumenti dodot pamatu secinājumam, ka viņa rīcībā esošie līdzekļi mājas celtniecībai (par kuru, starp citu, Pēteris Tabūns publiski klaigāja jau 1993. gada sākumā) tiešām esot iegūti no puķu un puķu sīpolu audzēšanas 1987.–1990. gadā.

Visbeidzot, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja arī kāds interesants karjeras kāpums tajā pašā 1998. gadā, saistībā ar kuru tā vien varēja nodomāt – pēc ilgākas prombūtnes 1936. gada 27. jūnijā dzimušais Jussi Kalevi Sāri pēkšņi ir izrādījies tik izpalīdzīgs un noderīgs, ka vienkārši nebija iespējams viņam kā neaizvietojamam cilvēkam gandrīz nekavējoties nepiešķirt nozīmīgu amatu Ave Lat grupā...

Prokurora Šabanska mistiskais konts

Šī gan nebija vienīgā reize, kad mediju – bet ne tiesībsargāšanas iestāžu – nopietnu interesi izraisīja A. Šķēles īpatnā rīcība. Jau pāris gadus vēlāk atklātībā nonāca bijušā Ministru prezidenta Viļa Krištopana ārlietu padomnieces Baibas Laizānes dienesta ziņojums, kurā cita starpā bija norādīts, ka, tiekoties ar Dānijas vēstnieku Latvijā Mihaelu Merku, A. Šķēle – arī vēl premjera postenī – viņam savulaik esot ieminējies, ka dāņu tabakas rūpnieku problēmas ar ievedmuitas tarifiem varētu atrisināt 50 tūkstošu dolāru samaksāšana „Grūtupa kungam” (ar to, visticamākais, domājot, A. Šķēles draugu, advokātu Andri Grūtupu).

Taču arī šajā reizē viss gāja pa jau iebrauktām sliedēm: A. Šķēle visu kategoriski noliedza un vēl pakritizēja Latvijas medijus, kas šo lietu „sildījuši”, izmeklētāji no Satversmes aizsardzības biroja nekādus likumpārkāpumus neatrada, savukārt Dānijas premjers Pols Nīrups Rasmusens 2000. gada pavasarī pēc tikšanās ar A. Šķēli diplomātiski, kaut pietiekami skaidri paziņoja, ka skandāls „ir atstājams Latvijas politikas un sabiedrības ziņā”. „Pie Šķēles ciemos atbrauca Dānijas Rasmusens, kuram Šķēle bez aplinkiem teica: „Pei fiftī tauzent dollars!” Rasmusens atbildēja latviski: „Tu man diez ko lāgā nepatīc!” par notikušo pasmējās grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori.

Tieši tāpat tiesībsargāšanas iestādes neatrada kādus pārkāpumus ne valsts akciju sabiedrības Latvijas dzelzceļš ģenerāldirektora Andra Zorgevica savdabīgajā mājas iegādes darījumā, mitekli Majoros iegādājoties par 30 tūkstošiem latu, kaut tā reālā tirgus vērtība bija desmitreiz lielāka, ne premjera Andra Bērziņa (kurš, starp citu, vienlaikus bija arī Noziedzības un korupcijas novēršanas padomes priekšsēdētājs) izbraucienā gar Turcijas krastiem akciju sabiedrības Latvijas finieris jahtā – oficiāli šī kokapstrādes uzņēmuma vecākās konsultantes ģimenes drauga statusā, vēlāk taisnojoties, ka, protams, tas neesot bijis nekāds bezmaksas brauciens.

Taču visus šos sīkumus pārspēja skandāls ap Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora Oļģerta Šabanska mistisko ārvalstu kontu. Tas pats raidījums Nedēļa 2000. gadā bija uzzinājis, ka augstajam tiesībsargam Vācijā, Berlīnes komercbankā jau deviņdesmito gadu vidū atvērts konts, kurā apgrozījušās ļoti iespaidīgas naudas summas, bet kuru viņš nav uzskatījis par nepieciešamu uzrādīt savā valsts amatpersonas deklarācijā.

