Iesaki rakstu: 
Pavisam īsi un vienkārši - pēdējās dienās ap Maidana izstādi pie Ministru kabineta ēkas notikušais skaidri un gaiši apliecina: realitāte ir tāda, ka tas sū..., kas pats sevi lepni dēvē par Latvijas valsts varu, ir tik ļumīgs un šķidrs, ka izšķīdīs brīdī, kad saskarsies ar kaut mazāko nopietno apdraudējumu, un tālākais Latvijas valsts liktenis, kā jau tas ir bijis iepriekš, būs pilnībā atkarīgs gan no pasaules lielvaru interesēm un noskaņojuma, gan no parastiem Latvijas cilvēkiem - tiem, kuri no šīs viņiem uz kakla uzlīdušās parazītiskās varas ir turējušies pa gabalu, gan gluži vienkārši no laimīgas nejaušības.
Kā labi zināms, pēdējos gados es daudzkārt esmu publiski brīdinājis par to, cik neefektīva, darboties nespējīga, neelastīga un vienkārši parazītiska ir kļuvusi gan Latvijas valsts vara kopumā, gan tie šīs varas atzari, kuri it kā būtu galvenie atbildīgie par šīs valsts, tās varas drošību un, jā, līdz ar to arī valsts iedzīvotāju dzīves drošību un stabilitāti.
Šajos publiskajos brīdinājumos esmu bijis, maigi izsakoties, ļoti kritisks gan pret drošības iestādēm, kas pat totālas visatļautības apstākļos spēj to izmantot tikai, lai parūpētos par savu un sava politiskā jumta drošību un labklājību, gan pret izpildvaru, kas, pienākot katram jaunam pareksam, krājbankai vai metalurgam, ir apliecinājusi totālu nespēju reaģēt adekvāti un ātri, gan pret "tiesībsargāšanas" iestādēm ar prokuratūru priekšgalā, kuras sen aizmirsušas likumu un tā vietā mēģina izlaipot starp dažādu politisko un citu interešu grupu vajadzībām.
Taču pat man ar šo manu attieksmi, kas vienmēr bijusi balstīta uz nepatīkamiem, taču neapgāžamiem faktiem, tas, kas pēdējās dienās noticis ap Maidana izstādi pie valdības ēkas, šķiet ļauns, absurds un neiedomājams murgs.
Aizdomājieties paši - daži sausi fakti.
Valdības ēka ir viens no centrālajiem objektiem jebkurā valstī, kuram līdz ar tā apkārtni vajadzētu būt īpaši apsargātam. Latvija laikam nav izņēmums - nu, tai vismaz nevajadzētu būt izņēmumam.
Cieši blakus šim it kā īpaši svarīgajam objektam tiek izvietota izstāde - lai nu kā to kurš vērtētu, skaidrs, ka no Latvijas oficiālās ideoloģijas un politisko vērtību orientācijas izstāde ir nozīmīga un būtiska.
Izstādes tēma ir tāda, ka, lai cik cietpauraina un tuvredzīga būtu mūsu "Drošības" policija un pārējie "tiesībsargātāji", pat to ar pirkstu taisītajiem analītiķiem vajadzētu būt skaidram, cik daudz Latvijā ir cilvēku, kam šī izstāde ir kā dadzis acī.
"Drošības" iestādēm, ja tās strādātu kaut cik efektīvi, pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ar saviem aģentiem un ziņotājiem vajadzētu būt pārpludinājušām ikvienu formālu vai neformālu Latvijas valstij naidīgu vai vienkārši uz nemiera radīšanu orientētu organizācijiņu vai biedru grupu, lai vienmēr uz priekšu zinātu, kas ko plāno un gatavo.
Pat, ja nekas pēdējiem diviem punktiem neatbilstu patiesībai (un man ir skumīgas aizdomas, ka tieši tā arī ir), pēc tam, kad cilvēki idejisku - lai ko jūs arī domātu par šīm idejām - apsvērumu vārdā izstādei uzbruka pirmoreiz, visiem šiem drošībniekiem un tiesībsargātājiem neapšaubāmi vajadzēja pietikt elementāra veselā saprāta un atbildības, lai apjēgtu - kas notika vienreiz, var notikt atkal.
