Iesaki rakstu: 
Nule pie Saeimas notika Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) rīkots pikets. Kopā ar līdzjutējiem sapulcējās aptuveni 3000 cilvēku. LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga mēģināja pārliecināt kādreizējo učeni, bet pašreiz atbildīgo ministri iz “konservu” partijas Anitu Muižnieci, ka ir pienācis laiks sabalansētai pedagogu darba slodzei, cienīgai attieksmei un atalgojumam.
Oficiāli skolmeistaru trīs galvenās prasības bija “sabalansēta darba slodze, atalgojuma palielināšanas grafiks saskaņā ar Izglītības likumā noteiktajiem principiem un taisnīgs finansējuma sadales mehānisms, lai neciestu pedagogi no pašvaldībām ar sakārtotu skolu tīklu un lielu izglītojamo skaitu.” Apņēmības pilna Vanaga devās iekšā Jēkaba ielas namiņā, kam itin labi piestāvētu sarkanais lukturis.
Taču deputātiem bija svarīgākas darīšanas – vajadzēja steidzami apstiprināt pieminekļu gāšanu jeb valstisko vandālismu, piekabināt sabiedrisko mediju saturu (lasi – propagandu) komercmedijiem un apsveikt Saeimas Jancīšus. Tādēļ Muižniece mērkaķienes ātrumā noraidīja visus LIZDA priekšlikumus jeb parādīja skolotājiem pigu (“bargās kundzes” gadījumā drīzāk vidējo pirkstu) un norādīja uz durvīm. Piedevām plānos vēl esot samazināt izglītības darbinieku skaitu par 42%.
Es visnotaļ atbalstu skolotāju taisnīgās prasības par atbilstošu atalgojumu un samērīgu darba slodzi, taču cienīga attieksme ir jānopelna. Pirms kāda laika LIZDA aizvēra acis, lai neredzētu politisku izrēķināšanos ar krievu skolotājiem, bet pavisam nesen, izkalpojoties farmu politiskajam lobijam, NODEVA nepotētos kolēģus, nenostājoties “vilka pases” saņēmēju pusē. Tā tika palaists garām īstais moments, kad arodbiedrība varēja sadūšoties un pierādīt, ka ir kaut ko vērta, un piespiest varu rēķināties ar sevi.
Skolotāji-konformisti nolēma iztapt aptrakušajiem varnešiem un masveidā nopotējās, tādējādi nodemonstrējot vai nu tumsonību, vai padevīgumu ļaunumam. Dažs labs gan izspruka ar falšu sertifikātu, taču tas ir cits jautājums. Savā izdabāšanā kliķei pedagogi gāja vēl tālāk – tramdīja bērnus, liekot valkāt maskas, kas kaitēja gan sīču veselībai, gan zinību apguvei, vecākus atsvešināja no bērniem, organizēja skolēnu pārģērbšanos pretējā dzimuma drēbītēs un tolerances pret sodomiju nodarbības.
Domāju, ka nopietna cīņa starp pedagogiem un varnešiem izpaliks, neskatoties uz boksa cimdiem Vanagas rokās, kurus arodbiedrības vadītāja demonstrēja pēc tam, kad izglītības ministre bija šo “pasūtījusi”. Drīzāk ciniķi, bezprincipu karjeristi, visādi ačgārnīši un morāli degradējušies pasniedzēji saliedēsies bariņā ap politiķu ieceltajiem direktoriem un izēdīs konservatīvākos un mazāk lunkanos kolēģus tik, cik kliķe nodiktēs. Situāciju var labot rudenī. Neviens, kam rūp savu BĒRNU liktenis, kuri visās šajās batālijās kaut kā palikuši aiz kadra, nedrīkst slinkuma, skepses vai pašiznīcinošu principu dēļ noignorēt Saeimas vēlēšanas.
Piemetināšu, ka skolotājiem līdzīgs liktenis-sliktenis, neskatoties uz sevis bendēšanu ar “glābējpoti” un varnešu “tupeļu bučošanu”, gaida arī mediķus, policistus un citus no budžeta pārtiekošos. Naudas rene strauji sarūk, un “cienījamajiem cilvēkiem”, lai saglabātu ierasto dzīves standartu, “jācērt astes”.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