Un jau atkal lieta beidzās ne ar ko: tiesībsargāšanas iestādes iejūtīgi uzklausīja O. Šabanska – kurš jau klusi bija aizgājis no augstā posteņa – skaidrojumus, ka viņš kontu 1996. gadā atvēris, jo vēlējies sākt uzņēmējdarbību, pēc tam pārdomājis, palicis prokurora darbā, bet par kontu vairs neesot pat interesējies, jo ar to rīkojusies pilnvarotā persona. Savukārt Nedēļas informācijas avota skaidrojumu, ka O. Šabanska konts tiekot izmantoti kukuļu naudas pārskaitīšanai, eksprokurors labākajās O. Kehra un A. Šķēles tradīcijās novērtēja kā „turpinājumu medija uzbrukumiem prokuratūrai”.

Rezultātā īpaši aizkustinošs bija Satversmes aizsardzības biroja slēdziens, - tas bija nonācis pie skaidra secinājuma, ka O. Šabansks deklarācijā šī rēķina esamību neesot uzrādījis nevis apzināti, bet gan kļūdaini, uzskatot, ka konts ir slēgts un tajā nekādi gandrīz 300 tūkstoši dolāru, kas tajā bija pabijuši, vienkārši neatrodas. Savukārt pats eksprokurors (kuru mediji pieķēra arī dzīvojam lepnā mājā Baltezerā, kas oficiāli viņam tāpat nepiederēja) vēl skumīgi paziņoja presei, ka saceltās „ažiotāžas” dēļ viņam bijis jāatsakās no prokuratūras desmitās gadadienas svinīgā pasākuma apmeklēšanas un arī jubilejas saviesīgo vakaru viņš apmeklēšot tikai tad, ja „ieeja būs arī trūcīgajiem”.

Vēl pāris gadus pēc šiem notikumiem privātdetektīvs Jūlijs Gorškovs iesniedza Ģenerālprokuratūrā jaunu informāciju, cita starpā norādot: „Kukuļa apjoms, kuru saņēma Šabansks ar Vācijas bankas starpniecību, viennozīmīgi norāda uz cēloņu un seku saistību starp kukuļa saņēmēju un devējiem – Rīgas Komercbankas eksprezidentu V[ladimiru] Kuļiku un I[goru] Ivanovu. Kukulis, kuru pakalpotājs-prokurors saņēma 1996. gadā divos paņēmienos, ir tieši 10 procenti (šāda „sakritība”, līdz kurai iepriekšējie lietas izskatītāji „neaizdomājās”, veidojas, Ivanovam latos pieprasīto summu konvertējot dolāros pēc tābrīža kursa) no Rīgas Komercbankas pieprasītās summas I. Ivanovam, ko banka nespēja piedzīt nepamatoti pārtrauktās krimināllietas dēļ un apsūdzētajam uzliktā mantas aresta atsaukšanas, tādā veidā nodarot zaudējumus valstij un privātpersonu interesēm.

Savukārt raidījums Nedēļa skaidri paziņoja – tā rīcībā esot dokumenti, kas apgāžot eksprokurora apgalvojumus, ka viņš nu neko neesot zinājis par naudas plūsmu savā Berlīnes bankas kontā: dokumenti no likvidējamās Latvijas kapitālbankas liecinot, ka O. Šabanska dzīvesbiedre Aina Plaude bankas kontā ieskaitījusi 55 tūkstošus dolāru, pēc tam šī nauda, pabijusi O. Šabanska drauga Aleksandra Veismaņa kontos, nonākusi paša prokurora kontā. Taču – arī ar visām šīm ziņām oficiālajiem korupcijas apkarotājiem bija par maz, liekot joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem konstatēt: „Lai gan eksģenproks Šabanskis bija jau sasniedzis pieklājīgu vecumu, VID pārbaudē atklājās, ka viņš ir nevainīgs un viņam pieder tikai no egļu zariem veidots pieticīgs šalašs...”