Tā vietā pašlaik ir brīdis, kad izstādei uzbrukumi notikuši jau trīsreiz, un pagaidām trešā reize ir bijusi visnopietnākā. Latvijas valsts izpildvara to ir pieļāvusi atkal un atkal. Drošības policija ir nogulējusi visus uzbrukumus. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar totālo cinismu, stulbu melu un atklāti noziedzīgas nolaidības mistrojumu, ko demonstrē Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas vadība.
Kā citādi, ja ne par stulbiem meliem saukt Inta Ķuža vadītās Valsts policijas vārdā svētdien izplatīto paziņojumu, ka objekts pēc pirmajiem notikumiem esot ticis "apsekots ik pēc dažām minūtēm", - kaut gan patiesībā pēdējā postīšana bija notikusi ilgi un nopietni, savukārt policija notikuma vietā ieradās tikai pēc aculiecinieka zvana saņemšanas.
Un kā citādi, ja ne par totālu cinismu saukt šajā pašā Valsts policijas vadības paziņojumā izteikto apgalvojumu labākajās Gunta Belēviča tradīcijās, ka vispār jau galvenie atbildīgie par notikušo noziegumu esot paši izstādes organizētāji, kuri, lūk, neesot nodrošinājuši izstādei apsardzi.
Bet, ja runāt par noziedzīgas nolaidības kulmināciju, - visu izsaka fakts, ka politiski atbildīgais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un ministrijas faktiskā vadītāja Ilze Pētersone-Godmane līdz par svētdienas vakaram turpināja dusēt dieva mierā un saistībā ar notikušo nespēja izdvest ne kuslāko pīkstienu.
"Izraisa vien nožēlu tas, ka ekstrēmistu sauja jau nedēļas garumā mēģina diktēt savus noteikumus Rīgas iedzīvotājiem un viesiem, kuros izstāde izraisīja lielu interesi, un piesavinās sev tiesības lemt - būt vai nebūt šai izstādei Latvijas galvaspilsētā," - tā ir teikts Ukrainas vēstniecības paziņojumā.
Savukārt man notikušais izraisa nebūt ne nožēlu. Man notikušais izraisa bažas, ka notikušais ir pārbaude Latvijas valsts varai - vai tā ir kaut jel uz ko spējīga. Un pārbaudes iznākums, šķiet, nerada ne mazākās šaubas.
Latvijas valsts vara ir apliecinājusi, ka tā nespēj tikt galā ne ar ko - pat ne ar atsevišķiem indivīdiem, kuri var brīvi un neapturēti rīkoties, kā vien ienāk prātā, dažu desmitu metru attālumā no Latvijas izpildvaras centrālās mītnes.
Turklāt runa ir par atsevišķiem neapbruņotiem indivīdiem - neko vairāk. Un Latvijas valsts vara ir izrādījusies pilnīgi nespējīga pat šādos patiesībā jau diezgan sīkos, nenopietnos incidentos.
Tad kas būs tad, ja šo atsevišķo dauzoņu vietā parādīsies, teiksim, mazas labi bruņotu, uz visu gatavu nopietnu cilvēku grupiņas?
Latvijas valsts varas pārstāvji aizvadītā pusotra gada laikā daudz muldējuši par hibrīdkariem, par ģeopolitisko situāciju, par zaļajiem cilvēciņiem - un arī par to, kā viņi no visa notikušā mācoties un esot gatavi "izaicinājumiem".
Notikumi ar Maidana izstādi liecina, ka šī ir bijusi tukša muldēšana - Latvijas valsts vara pat nevis vienkārši nav gatava pat sīkākajiem incidentiem, par kuru to rakstiski nepainformē mēnesi iepriekš. Faktiski tā sevi spilgti apliecinājusi kā šķidrs sū..., attiecībā uz kuru tikai laika jautājums ir - kas un kādā veidā nolaidīs ūdeni un šis sū... piedzīvos jebkura sū... likteni.
Līdz ar to mans ieteikums ir pavisam īss un vienkāršs: cilvēki, kuriem Latvijas valsts ir svarīga, pārbaudiet, vai viss tas kara, padomju vai vēl nez kāds mantojums, kas jums aprakts drošā vietā vai vēl kā nebūt noslēpts no visām varām, ir pietiekami labi ieeļļots un funkcionējošs. Kad minētais šķidrais sū..., kas sevi sauc par pašreizējo Latvijas valsts varu, nogrims, izšķīdīs un aizpeldēs uz jūru, no jums un jūsu spējas rīkoties būs atkarīgs, vai Latvijas valsts turpinās pastāvēt.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