Balsu pirkšana un pārdošana

Atsevišķa neatkarīgās Latvijas „nepastāvošās korupcijas” lappuse bija saistīta ar politiķu un citu amatpersonu balsu pirkšanu vai vienkāršu „aizņemšanos” īpaši svarīgiem balsojumiem. Turklāt līdz pat deviņdesmito gadu vidum tas nemaz netika īpaši slēpts. Piemēram, 1995. gadā, kad Latvijas ceļš bija izveidojis mazākuma valdību, tā pārstāvis O. Kehris paziņoja skaidri un gaiši: „Koalīcijai bija 47 balsis plus divi trīs šaubīgie. Ej nu pērc katru reizi balsis. To jau arī izdarīja, bet tas prasīja laiku.” Savukārt bijusī Nacionālās radio un televīzijas padomes locekle Velta Puriņa gadu vēlāk tikpat publiski paziņoja, ka padomē ar balsu pirkšanu viss bijis labākajā kārtībā: „Protams, ka korupcija ir! Es pati saņēmu prēmijas par vajadzīgajiem balsojumiem.” Savukārt partiju un sabiedrisko organizāciju saņemtie ziedojumi vispār bieži vien tika uzskatīti par kaut ko tādu, kas attiecas tikai uz pašām partijām un organizācijām: „Ja fonda Tēvzeme ziedotāju vārdi parādītos presē, tas būtu nepatīkams brīdis viņu radiniekiem, jo tie varētu pārmest, kāpēc nauda nav vis atvēlēta viņiem, bet gan ziedota kaut kādam fondam,” – tā, piemēram, visā nopietnībā izteicās Saeimas deputāts Māris Grīnblats.

Tiesībsargu attieksmi pret šādām parādībām uzskatāmi parādīja prokuratūras attieksme pret V. Puriņas gana skaidro paziņojumu par koruptīvām darbībām: prokurors Viktors Majauškis pēc tā izvērtēšanas izlēma, ka nekāda pamata nav pat krimināllietas ierosināšanai, un tikai virsprokurore Biruta Ulpe izlēma, ka krimināllieta tomēr būtu ierosināma (kaut, protams, tā ne ar ko nebeidzās). Un tieši tāpat prokuratūra pat nepakustējās, kad 1995. gada nogalē pēc Ziedoņa Čevera veidotās valdības izgāšanās Saeimas balsojumā atklāti tika runāts, ka Viestura Gredzena un Viktora Kalnbērza balsis esot „nopircis” uzņēmējs Armands Stendzenieks.

Vadzis lūza tikai 1999. gadā, kad pēc Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanas par Valsts prezidenti sociāldemokrātu vadonis Juris Bojārs preses konferencē paziņoja, ka vēlēšanu laikā viņam esot piedāvāts 75 tūkstošu latu kukulis. Atšķirībā no citiem kukuļotāju pieminētājiem pieredzējušais politiķis nosauca arī uzvārdus – kukuli esot piedāvājis kompānijas Simeks vadītājs Vladimirs Usjagins, bet iesaistīts esot arī uzņēmējs Uldis Kokins. Tad nu beidzot tiešām tika ierosināta krimināllieta pēc nopietniem pantiem – arī par kukuļdošanu valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību kukuļdevēja interesēs. Taču tas arī bija viss – Satversmes aizsardzības birojs jau tradicionāli pierādījumu trūkumu dēļ krimināllietu izbeidza, un neko nelīdzēja arī J. Bojāra tikšanās ar to pašu mistiskā konta īpašnieku – virsprokuroru O. Šabansku.

Arī nākamajos gados netrūka skaļu izteikumu par balsu pirkšanām, „stipendiātiem”, partiju „melnajām kasēm”, oligarhu maksājumiem politiķiem un līdzīgām korupcijas izpausmēm. Par kukuļdevēju aktivitātēm par labu Anatolijam Gorbunovam Valsts prezidenta vēlēšanās 1999. gadā paziņoja arī Egils Baldzēns un Juris Dobelis, bet J. Bojārs pat skaļi nokliedzās, ka „valsts smird pēc korupcijas, pedofilijas un pederastijas”. 2000. gadā patiesi baisas lietas presei pavēstīja „pretkorupcijas likuma tēvs” Jānis Lagzdiņš – valstī, lūk, aizvien populārāka kļūstot politiskā korupcija, slēptos veidos tiekot uzpirkti atsevišķi politiķi, veselas Saeimas frakcijas un valsts institūcijas, kurām tiekot pieprasīts ietekmēt valsts vai pašvaldību pasūtījumu piešķiršanu.

Uzņēmējs Viesturs Koziols 2001. gadā pat sniedza prokuratūrai liecības par saviem publiskajiem izteikumiem saistībā partiju „melnajām kasēm”, kurās iemaksāti „ziedojumi” palīdz uzvarēt konkursos un „nopirkt” vēlamus likumprojektu varantus, taču liecības bija bezgala vispārīgas un nekonkrētas. Trīs gadus vēlāk Jānis Jurkāns publiski paziņoja, ka „bijuši mēģinājumi nopirkt arī mūsu frakcijas deputātus, ir pat minēta summa – 75 tūkstoši latu”, bet pircējus jau atkal nenosauca.

Korupcijas stāstniecības jomā īpaši izcēlās neveiksmīgais populists Johahims Zīgerists, kurš žurnālam Republika.lv jau pēc atgriešanās Vācijā klāstīja, kā „kādu vakaru pie mana Hamburgas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Bija ieradies kāds Latvijā ļoti labi pazīstams cilvēks ar diviem krievu miesassargiem. Viņa rokās bija liels sudraba krāsas koferis. Pēc kāda brīža, kad bijām draudzīgi parunājušies, viņš atvēra koferi – tur bija divi miljoni ASV dolāru. Tā tas tiešām bija. Atbraucējs teica: „Šie divi miljoni pieder tev, ja noņemsit savas frakcijas kandidātu prezidenta amatam – profesoru Liepu – un balsosiet par mūsējo”.

Vēl krāšņāks bija cits J. Zīgerista stāsts: „Man bija norunāta tikšanās Hotel de Rome ar kādu pazīstamu Latvijas politiķi gaišā dienas laikā. Tas bija liela auguma, slaids cilvēks... Tikai neprasiet, kā viņu sauc. Latvijā katrs viņu pazīst. Viņš nāca kopā ar savu sievu – abi toreiz aktīvi darbojās Latvijas politikā. Kāds viņu ģimenes loceklis gribēja iegūt vadošu posteni Latvijas valstī. Šis gara auguma slaidais vīrs pienāca klāt. Un es nopētīju, cik resns viņš bija kļuvis dažās dienās! Mēs apsēdāmies pie galda, sākām runāt. Viņš pēkšņi paskatījās uz mani un jautāja: „Joahim, cik tavā frakcijā maksā viena balss?” Mana latviešu valoda tolaik nemaz nebija tik slikta... Es domāju pie sevis: es taču esmu kaut ko nepareizi sapratis. Pārprasīju savam līdzstrādniekam Egīlam Ziediņam vāciski. Bet šis slaidais cilvēks to saprata un prasīja vēlreiz: „Zīgerista kungs, cik pie jums maksā viena balss?”...”

Šāda abstraktā runāšana – arī par partijām un politiķiem, kuri saņemot milzu naudu no Ventspils uzņēmējiem un pirmām kārtām jau Aivara Lemberga – turpinājās līdz pat 2005. gadam, kad par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās notika pirmās patiešām reālu un īstu kukuļotāju – balsu pircēju aizturēšanas. Tām sekoja arī pavisam īsti cietumsodi: izbijušajam Jūrmalas domes priekšsēdētājam Jurim Hlevickim tika piespriesti pieci gadi cietumā ar mantas konfiskāciju, tikpat – arī pēdējā mirklī aizbēgušajam autortirgotājam Germanam Milušam, trīs gadu nosacīts sods – kukuļa devējam Gvido Harijam Volbrugam, savukārt bez soda pagaidām palika Latviju jau laikus pametušais izbijušais robežsargu brigādes komandieris un pat pretendents uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatu Leonīds Lasmanis.

Savukārt tas pats A. Šķēle izspruka sveikā, visticamākais, pierādījumu trūkuma dēļ, taču tiesībsargu ierakstītās viņa un G. Miluša telefonsarunas uz visiem laikiem iekļuva politiskās folkloras annālēs.

„A.Šķēle: Jā.

G.Milušs: Andri, nu, „uzmeta” mūs.

A.Šķēle: Mhm.

G.Milušs: [Ilmārs] Ančāns paņēma. Un „uzmeta”.

A.Šķēle: Mhm. Nu, labi.” (..)

„A.Šķēle: Jautājums tagad ir tāds, vajag darīt tā, lai viņa dabūtu pašu sliktāko vietnieku, kādu vien var iedomāties.

G.Milušs: Tad neliekam savējos, bet viens vietnieks var būt [Aigars] Tampe, otrs - [Dainis] Urbanovičs.

A.Šķēle: Kurš no viņiem ir lielāks kretīns?

G.Milušs: Ha, ha, ha, abi!

A.Šķēle: Nē, nu pagaidi. Kurš? Kurš? Nu, vajag tagad nobalsot par pašu lielāko kretīnu.

G.Milušs: Urbanovičs, Urbanovičs.

A.Šķēle: Jā?

G.Milušs: Viņš viņu raus pušu!

A.Šķēle: Tiešām?

G.Milušs: Tiešām, tiešām.

A.Šķēle: Viss. Balsojam tagad par Urbanoviču.”

Amerikas un citas balsis

Nav īpaši jābrīnās, ka šādos apstākļos sabiedrība gadu pēc gada nostiprinājās savā pārliecībā, ka Latvija ir viena sasodīti korumpēta valsts. Kad Valsts reformu ministrija sadarbībā ar Sociālo pētījumu centru 1995. gadā veica socioloģisko pētījumu par korumpētības tēmu, izrādījās, ka ar ierēdņu korumpētību bija saskārušies gandrīz 20 procenti aptaujāto (un trešā daļa no viņiem arī maksājuši, kas jāmaksā, savukārt puse no maksātājiem bija uzņēmēji). Turklāt par ierēdņu godīgumu un neuzpērkamību izrādījās pārliecināti tikai piektā daļa aptaujāto, bet 70 procenti iedzīvotāju viņus nosauca par viegli uzpērkamiem un negodīgiem. Kā uz kukuļiem viskārākie tika nosaukti policijas, muitas un iedzīvotāju reģistra darbinieki. Savukārt divus gadus vēlāk jau 56,6 procenti aptaujāto uzskatīja, ka korupcija Latvijā ir plaši izplatīta, par viskorumpētākajiem tika uzskatīti ierēdņi, bet sekoja policisti, deputāti un tiesneši.

Skaidrs, ka šāds iedzīvotāju viedoklis – pat, ja tas neatbilstu patiesībai, - nevarēja palikt nepamanīts arī ārvalstīs. Pirmais īsti nopietnais brīdinājums Latvijas politiķiem un valstsvīriem bija 1997. gada decembrī publiskotais ES ekspertu ziņojums par korupciju Latvijā, kurā cita starpā bija arī šādi vārdi: „Aptuveni 50% no peļņas, kas iegūta krimināli sodāmās darbībās, tiek izdoti, lai piekukuļotu valdības amatpersonas, īpaši muitā un policijā. Kukuļdošana skar visu, sākot ar biznesa kontraktiem, kuriem nepieciešama valdības atļauja, un beidzot ar preču kustību.” Īpaši detalizēti tika aprakstīta kukuļošana muitā, - un velti valsts ieņēmumu valsts ministre Aija Poča kaut ko runāja par darvas karoti, kas sagandējot medus mucu.

Savukārt 1998. gadā Latvijā pirmoreiz plašu ievērību izpelnījās organizācijas Transparency International korupcijas uztveres indekss (KUI), no kura izrietēja, ka tajā pirmoreiz iekļautajai Latvijai 85 valstu vidū ir 71. sliktākais rezultāts. Tiesa, atsevišķi vēsāki prāti jau atkal mēģināja ieminēties, ka vispār nav saprotams, uz kādu datu pamata šis pētījums veikts (vēl 2005. gadā sabiedrība par atklātību Delna, publiskojot šo pētījumu, spēja pateikt tikai to, ka „Latvijas KUI 2005. gadā noteica septiņas aptaujas”) un ko tas īsti rāda. Piemēram, laikraksts Dienas Bizness 1999. gada sākumā pat pauda viedokli, ka Latvijas korupcijas problēmas neesot daudz nopietnākas kā lielākajā daļā attīstīto valstu, turklāt situācija esot būtiski uzlabojusies salīdzinājumā ar 90. gadu pirmo pusi un problēma esot ne tik daudz korupcija, cik nejēdzīgais korupcijas likums, kas strādājot par labu atsevišķiem politiskajiem spēkiem.

Papildus tam 2002. gadā izrādījās, ka kaismīgie korupcijas apkarotāji no Delnas paši ir snieguši nepilnīgu informāciju par saviem finanšu avotiem, savukārt par cita caurspīdīguma atbalstītāja – Sorosa fonda – Latvija lielāko finansētāju Ņujorkas Atklātās sabiedrības institūta vietā ir kļuvusi ārzonā reģistrēta struktūra Open Society Institute – Zug, no kuras Latvijas fonds gada laikā vien bija saņēmis vairāk nekā divus miljonus latu: pēkšņi izrādījās, ka par savas organizācijas finansēm un finansētājiem īsti caurspīdīgu informāciju nevēlas sniegt ne Sorosa fonda – Latvija izpilddirektore Vita Anda Tērauda, ne fonda valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte. Tomēr arī vairākus nākamos gadus korupcijas novērtējuma indeksu kā bezgala nozīmīgu rādītāju gaidīja gan politiķi, gan mediji, kaut pamazām nāca vispārējā apskaidrība, ka indekss uzrāda nevis reālo korupcijas līmeni, bet gan pašmāju iedzīvotāju viedokli par korupcijas izplatību.

Taču nerimās Latvijas „lielie draugi” – ne Eiropas Savienība, ne ASV. Tā Eiropas Komisija 2000. gadā savā gadskārtējā progresa ziņojumā neaizmirsa pieminēt augsto korupciju, savukārt ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons trīs gadus vēlāk publiski norādīja gan uz to, ka „joprojām pastāv vecie paņēmieni biznesa lietu kārtošanā un attieksmē pret likumu”, gan uz to, ka „šā gada pirmajos septiņos mēnešos ir notiesāts tikai viens kukuļņēmējs; tikai divi ir notiesāti par kukuļdošanu; tikai viens cilvēks ir notiesāts par kontrabandu. Šie fakti veicina pieņēmumu Latvijā un ārzemēs, ka Latvijā tiek paciesta korupcija, kukuļošana, naudas atmazgāšana un organizētā noziedzība”.

Laiks apgāzt pārāk biežo pieņēmumu, ka Latvija ir piekāpīga pret noziedzību un korupciju, - tā savu publisko uzrunu noslēdza B. Karlsons. Kas notika tā vietā, - par to Pietiek varēsiet lasīt nākamajās brīvdienās.

Novērtē šo rakstu:

1
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...